ALDA EGLĪTE Madonas bērnu un jauniešu centra direktores pienākumus veic no šā gada 2. janvāra. Izglītības sfērā viņa ir kopš 2006. gada. Iestādes jauno vadītāju aicinot uz sarunu, „Stars" vēlējās gan iepazīties personīgi, gan caur šo sarunu ar Aldu Eglīti iepazīstināt mūsu lasītājus.
– Lūdzu, pastāstiet, no kuras puses nākat!
– Esmu dzimusi Dzelzavā, augusi Vestienā, pedagoga izglītību ieguvu Daugavpils Universitātē. Desmit gadu tur nodzīvoju, strādāju par skolotāju Špoģu vidusskolā un Daugavpils vidusskolā. Pēc tam dzīve atsvieda uz dzimto pusi, strādāju Ļaudonā, četrus gadus Ļaudonas vidusskolā biju direktores vietniece izglītības jomā, Lubānas vidusskolā mācīju ģeogrāfiju, Degumnieku pamatskolā – bioloģiju un ģeogrāfiju. Manā profesijā (ir grāds ģeogrāfijā, skolotāja kvalifikācija – bioloģijā un ģeogrāfijā, papildu izglītība projektu vadībā u. c.) pilnu slodzi grūti savākt, līdz ar to vajadzējis braukt un priekšmetu mācīt vairākās skolās.
– Kura no šīm pieredzēm devusi vērtīgākās atziņas?
– Tie noteikti ir pieci gadi Špoģu vidusskolā. Toreiz paralēli strādāju arī Daugavpilī. Ja būtu latviešu valodas vai matemātikas skolotāja un varētu strādāt vienā skolā, iespējams, neko dzīvē nebūtu mainījusi. Taču nemitīgā plūsma, daudzie kolektīvi, arī personīgie un ģimenes apsvērumi deva grūdienu meklēt darbu tuvāk dzīvesvietai. Pašreiz dzīvojam Bērzaunes pagasta Sauleskalnā, aktīvajā darba tirgū esmu atgriezusies pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Lēmumu, ka darbs jāmeklē tuvāk mājai, noteica arī jaunākais dēls.
– Madonas bērnu un jauniešu centru zinām kā interešu izglītības iestādi ar plašu piedāvājumu un kvalificētiem pedagogiem. Vai redzat to jauno, ko vēlaties iestādes dzīvē ienest pati?
– Neko radikāli mainīt negrasos. Katrai izmaiņai ir vajadzīgi gan finanšu, gan cilvēku resursi. Nedaudz apsveru, kā varētu padarīt aktuālāku piedāvājumu interešu izglītībā un jauniešu darbā. Vēl vēlos, lai sabiedrība jūt, ka mēs šeit esam. Lai to uzzina gan tie, kas par interešu izglītības jomu interesējas, gan garāmgājēji, tie, kas neinteresējas. Katrs bērns, kas nav uz ielas, kas piedalās interešu izglītībā, ir iestādes sasniegums. Bērns attīsta savas kompetences, iemācās sadarboties ar skolotāju, pulciņa biedriem, iemācās kaut savākt aiz sevis vietu. Jau tas, ka viņš „nesēž" telefonā, ir būtiski. Protams, dzīvojam jauno tehnoloģiju laikmetā, to nevar ignorēt, un tieši aktualitātes piespiež mainīties arī mūs. Ļoti vēlos izveidot iestādes mājaslapu, kurā būtu gan fotogrāfijas, gan iespējas atrast visa veida informāciju. Diemžēl vai par laimi, ar piespraustu ziņu pie stenda iztikt vairs nevar, ja vēlamies lielāku auditoriju, jāiet līdzi laikam un jāstrādā arī sociālajos tīklos. Šobrīd konkurence par katru bērnu ir starp daudzām skolām, un mēs nevaram palikt malā. Jo vairāk tāpēc, ka demogrāfiskais stāvoklis valstī ir tāds, kāds ir, un iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, krietni sarucis.
– Vai pati nākat no lielas ģimenes?
– Esmu dzimusi deviņu bērnu ģimenē. Šobrīd katrs no tuviniekiem ir citā zemē un vietā. Māsa no Anglijas atgriezās pagājušajā gadā, ceru, ka uz palikšanu, bet trīs no viņiem joprojām strādā un dzīvo Vācijā, divi Dānijā, un uz Latviju brāļu un māsu ģimenes atgriezties nedomā.
Ir bijušas domas par aizbraukšanu arī man, jo dzīve ir tāda, kāda ir. Bija divas iespējas – vai nu sameklēt atbilstošu darbu tuvāk dzīvesvietai, vai pārcelties. Esam jauna ģimene, kopdzīvi sākām katrs ar savu koferi, nav bijis tā, ka kāds no malas būtu varējis palīdzēt. Un mūslaikos tomēr gribas dzīvot normāli, nevis tikai eksistēt. Tā kā mans vīrs ir liels Latvijas patriots, nāk no spēcīgas ģimenes Sāvienā, par pārcelšanos viņš nebija sajūsmā. Cerējām, ka problēma atrisināsies, un labi, ka tā. Var teikt, ka izšķirošajā brīdī Latvijā mūsu ģimeni noturēja vīra patriotisms (viņš strādā būvniecības jomā, ieguvis maģistra grādu, ir būvdarbu vadītājs) un vecākā dēla mācības vidusskolā. Es pati gadu esmu dzīvojusi Vācijā, apguvusi šo svešvalodu, un dzīve ārzemēs mani nebaidīja.
– Kādā kontekstā bijāt Vācijā?
– Pēc skolas vispirms devos studēt uzņēmējdarbību Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Studiju virziens īsti nepatika, un nezināju, ko darīt tālāk. Nolēmu paņemt pauzi un doties pastrādāt par auklīti Vācijā. Kad atgriezos, sāku studēt pedagoģiju. Secinājums – viss notiek tā, kā tam jānotiek. Vilcienam pa priekšu skriet nevajag, bet iespējas, ko dzīve piedāvā, ir jāizmanto. Šobrīd ceru, ka man dota iespēja sevi parādīt un pierādīt, arī apgūt, ko jaunu, jo katra lieta kaut ko mums māca. Esmu gatava braukt uz kursiem, studēt, iestāties maģistrantūrā. Šo mazo periodu, kamēr paaugas dēls Arvīds, vēl ne, bet pēc laika – noteikti. Lasu un domāju par Z paaudzi, kas tiek dēvēta par online paaudzi, kura augusi un atrodas nepārtrauktā pieslēgumā. Tādēļ radies uzskats, ka šī paaudze vairāk tvīto, nekā tiekas ar draugiem klātienē. Šai paaudzei, kura augusi interneta ērā, dalīšanās ar personiskām detaļām sociālajos medijos ir norma. Domāju arī par savu mazo dēlēnu, kurš jau piedzimis ar pulti un telefonu rokās. Apceru domu organizēt seminārus, lai mūsu skolotāji varētu iedziļināties, kāpēc pusaudži un jaunieši tādi ir un kā ar viņiem strādāt, lai vēlāk, darba tirgū, viņi būtu noderīgi, lai nevēlētos izbraukt no valsts.
– Radikāla apvērsuma BJC darbā tātad nebūs.
– Neko ekstra lielu nemainīsim. Svarīgi darīt un no tā gūt gandarījumu, prieku. Svarīgi neizdegt, saprast, cik daudz varam nest. Un būtiski, lai kolēģi justos labi, jo uzskatu, ka novērtēts pedagogs spēj dot daudz vairāk nekā pie zemes piespiests un izdzīts skolotājs. Katram pedagogam iekšā ir liela dvēsele. Ja viņš ir skolotājs, tas viņam jau ir dots. Tāpēc gribu, lai skolotāji vairāk smaidītu, lai būtu radoši un spējīgi sniegt audzēkņiem maksimāli iespējamo.
– Kādi pašai ir hobiji un atslodze brīvajam laikam?
– Laiks ar mazo puiku nolika šīs intereses nedaudz malā, bet pirms tam mūsu ģimene un draugi aktīvi iesaistījāmies autofotoorientēšanās sacensībās, ko organizē „Bieles" Ļaudonas pagastā. Trīs gadus startējām šai piedāvājumā, arī pagājušajā gadā „Sudraba bultas" komandā vīrs izbrauca sacensību posmus. Autofotoorientēšanās ir laba iespēja atslēgties no ikdienas un darbiem, gatavoties kam citam, meklēt, domāt, iepazīt apkārtni. Man kā ģeogrāfei patīk lasīt karti, būt ar savējiem. Šogad sakarā ar jauno amatu un mazo bērnu mūsu ģimene sacensībās nepiedalīsies, savu vaļasprieku atsāksim, visticamāk, nākamgad.
Otra ģimenes lieta, kurā bieži iesaistāmies, plānojot izbraukumus, ir slēpņošana. Visā pasaulē pazīstamais geocaching jeb – latviskojot – slēpņošana ir ārkārtīgi interesanta un aktīva nodarbe brīvā dabā ar interneta, GPS vai citu navigācijas iekārtu palīdzību. Spēles mērķis ir atrast šifrētus punktus pilsētās un laukos, kur paslēpts kāds trauks ar vēstulīti no iepriekšējiem veiksminiekiem. Kā ģeogrāfe atkal varu par to tikai priecāties, jo iepazīstam Latviju, vidi, vēsturi. Autofotoorientēšanās sniedz sacensību adrenalīnu, bet šī nodarbe dod jaunu informāciju. Slēpņošana patīk arī mūsu ģimenes pusaudzim Renāram. Vecākais dēls mācās Madonas pilsētas vidusskolā, aizraujas ar basketbolu, ir viens no stiprajiem spēlētājiem savā grupā. Rīt viņam, starp citu, būs dzimšanas diena, apritēs 16 gadu.
Slēpņojam arī, aizbraucot uz ārzemēm. Tūrisma ceļveži ved uz ļoti zināmām vietām, bet šie punkti aizved uz ļoti interesantām vietām, sasaista ar iešanu, plānošanu, darbošanos svaigā gaisā. Kādreiz daudz slidojām, slēpojām, likām puzles, es daudz lasīju grāmatas. Šobrīd tas laika trūkuma dēļ atlikts malā. Gribu teikt, ka apzinos ģimenes vērtību. Kādreiz biju absolūta darbaholiķe, tagad atbalstu domu, ka nevar upurēties tikai skolai, tikai darbam, jo ģimene nav mazāk svarīga.
– Vai līdzās iestādes vadīšanai tomēr esat saglabājusi darbu arī skolā?
– Tā sanācis, ka uz neilgu laiku aizvietoju skolotāju, kurai ir dekrēta atvaļinājums, un turpinu mācīt bioloģiju Degumnieku pamatskolā. Šī skola man ir ļoti mīļa, un skolotāja darbs patiešām patīk. Paaudzes mainās, laiki mainās, bet gandarījums paliek.
Degumnieku skolā ir ļoti ģimeniska vide. Cepuri nost direktorei Daigai Rubenei un direktores vietniecei Edītei Zaubei, jo bērnos ieliktā patriotiskā audzināšana nes augļus. Iespējams, skolēni tur nav supergudras zvaigznes (lai gan ir arī lieliski sasniegumi, labi rezultāti arī manā priekšmetā), bet viņi ir atvērti, draudzīgi, viņos ir cieņa pret cilvēku. Audzēkņi prot pateikt „labrīt", prot atvērt durvis, piedāvāt palīdzību. Mazs kolektīvs, kur ikviens tiek gaidīts, novērtēts un lolots. Sirsnīga, silta un labvēlīga vide, ar individuālu pieeju bērniem, kādu lielajās skolās – konveijeros – nav iespējams nodrošināt.
18.01.2019.