Pagājušajā piektdienā, kad Dzelzavas kultūras namā tika sumināti jaunatnes lietu gada balvas „Sudraba gailis 2018" laureāti, balvu nominācijā „Atbalsts jauniešiem" saņēma Madonas novada jaunatnes iniciatīvu centra „Kubs" jaunatnes darbiniece INDRA VEIPA.
Indra jauniešu centrā „Kubs" strādā kopš 2013. gada. Nākamā gada februārī apritēs jau seši gadi, kopš viņas ikdiena aizrit jauniešu vidū. Izvirzot Indru jaunatnes lietu gada balvai un balsojot par viņu, jaunieši ir pauduši savu pozitīvo attieksmi un atzinīgi novērtējuši viņas paveikto, sniegto atbalstu dažādās dzīves situācijās un problēmu risināšanā. Tiekoties ar Indru, sarunas sākumā painteresējos, vai šāds darba novērtējums viņai nācis negaidīts un kādas emocijas tas raisījis.
– Jā, tas bija sava veida pārsteigums, bet to, ka esmu nominēta šādai balvai, uzzināju, kad žūrija publiskajam balsojumam izvirzīja trīs pretendentus katrā nominācijā, – atklāja Indra Veipa. – Nosakot laureātus, vērā tiek ņemti gan žūrijas piešķirtie punkti, gan publiskā balsojuma rezultāti. Liela nozīme ir arī pieteikuma anketās minētajiem pamatojumiem. Nepietiek tikai ierakstīt vārdu, uzvārdu un nodarbošanos, svarīgi jau ir argumentēt, kāpēc izvirza „Sudraba gaiļa 2018" balvai kādā nominācijā.
Man prieks, ka balvu „Sudraba gailis 2018" saņēmu nosacīti jaunā nominācijā – „Atbalsts jauniešiem". Iepriekšējos gados apbalvoja „Labāko jaunatnes darbā", bet šogad tika akcentēts sniegtais atbalsts jauniešiem. Prieks, ja kādam esmu spējusi palīdzēt.
– Pastāsti, ko īsti nozīmē būt jaunatnes darbiniekam!
– Tas nozīmē vienmēr būt jauniešu vidū – atbalstīt viņus visos centienos, sniegt viņiem informāciju, dot padomus, kopā rīkot pasākumus un citas aktivitātes. Kā nupat secinājām, tiekoties metodiskajā seminārā, jaunatnes darbinieki ir kā liela cilvēku orķestra vadītāji. Arī valsts noteiktajā amatu aprakstā ir noteikts, ka jaunatnes darbiniekam jābūt vispusīgam, ļoti daudz jāprot un jāzina.
Šajos gados ir risinātas dažādas situācijas, sākot no priecīgām un arī ne tik priecīgām, jo ne vienmēr lietas, ar kurām jaunieši vēršas pēc palīdzības pie jaunatnes darbinieka, ir tik rožainas. Gan mājās, gan skolā bērniem situācijas ir ļoti dažādas, un viss kas mēdz atgadīties, tāpēc ir jāpalīdz – gan mācību uzņēmumu veidošanā, gan kopīgi meklējot risinājumus dažādu ideju īstenošanai, gan palīdzot izveidot biznesa plānus un ne tikai. Dažkārt sanāk sniegt padomu arī Amora lietās.
Starp citu, kad sāku strādāt centrā „Kubs", profesiju klasifikatorā tādas profesijas kā jaunatnes darbinieks nemaz nebija, tā ir tikai kopš 2016. gada.
– Kā paiet darba diena?
– Centrā noslogojums ir liels – pie mums dienā atnāk līdz pat 100 bērnu un jauniešu. Man gribētos, lai centru vairāk apmeklētu pusaudžu vecumā, jo diezgan daudz uz interešu pulciņiem pie mums nāk arī bērni. Taču, protams, prom neviens raidīts netiek. Pēc pāris gadiem viņi taču būs izauguši un ar viņiem jau darbosimies kā ar jauniešiem, tāpēc labāk lai šo ceļu uz jauniešu centru viņi iepazīst jau tagad.
Lielākoties centru „Kubs" apmeklē madonieši, tāpat tie, kuri mācās Madonas pilsētā, bet dzīvo laukos un labprāt šeit laiku pavada līdz autobusam vai arī uz mājām brauc kopā ar vecākiem, kad tie pabeidz darbu.
Lielākais apmeklētāju pieplūdums ir pēcpusdienās, līdz ar to rīta pusē, kad jaunieši uz centru vēl nenāk, vairāk laika veltu dažādu tehnisku lietu risināšanai, mājaslapā ievietoju jauniešiem aktuālu informāciju, tāpat sociālajos tīklos izpētu, kas varētu interesēt jauniešus, varbūt kāds konkurss vai projekts izsludināts, un par to arī informēju. Apkopoju arī statistiku. Katru dienu to visu cenšos arī izdarīt, lai darbi neiekrātos.
Lietām, kuras jāizdara klusumā, vispiemērotākās ir rīta stundas, kad vēl nav sācies apmeklētāju pieplūdums un to var vislabāk izdarīt, kā, piemēram, šogad, kad Madonā kā jau Jauniešu galvaspilsētā notiek dažādi lieli pasākumi, kuriem jāgatavojas.
Mēs, jaunatnes centru darbinieki, savā starpā ļoti cieši sadarbojamies, regulāri tiekamies, pasviežam cits citam idejas. Bieži ir pat tā, kad vairs paši nevaram pateikt, kad radās ideja un kurš ir tās autors. Regulāri cits pie cita braucam pieredzē uz jauniešu centriem, lai nebūtu tā, ka katrs par sevi darbotos bez vienotas koncepcijas. Protams, būtu labi, ja novadā būtu viens jaunatnes lietu speciālists, kas koordinētu mūsu darbu un strādātu ar lielajiem projektiem. Diemžēl šobrīd kapacitāte nav tik liela, un diezgan liela nauda dažkārt aiziet garām.
Ļoti gribētos, lai biežāk ieviestu starptautiskos projektus, piesaistot brīvprātīgos no Eiropas un ne tikai. Citos novados, kur darbu koordinē viens jaunatnes lietu speciālists, jaunatnes lietu centri projektu piesaistē strādā ļoti veiksmīgi. Pie mums šāda speciālista izveidošanas nepieciešamība mūsu novadā ir pārdomu stadijā.
Ja runājam par aktivitātēm, kurās esmu iesaistījusies, man ļoti patika „Providus" projekts par sociālā riska grupas bērniem, kas savulaik veiksmīgi norisinājās divus gadus. Ļoti žēl, ka, beidzoties projektam un finansējumam, apstājas daudzas labas lietas.
Pagājušajā gadā bija prieks, ka izdevās gūt Kultūrkapitāla fonda atbalstu un īstenot projektu par leļļu teātra festivālu Madonas novada. Tas man ir ļoti mīļš projekts. Protams, gandarījums ir arī par ar valsts atbalstītajiem un kopīgi ar kolēģiem, pašvaldības projektu sagatavošanas un ieviešanas speciālisti Indru Kārkliņu īstenotajiem projektiem, kā, piemēram, jauniešu ekspedīcijas, kas patika gan pašiem jauniešiem, gan darbiniekiem.
Ļoti mērķtiecīgi tika iets, lai Jauniešu galvaspilsētas gods Madonai, tik latviskai pilsētai, tiktu uzticēts tieši Latvijas simtgades gadā. Tas arī izdevās, taču tas ir ne tikai liels gods, bet arī atbildība un liels darba apjoms, kas visiem kopā bija jāpaveic. Ļoti jauks bija Jauniešu festivāls vasarā Priežu kalnā, tāpat atklāšanas pasākums, kura organizēšanā kā brīvprātīgie aktīvi iesaistījās paši jaunieši, tā bija viņu ideja uz to uzaicināt jauniešu domes pārstāvjus no visas Latvijas. Atklāšanas pasākums bija ļoti saturīgs un kupli apmeklēts.
Ikdienā man sanāk daudz sadarboties ar Madonas novada jauniešu domi. Katru gadu nedaudz pamainās tās sastāvs. Piemēram, šogad tajā darbojas septiņi jaunieši, bet pirms gada to skaits bija 16, tāpēc ir jādomā, kā aktivizēt jauniešus. Gribētos, lai jauniešu domē būtu pārstāvēti visi Madonas novada pagasti. Esam vienojušies ar Madonas novada pašvaldību, ka tiem pagastu jauniešiem, kuri iesaistās Madonas novada jauniešu domes darbībā, tiek apmaksāti transporta izdevumi.
Protams, ir jādomā par atraktīviem veidiem, kā jauniešus iesaistīt. Svarīgi arī, lai viņi saprastu, ka daudz jau no viņiem pašiem ir atkarīgs, jo viņi paši taču vislabāk zina, kādās aktivitātēs gribētu piedalīties, tāpēc ir jābūt idejām un tās jādara zināmas, lai varētu īstenot.
– Madonā esi ienācēja.
– Esmu dzimusi un skolu beigusi Gulbenē. Madonā ieprecējos: šeit dzīvoju jau kopš 1987. gada rudens. Pa šiem gadiem, protams, esmu iejutusies un sevi izjūtu arī kā madonieti.
Mana pirmā profesija ir dārzkopis. Tiesa, bija arī laiks, kad gribēju būt advokāte, bet mana mamma strādāja dārzniecībā. Es bieži pie viņas iegriezos, un vēl tagad acu priekšā ir rožu hektāri, citu puķu plantācijas.
Taču tagad darbojos citā sfērā. Esmu beigusi koledžu, iegūstot sociālā rehabilitētāja kvalifikāciju. Turpinu izglītoties sociālajā jomā, studējot Lietuvā.
Sociālais darbs mani fascinēja pieredzes apmaiņas braucienā ārvalstīs, kur ar jauniešiem strādā darbinieki ar sociālo izglītību. Tur, studējot 2. kursā, jāspecializējas kādā jomā – darbs ar ģimenēm vai jauniešiem, vai bērniem, vai veciem ļaudīm, vai invalīdiem. Uzsvars netiek likts uz izklaidi, bet uz sociālo pakalpojumu nodrošināšanu.
– Ikdiena ir diezgan noslogota. Darbs, studijas, vai paliek kāds brīdis arī vaļaspriekiem?
– Šad tad pafotografēju. Tam pievērsos pavisam nejauši, kad pirms vairākiem gadiem man rokās ielika fotoaparātu un teica: projektam vajadzīgas bildes, fotografē! Tā tas arī sākās.
Šķiet, ka dvēselē esmu arī žurnāliste. Pienākuma vadīta, rakstīju jau skolas gados, bet par sirdslietu tā kļuva, kad sāku strādāt Madonas radio. Tieši tad sapratu, cik svarīgi klausītājiem ir iespējami ātri pavēstīt ziņas un jaunumus.
Šo principu ievēroju arī tagad, kad cenšos, lai informācija par pasākumiem, fotoreportāžas operatīvi parādītos sociālajos tīklos un tiktu ievietotas mājaslapā, kamēr notikums vēl ir svaigs, emocijas dzīvas un interese nav zudusi.
Žēl, ka Madonas radio pēc pieciem darbības gadiem tika slēgts. Kā teica Kumsārtēvs, lai cik s….. būtu, tas tomēr ir savs.
Labprāt skatos sporta pārraides, ja ir izdevība, daru to klātienē. Pēdējos gados fanoju par tādu sporta veidu kā snūkers. Varbūt liekas neparasti, bet viss sākās ar to, ka ļoti iepatikās sporta komentētāja balss. Sākumā klausījos balsī, līdz iedziļinājos tajā, kas notiek, un aizrāvos. Tas ir sporta veids, ko rotā prāts, izturība, inteliģence un džentlmenisms.
Vēl man patīk visādas jautras, teatrālas izdarības. Reizēm ar kolēģiem sanāk vadīt pasākumus. Tad var izpausties Vinnija Pūka, Bokas jaunkundzes, velniņa, čigānietes vai vēl kādā citā atraktīvā tēlā. Skatuve ir tā vieta, kas rosina radošo garu.
Iedvesmu man sniedz ne tikai jaunieši ar savām dzirkstošajām idejām un pozitīvo attieksmi pret dzīvi, bet arī mūzika. Ļoti labprāt klausos džezu. Tas ir mūzikas žanrs, kas uzlādē mani visvairāk. Bet tīri labi iet pie sirds arī roka klasika, vieglā estrāde un labā kompānijā – pat populārāki šlāgergabali.
– Varbūt ir arī kāds moto, kas palīdz dzīvē? No tevis vienmēr staro tāds optimisms un labestība.
– Pirms sāc nopietni ar kādu runāt, pārliecinies, vai viņam ir humora izjūta. Humora izjūtu es augstu vērtēju, tā ļoti palīdz dzīvē.
07.12.2018.