– Man zelta medaļas nav tik svarīgas, bet gan veselība. To gan vajadzētu, – tiekoties sacīja GENOVEFA BĒRTIŅA, kas Latvijas simtgades gadā 31. jūlijā sagaidīja savu 90. dzimšanas dienu. Enerģisko un aktīvo seniori, kas pagājušajā gadā piedalījās Latvijas Sporta veterānu-senioru savienības (LSVS) Simtgades sporta spēlēs, kā arī LSVS 28. atskaišu-vēlēšanu konferencē un salidojumā, nesen apciemojām viņas mājās Mārcienas pagastā, aicinot uz sarunu.
Aiz loga barotavā mielojas putni, uz kuriem nolūkojas Mince, kā arī uzmanību cenšas pievērst taksītis Čalis. Aplūkojam LSVS Simtgades sporta spēlēs izsniegtās zelta medaļas 60 m skrējienā, tāllēkšanā, lodes grūšanā 90+ grupā. Apbrīnojam Genovefu Bērtiņu par viņas enerģisko iesaistīšanos gan senioru sporta, gan kultūras pasākumos. Arī pagājušajā gadā ieviestā nominācija un nozīmīte "Simtgades liecinieks" tika piešķirta viņai.
Mārcienā Geņa ir savējā. Vienu sasaukumu – četrus gadus – ir nostrādājusi par Mārcienas pagasta padomes priekšsēdētāju, bet tālāk – visu savu darbīgo mūžu – par pagasta padomes sekretāri. Viņa aktīvi piedalījusies republikas sporta senioru pasākumos, pārsteidz ar savu aktīvo dzīvesveidu.
– Mani arī nesen aicināja noslēpot 1 km distanci LSVS spartakiādē distanču slēpošanā 90+ grupā, jo saņemšot zelta medaļu. Teicu, lai kar medaļas sev. Ja ko daru, tad tikai – sevis pēc. Ja slēpotu, tad tikai tad, ja būtu iedevuši slēpes un ja būtu no janvāra sākuma tepat pa ceļa malu patrenējusies un sapratusi, vai varu vai ne. Teicu, ka neesmu nekāds Fantomass, kas pa nedēļu var atgūt to, kas simtu gadu nolikts malā. Man pašai interesē, vai es varu, – saka lauku māju saimniece.
– Kā dzīvojat laukos?
– Brīžiem liekas, ka esmu atšķelta no visas pasaules. Satiksmes līdzeklis ir tikai velosipēds. Vasarā ar to visur braucu, bet ziemā – jāiet kājām. Autolavka atved maizi – "Madonas maiznieka" lielo baltmaizi, kas man būs divām nedēļām, un vēl putnu barošanai pietiks. Ja gribu uz veikalu, aizeju uz Mārcienu, nopērku vajadzīgo un atnāku. Līdz pirmajam veikalam kādreizējā armijas pilsētiņā ir ap 4 kilometri, līdz pagastmājai – 5 kilometri. Mana pirmā darbavieta bija Mārcienas pagasta padome, un, kad kāds aizveda ar automašīnu līdz manam pagalmam, izrēķināju attālumu. Tuvākais kaimiņš atrodas 3 km attālumā, viņam ir automašīna, arī viņš šad tad mani aizved uz Mārcienu. Kad bērni atbrauc, visu saved, arī "Ķelmēnu" rudzu maizi, ko iesaldēju un, kad savajagas, ņemu ārā un uz plīts atlaidinu. Pati ziemai sagatavoju visādus salātus, jo ir siltumnīca, ko ar meitu uz pusēm pasūtījām, kur izaudzējam tomātus, papriku. Dzīvojot laukos, daru visu ko – ziemā tīru sniegu, nesu malku, kurinu plīti, krāsni, sanesu tīru ūdeni no akas, netīro iznesu. Neviens mani neapkalpo, patīk, ka varu pati noteikt savu ikdienas režīmu, neviens man pakaļ nestaigā. Tas varbūt arī uztur formā, ka zinu – manā vietā neviens neko nedarīs. Vasarā – tad jau ir labi, zaļums visapkārt, ir dārziņš, kur var parosīties, pašai savas zemenes, avenes. Ir nopirkts žurnāls "Dārza Pasaule", un jau gribas pavasari, kad varēs parušināt zemi. Laika īsināšanai lasu žurnālus – "Ievas" izdevumus, "Privāto Dzīvi", avīzi "Stars" un citus, ir radio, skatos televizoru. Katru dienu pēcpusdienā kopā ar Čali dodamies garākā pastaigā uz mežu. Šī vieta man ir ļoti tuva, jo šajās mājās ir aizritējusi mana dzīve, izauguši bērni. Netālu ir skaists ezeriņš, purvs, kur lasīt dzērvenes, sēnes, te ir ceļš līdzās, un, kamēr ir spēks, te man visa kā ir pietiekami.
– Pastāstiet par savu ģimeni!
– Man ir trīs pieauguši bērni. Visiem – sava dzīve. Meita Laura dzīvo Krimuldā, Skaidrīte – Rīgā, bet dēls Arvīds – Liepājas pusē, Nīcas pagastā. Lai es ietu kādam bērnam līdzi, ja mana dzīve ir aizritējusi "Graulītēs"? Vecus kokus nepārstāda. Pa vasaru bieži atbrauc meita, arī dēls, kas sagādā malku, bet es taču saprotu, ka viņiem ir savas gaitas. Kad meita piektdienas vakarā atbrauc, pirmdienas rītā aizbrauc, uztraucos, kā tiks līdz mājām. Saku – ko jūs te lielu varat palīdzēt? Ja es te tikai gulēšu, tad ierūsēšu, man ir jādara pašai, un es arī daru. Kamēr vien varu kustēties – kustos. Mans transporta līdzeklis ir velosipēds, bet tas ziemā neder. Tāpēc ļoti daudz staigāju kājām.
– Jūs esat arī Mārcienas kultūras nama senioru dāmu deju grupas "Laima" dalībniece.
– Tas ir mans vaļasprieks, saikne ar sabiedrību, kas, domāju, katram cilvēkam ir vajadzīga. Cik tad ilgi var ar suni un kaķi? Katru nedēļu trešdienās pulksten 15 notiek dāmu deju grupas mēģinājums Mārcienas kultūras namā, dejojam Laimas Pudules vadībā. Bieži vien eju uz mēģinājumu kājām, vasarā – braucu ar velosipēdu, un tie ir kādi 4 kilometri. Saprotu, ka neviens mani kā plaušu nevizinās, ir jāiet pašai. Divas stundas nodejoju, un pēc mēģinājuma parasti mājās kuļos pati, ziemā parasti jau piecos pēcpusdienā ir tumšs, vadītāja neļauj nākt mājās kājām, atved ar mašīnu. Dejoju laikam kādus 15 gadus. Bijām desmit, tagad – astoņas, bet divas dalībnieces ierodas pie mums no Ļaudonas.
– Jums laikam sīkstums no vecāku gēniem mantots.
– Esmu Latgales meitene, darbarūķis, kas paļaujas tikai uz savām rokām. Dzimusi Ludzas rajonā, vietu sauca Ņukšu pagasts (meitas uzvārds Nadricka). Mēs bijām trīs māsas un brālis. Mamma mājās dzīvoja viena, turēja gotiņu, cūciņu, visu, ko varēja, izaudzēja, jo mums bija 7 ha zemes. Tētis bija daiļkrāsotājs, viņš pat Doma baznīcu ir krāsojis, bija arī cara armijā, bet tas jau bija tik sen, sen. Atceros, ka tēvs nodzīvoja līdz 70 gadiem, mira kara laikā, māte – līdz 88. Māsa Stefānija, kam jau 92 gadi, dzīvo Rīgā, pārvietojas ar nūju, man, paldies Dievam, palīglīdzekļi nav vajadzīgi. Taču ne jau tikai gēni no svara, arī dzīvesveids.
– Kā un kur sākāt nodarboties ar sportu?
– Mācījos Pildas 3. pamatskolā, kas atradās Pildas pagastā. Līdz skolai bija jāiet kājām kādi 6 kilometri. Mums bija tikai zirdziņš Maļčiks, ko jūdza ratos, ar Maļčiku arī zemi apstrādāja. Ganībām bija piešķirts riktīgs purvs, un turp devos jāšus ar zirgu. Kā jau teicu, jau kopš bērnības bija jāpaļaujas uz savām kājām, rokām, uz sevi. Pēc tam pabeidzu Ludzas vidusskolu, ko kara laikā sabombardēja, un mācības turpinājās lielākajās mājās. Iestājos Fizkultūras institūtā Rīgā. Tieši tur arī sanāca tā –
pēc slēpošanas nometnes nosolījos vairs nekad neslēpot. Mācījos jau 3. kursā, slēpošanas nometne tika organizēta Cēsīs, Siguldā, Kaķīša kalnā. Slaloma nodarbībās tolaik nekāda dižā aprīkojuma nebija, koka slēpes, jo tas notika dažus gadus pēc kara beigām. Kalni bija ļoti augsti, braucām lielā ātrumā tā, ka acis asaroja, neko neredzējām, kaut gan pasniedzējs norādīja, kur braukt. Vienā tādā nobraucienā es nogriezos, bet ieskrēju kokā, slēpe lūza, viens gals savainoja vēderu, otrs gals – kājā. Pamodos slimnīcā. Pēc tam man iedeva gadu atvaļinājuma, ko tagad sauc par akadēmisko gadu, jo nedrīkstēju ar fizkultūru nodarboties – biju saplosīta. Pēc tā kritiena es tiešām uz slēpēm neesmu stāvējusi. Ja jau man tagad 90 gadu, tas nozīmē, ka 70 gadu ar slēpēm neesmu braukusi, tāpēc esmu tik bailīga. Tas nekas, ka vēl pagājušajā gadā skrēju. Kādi gan tur rezultāti? Savā vecuma grupā 90+ biju vienīgā, man pilnīgi ir dusmas, ja runā par rezultātiem.
– Kāds bija dzīves ceļš pēc Fizkultūras institūta?
– Es to neesmu stāstījusi, vien bērni zina. Kad biju akadēmiskajā atvaļinājumā, iepazinos ar armijas virsnieku. Dzīvē viss sagrozījās mana brāļa dēļ, kas bija iesaukts armijā vācu laikā, un kara laikā viņš bija pazudis, iespējams, bija nonācis Vācijā. Kad stājos institūtā, savā autobiogrāfijā neuzrādīju, ka man ir brālis, jo nezināju – dzīvs vai miris. Kad pēc slimības atvaļinājuma atgriezos institūtā, pāris eksāmenus nokārtoju, lai pabeigtu 3. kursu. Tolaik bija jāstudē četri gadi, lai, nokārtojot gala eksāmenus, iegūtu diplomu. Taču saņēmu ziņu, ka esmu izslēgta no institūta par personas datu slēpšanu. Tagad, kad atsākas čekas maisu čekas maisu cilāšana, arī es tā domāju, ka toreiz kāds stukačs visu bija paveicis, jo zināja, ka esmu iepazinusies ar armijas virsnieku. Augstskolā biju teicamniece, jo man tas bija svarīgi, lai būtu lielāka stipendija. Tolaik vēl nezināju, ka brālis ir dzīvs, tikai pēc kara viņš atgriezās ievainots, būdams gūsteknis, nonāca Sibīrijā. Mani izslēdza no 3. kursa, neļāva augstskolu pabeigt. Tolaik abas māsas jau bija precējušās, nomainījušas uzvārdus. Māsa man teica, lai precos, lai mainu dzīvesvietu, jo tā ir iespēja mainīt uzvārdu, kas ir "sakompromitēts". Tā kā institūtā jau biju apgrozījusies, gandrīz visu apguvusi, un, ja nebūtu slēpojot nokritusi, kas to zina, varbūt arī viss citādāk iegrozītos. Taču uz Sibīriju mani neizsūtīja. Apprecējos ar Arvīdu Bērtiņu, aizbraucām uz Daugavpili, kur bija armijas dislokācijas vieta, pēc tam – karš jau bija beidzies, vīrs, kas bija mācījies un absolvējis meža skolu, izvēlējās ierasties Mārcienas pagastā, kur veidojās Krustkalnu rezervāts. Tā arī no 1952. gada sākām dzīvot "Graulītēs". Atbraucu uz Mārcienas pagastu ar nepabeigtu augstāko izglītību, tāpēc stāstīju, ka institūtu nepabeidzu, jo slimoju, bet ne to, ka tiku izslēgta. Pēc tam viens pēc otra piedzima bērni, svarīgākais pienākums bija bērnu audzināšana.
– Tomēr jūs aktīvi sabiedrībā darbojāties gan toreiz, gan tagad.
– Kad mani izraudzījās par Mārcienas pagasta padomes priekšsēdētāju, biju ne savā ādā. Katru dienu iesāku ar domu – kaut nu viss būtu labi, lai neviens neuzzina par brāli. Ar sportu nemaz tā dzīvi neesmu saistījusi. Tā kā institūtā biju apburzīta uz visām pusēm, iesaistījos deju kolektīvā, pašdarbībā. Nezinu, kādā veidā, bet Madonas rajonā par manu sporta izglītību zināja, aicināja komandā, bieži braucām uz LSVS sporta spēlēm vieglatlētikā. Kad aicināja Simtgades spēlēs komandā, piekritu – lai tikai mani aizved un atved. Štrunts par gadiem, man svarīgi, ka vēl varu.
15.02.2019.