Lai gan laukā ir ziemas vidus, meirāniete INA BIDIŅA, ko jaunā gada sākumā aicināju uz interviju, viesojoties Bidiņu ģimenes mājās "Gaidas", jau domās dzīvo pavasarī. Pavisam drīz pienāks laiks, kad atkal varēs sēt un siltumnīcā izaudzēt piemājas dobju skaistumam puķu dēstus. Vēl gan dārzā ķiršu kokus rotā pašgatavoti sniegpārslu puzuri, bet Ina iztēlē jau redz krāsainus akcentus.
– Man vienmēr ir, ko darīt, īpaši jau savās mājās, – saka Ina, bet viņai vēl ir sava skaistumkopšanas studija "Rozes ziedā", sabiedriskā darbošanās biedrībā "Vienā solī" Meirānos. Mūsu saruna – vairāk par biedrības aktivitātēm, par spēju aizdomāties un redzēt tālāk par savas mājas slieksni.
– Vispirms tomēr pastāstiet, lūdzu, par savām mājām!
– "Gaidas" ir manas vecmammas mājas, un nu jau būs 25 gadi, kopš šeit dzīvojam. Mūsu ģimenei savulaik visi spēki bija veltīti zemnieku saimniecībai "Gobas", ko pārņēmām no tēta, kas devās Eiropas pensijā. Pirmos gadus saimniekojām, kā ierasts – bija 13 govju, traktori, sava zeme – 16 hektāru, papildus vēl nomājām. Paši vien strādājām, piepalīdzēja bērni. Taču ar laiku pierādījās, ka nav vērts tā plēsties, jo lopi prasa darbu bez brīvdienām, piena nauda – grūti jānopelna, ne vienmēr ir gaidītā atdeve.
– Jau desmit gadu esat arī skaistumkopšanas salona saimniece. Kā izdodas apvienot darbus lauku mājās ar skaistuma jomu?
– Salons ir skaistumkopšanas studija "Rozes ziedā". Salons desmit gadu ir darbojies Lubānā, taču vienpadsmitajā salona darbības gadā esmu nolēmusi mainīt tā vietu. Uz salonu Lubānā man bija jābraukā, bet, mainot telpas, apsvērums ir tāds, lai salons būtu tuvāk mājām, kā arī lai varētu samazināt studijas uzturēšanas izmaksas. Ceru, ka klienti sekos man, un, lai arī lauki, sievietes par sevi rūpējas, cenšas būt skaistas. Esmu sapratusi, ka tas, ko daru, man patīk, un tā ir atslodze no lauku darbiem. Kad mums bija aktīva lauksaimniecība, tā prasīja daudz, un saimniecības darbos, īpaši vasarā, ir jāstrādā. Kad kūts likvidēta, vairs palikuši tikai divi suņi, atliek vairāk laika citām aktivitātēm. Tomēr dārzs patīk (bet ne ravēšana), vairāk prieka dod puķu dobes, visas krāšņās vasaras puķes podos, ko cenšos pati izaudzēt. Jau domāju, kur pasūtīt jaunstādus, kādas sēklas sēt jau janvāra beigās, sākumā – uz palodzes. Man ļoti patīk laiks martā, kad kaut kas apkurināmajā siltumnīcā jau ir sadīdzis. Tad iegrimstu siltumnīcas darbos uz visu dienu, manis nav mājās, jo patīk vērot, kas izdīdzis.
– Atklājiet, kādas vēl profesijas esat apguvusi?
– Esmu pabeigusi Jēkabpils lauksaimniecības tehnikumu, ieguvusi grāmatvedes-ekonomistes specialitāti. Vienubrīd strādāju tepat veikalā, bet, kad aizgāju no veikala, darbs bija Lubānā pirmsskolas izglītības iestādē, kur bija prasība, lai būtu pedagoģiskā izglītība. Iestājos Daugavpils Universitātē, kur ieguvu pirmsskolas pedagoga izglītību, taču pēc tam sākām nodarboties ar zemniecību, un darbu bērnudārzā ar savu saimniecību vairs nevarēju apvienot. Zināšanas skaistumkopšanā apguvu kursos, un esmu manikīra speciāliste.
– Kas veicināja biedrības "Vienā solī" izveidi?
– Biedrība ir pavisam jauna, nodibināta pagājušā gada martā. Ko var uzskatīt par biedrības sākumu? Strādājot savā studijā (pati veicu tikai manikīru), sarunājos ar vienu, otru, trešo klienti. Pārspriežot dzīvi Meirānos, likās, ka ir jau labi, bet kaut kā pietrūkst. Visi parasti vaino valdību, bet valdības mainās, un neviena valdība nebrauks uz Meirāniem un dzīvi neuzlabos, tikai mēs paši to varam. Paši varam savu māju un tās apkārtni uzlabot pamazām vien. Arī kaimiņu meitenes rosināja, ka kaut ko vajag darīt arī Meirānu labā, un tā sanācām kopā. Vispirms – neformāli, pēc tam – ar dokumentiem, formalitātēm. Ja darbojamies kā oficiāli reģistrēta biedrība, ir vieglāk visu kārtot, nekā privātpersonai. Pagaidām līdz kādam projektam vēl neesam tikuši, bet varbūt ar laiku. Dibināšanas mērķis jau nebija iegūt kaut kādu naudu, mūsu mērķis ir darboties pie apkārtnes sakopšanas, jo ir tā, ka kārkli aug un vecā zāle krīt acīs, kaut gan dzirdēju repliku, ka arī krūmos esot savs skaistums. Sākām ar eglītes iedegšanu pie Meirānu stacijas, un pagājušā gada nogalē mums atkal bija izrotāta egle. Ideja radās pirms diviem gadiem, kad sarunu veidā nospriedām, ka mums vajag savu egli. Aizgājām uz Meirānu tautas namu pie vadītājas Ingas Aizsilnieces saskaņot savas vēlmes, pēc tam to izdarījām arī Lubānas novada domē. Izrotāta egle Meirānos pie vecās stacijas tagad liekas kā pats par sevi saprotams. Egli izrotājām ar pašu gatavotiem rotājumiem (2017. gada nogalē, atceros, sakrāsoju daudz čiekuru). Pērn izdomājām – ja reiz ir kopīga egle, varam arī kopīgi gatavot rotājumus. Sadarbībā ar Meirānu tautas namu strādājām trijās radošajās darbnīcās. Pirmajā gatavojām valsts svētkiem piespraudes, otrajā nodarbībā tapa adventa vainagi, trešajā veidojām dekorus eglei. Materiālus gādājām paši saviem spēkiem, idejas tika pasmeltas internetā.
Pērn noorganizējām arī lāpu gājienu uz Visagala kapiem pie Kalpaka.
– Ko esat jau paveikuši?
– Savas dzīves vides uzlabošanai mums jau bijušas vairākas talkas. Pati pirmā talka bija saistīta ar Lielās talkas dienu, kas sakrita ar konkursu "Aiviekstes lakstīgala". Talkojām jau nedēļu iepriekš, sakopjot ceļa malas, kas ved uz kultūras namu. Talkā strādāja 25 talcinieki, jaunākais talcinieks gulēja bērnu ratiņos. Otra talka tika sarīkota rudenī Aiviekstes krastā, netālu no bijušās Meirānu krejotavas (teritorija posmā no Meirānu Kalpaka pamatskolas līdz Aiviekstes tiltam), kad sakopām upes krasta daļu. Izpļāvām ceļu, lai varam tikt līdz turienei, izgriezām krūmus, savācām kritalas, sakopām zemsedzi. Radās lieliski attīrīta, skaista, sakopta atpūtas vieta pašiem un viesiem. Būs iespēja te šovasar doties peldēties, šajā vietā varēs piestāt laivotāji, ikviens, kam patīk atpūsties brīvā dabā. Ja sakārtojam novada teritoriju, tā pieejama daudz plašākam līdzcilvēku lokam. Vietu, ko sakopt, netrūkst, un gan jau biedrībā mēs vēl ko izdomāsim.
– Kas ir biedrības "Vienā solī" aktīvisti?
– Pavisam esam septiņi dibinātāji – es, Agita Semjonova, Inga Aizsilniece, Laura Kozule, Marina Vanaga, Dace Grahoļska un Gints Gavars. Protams, mūs visus atbalsta ģimenes. Kad dibinājām biedrību, vajadzēja izvirzīt vienu priekšnieku, bet katram ir savi pienākumi – viena vāc biedru maksas, otra seko projektu konkursiem, trešā palīdz grāmatvedībā, Inga – vairāk par kultūru. Sapulcināt biedrību uz darbiem palīdz mobilā telefona aplikācija "WhatsApp". Mans uzdevums ir savākt visus kopā, bet katrs nāk ar savām idejām, kā un ko īstenosim. Prieks, ka biedrības aktivitātēs, talkās piedalāmies ar visām ģimenēm, jo visi vēlamies kaut ko mainīt, lai būtu labāk, skaistāk. Arī talkās nāk jaunieši, lāpu gājienā redzējām jaunas ģimenes, jaunus cilvēkus, kad kultūras namā uz eglīti sanāk bērni, tad ir prieks – mums ir arī jaunākā paaudze.
– Ko vēl vajadzētu panākt, saorganizēt?
– Sadarbībā ar Lubānas novada sporta darba organizatoru Māri Valaini piedāvājām nūjošanas nodarbības, kur atsaucās dalībnieki no 30 līdz pat 80 gadiem. Māris ir arī izveidojis slēpošanas trasi Meirānu Kalpaka pamatskolas apkārtnē, kur var ziemā paslēpot. Mums ir lielisks tautas nams, kur sanākt kopā, taču braucam arī uz Lubānu, un lubānieši atbrauc pie mums. Arī Degumnieki – tepat netālu, un sadarbībai visi ceļi vaļā.
Man jau liekas, ka mums vairāk ir jāatbalsta vienam otru, jāpalīdz izmantot vietējos resursus. Jāiepērkas pie savējiem, jāiet pie saviem zemniekiem, mājražotājiem, jādodas pie savējiem šuvējiem, frizieriem, lai viņiem būtu vairāk naudas. Ja savējiem būtu vairāk naudas, tad visiem būtu labāk. Domāju, ka turpināsim sakopt apkārtni talkās. Skaists ir vecais ceļš, un cilvēki tagad rosina sakopt to. Ir daudz skaistu vietu, bet tās ir jāsakārto.
– Pastāstiet par savu ģimeni!
– Vīrs Dainis ir izvēlējies strādāt kā pašnodarbināta persona, viņam ir sava garāža, jo pieprot universālas prasmes – remontu, virpošanu un citas. Prieks, ka meitas ir atradušas savas intereses. Paula strādā "airBaltic" par stjuarti, stāsta, ka darbs viņai patīk. Danai padodas apģērbu modelēšana un šūšana, viņa iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē, studē 2. kursā apģērbu dizainu, dzīvo Rīgā. Dana ir arī apprecējusies, pagājušajā vasarā nosvinējām kāzas. Meitas regulāri brauc ciemos. Jau ir tradīcija, ka mūsu mājās pulcējamies Ziemassvētkos, kad atbrauc arī māsa ar vīru, bērni, atnāk vecāki. Jauno gadu sagaidām, kur nu kurš izvēlas. Mūsu ģimenē ir svarīgs ne tikai kopīgs darbs, bet arī atpūta. Patīk paceļot pa Latviju, pagājušajā vasarā mazā meita mūs aizveda uz Pēterburgu. Tā kā esam pašnodarbinātas personas, paši varam savu laiku saplānot, izrauties no ikdienas.
– Kad uz Meirāniem atbrauc ciemiņi, ko viņiem ierosināt apskatīt?
– Mums ir sava upe Aiviekste, ar ko lepojamies un vasarā dodamies pie tās. Tepat kaimiņos atrodas putnu dārzs "Rozas", kur tur arī strausus. Netālu pie Aiviekstes ir brīvdienu māja un atpūtas vieta "Zvaigznītes", kur mājražošanā gatavo arī lielisku sieru. Meirānos ir Jāņa Zābera muzejs "Vecais Ceplis". Skaistu vietu Meirānos ir daudz.
11.01.2019.