Praulienas pagasta pārvaldes vadītājs Valdis Gotlaufs, sociālā darbiniece Praulienas pagastā Ināra Miška un Madonas novada domes deputāte, kultūras un sporta jautājumu komitejas priekšsēdētāja Antra Gotlaufa 17. novembrī devās uz Rīgu, lai Latvijas simtgades priekšvakarā suminātu mūsu novadnieci, Praulienas pagasta iedzīvotāju Veltu Aukoni 100. dzimšanas dienā.
Veltas kundze dzimusi 1918. gada 17. novembrī, brīdī, kad līdz 18. novembrim – Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanas dienai – bija palikusi vairs tikai stunda. Mammai bijusi pat iespēja izvēlēties, kuru datumu – 17. vai 18. – dokumentos ierakstīt kā meitas dzimšanas dienu. Taču mamma noteikusi – lai paliek tā, kā bija patiesībā. Jubilāre atceras, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laikā valsts gan esot dāvinājusi zelta pulksteņus 18. novembrī dzimušajiem.
– Sveikt jubilāri devāmies tieši viņas īstajā dzimšanas dienā. Es par sociālo darbinieci Praulienas pagastā strādāju vairāk nekā 10 gadu, bet tādu notikumu, ka būtu suminājuši kādu simtgadnieku, neatceros. Doties uz Rīgu, lai sveiktu novadnieci 100. dzimšanas dienā un nodotu sveicienus, laba vēlējumus no dzimtās puses ļaudīm, apkārtējiem kaimiņiem, kuri viņu ļoti labi atceras, arī mūsu bibliotēkas, ar kuru viņai savulaik bija izveidojusies ļoti laba sadarbība, uztvērām kā lielu pagodinājumu, – sarunā „Staram" atzina Ināra Miška. Jubilāre tika iepriecināta arī ar īstu lauku torti.
Latvijas vienaudze Velta Aukone dzimusi Mētrienas pusē, taču gandrīz visu savu mūžu aizvadījusi Praulienas pagasta Saikavā. Viņa ir uzaugusi sešu bērnu ģimenē, bet pati saviem vecākiem – Lotei un Pēterim Seržāniem – bijusi trešais bērns. Ganos pie saimniekiem nav bijis jāiet, taču bija jāauklē un jāpieskata pārējie bērni ģimenē.
Velta uzaugusi ģimenē, kurā tēvs ļoti rūpējies par bērniem. Saimniecība vecākiem neesot bijusi liela (tikai 2,5 ha zemes), bet tēvs gājis strādāt pie saimniekiem par namdari, cēlis, būvējis un pelnījis iztiku sev un ģimenei.
Viņai ir bijusi iespēja arī mācīties – vispirms mācījusies Lejasskolā, tad iestājusies Smiltenes lauksaimniecības skolā, kur izmācījusies par pārraudzi jeb, kā tagad teiktu, zootehniķi. Kādu laiku strādājusi Kusas pusē, bet pēc tam atgriezusies Saikavā. 1943. gadā apprecējusies ar Pēteri Aukoni, laulībā kopā nodzīvojuši 43 gadus un izaudzinājuši dēlu Jāni.
Pēc Otrā pasaules kara, kad tika jau nodibināti kolhozi, viņu dzimtas mājās tika ierīkots zirgu stallis. Velta kopusi zirgus, bet Pēteris darījis visus lauka darbus. Kā atceras jubilāre, vīrs ļoti smagi strādājis, varbūt tāpēc arī pāragri tika aizsaukts mūžībā.
Veltas sirdslieta visa darba mūža garumā bijuši zirgi. Ļoti priecājusies, kad viņu mājās kolhozs ierīkoja tieši zirgu stalli, jo tad nebija jāšķiras no diviem zirgiem, kuri bijuši pašu saimniecībā. Arī par tiem, tāpat kā par pārējiem kolhoza zirgiem, viņa varējusi rūpēties pati, tie projām netika aizvesti. Kaut gan pagājuši vairāki gadu desmiti, viņa zirgus tik ļoti bija iemīļojusi, ka joprojām atceras arī to vārdus.
Kad novadnieki tiekoties Veltai jautājuši, kur slēpjas laimīgas kopdzīves noslēpums, viņa uzsvērusi: tā ir mīlestība un darbs. Taču jubilāre savā dzīvē ir ne tikai smagi strādājusi. Brīvajā laikā aktīvi iesaistījusies pašdarbībā, dziedājusi Saikavas korī un arī ansamblī. Spilgtā atmiņā ir Vispārējie latviešu Dziesmu svētki Rīgā 1973. gadā, kad tika svinēta Dziesmu svētku simtgade. Viņa tos atceras kā ļoti skaistu un saviļņojošu notikumu. Atmiņā iespiedies arī tas, ka togad ļoti stipri lijis un visi esot pamatīgi izmirkuši.
Nu jau vairākus gadus Veltas kundze dzīvo Rīgā, dēla, vedeklas un mazbērnu aprūpēta. Viņai ir divi mazdēli – Arnis un Kārlis – un jau trīs mazmazbērni. – Tā ir mana laime, – neslēpj Veltas kundze. Arī par dzimto māju rūpes nu ir uzņēmušies mazdēli, bet savas lauku mājas viņa nav aizmirsusi. Vēl šovasar bija atbraukusi un vairākas dienas tur pavadījusi.
Veltas kundzes ikdiena aizrit, lasot ļoti daudz grāmatu. Kā atzīst jubilāre, tagad viņa varot izlasīt visu, ko iepriekš, kad bijis smagi jāstrādā, nav varējusi.
Viņa skatās televīziju un seko arī politiskajiem procesiem valstī. Jubilāre saka – bez tā taču nevarot. Salīdzinājumā ar pirmās Latvijas brīvvalsts laiku tagad vairs gan neesot tādas saticības, daudz savā starpā kašķējamies. Viņas secinājums – mums valstī trūkst stingras saimnieka rokas, lai sakārtotu valsti un dzīves līmenis uzlabotos.
Latvijai Veltas kundze novēl saules mūžu, uzplaukumu, saticību un cilvēkiem labu prātu.
30.11.2018.