No 17. līdz 18. oktobrim Briselē norisinājās Eiropas jauno zemnieku kongress. Latviju kongresā pārstāvēja pieci delegāti, viņu vidū – Praulienas pagasta saimniecības "Vērgales" saimnieks AINĀRS MANUILOVS.
– Tā bija iespēja izrauties no ikdienas – pārskriet pa Eiropas Parlamenta gaiteņiem?
– Tieši tā. Man tā bija pirmā vizīte Eiropas Parlamentā. Sākumu nokavējām, jo Briselē notika streiks, satiksme daudzviet slēgta, no lidostas braucām pa apvedceļiem. Sastapāmies ar Briseles realitāti – autobusi nekursē, jo ir streiks, vilciena stacija – slēgta. Kongresu atklāja 17. oktobrī, kad bija paredzēta delegātu iepazīšanās, uzrunas, bet visa lielākā darbības programma noritēja 18. oktobrī. Piedalījās jaunie zemnieki no gandrīz visām dalībvalstīm, vien igauņus nemanīja. Tulkošana visām delegācijām bija nodrošināta, uzliekot austiņas, varēja visas runas noklausīties.
– Eiropā uz jaunajiem zemniekiem liek lielu cerību?
– Piemēram, Vācijā, Francijā iznāk viens jaunais zemnieks uz 20 vecajiem, Polijā – trīs vecie zemnieki uz vienu jauno, Latvijā jauno zemnieku īpatsvars – kaut kur pa vidu, kas liecina, ka pamazām laukos nomainās paaudzes. To veicina arī jauno zemnieku atbalsta programmas uzņēmējdarbības uzsākšanai, mazo saimniecību attīstībai un citas.
– Vai arī esat izmantojis kādu atbalsta iespēju jaunajiem zemniekiem?
– Gribēju ES fondu atbalstu, bet nesanāca atbilstība kritērijiem – vienā mazajiem zemniekiem paredzētajā projektā mana saimniecība bija par lielu, bet citā, jaunajiem zemniekiem domātajā – par vecu. Jaunais zemnieks skaitās tas, kam saimnieciskā darbība uzsākta ne ilgāk kā pirms diviem gadiem. Kad saimniecība 2014. gadā tika sadalīta, strādāju piemājas saimniecībā "Vērgales" kā pašnodarbināta persona, un man jau saimniekošana bija uzsākta. Jaunie zemnieki jūt atbalstu platībmaksājumos, kas ir lielāki. Jauno lauksaimnieku statuss ir līdz 40 gadiem.
– Vai iepriekš esat strādājis citā sfērā, nevis lauksaimniecībā?
– Pabeidzu Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, ieguvu automehāniķa specialitāti, bet jau praksē autoservisā sapratu, ka negribas berzties starp klientu un priekšnieku. Zeme, lauki, tehnika, darbs fermā… Ir, ko darīt, bet jāpaiet laikam, lai lauku saimniecībā visu sakārtotu un attīstītu.
– Pastāstiet par savu saimniecību!
– Lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir 20 ha, specializācija – piena lopkopība. Pienu realizēju AS "Preiļu siers". Lopiņu ir padaudz – 48 galvas, un ir doma skaitu samazināt. Ir zālāji, audzēju arī graudaugus, tas viss – lopiņu barībai. Šā gada sausajā laikā zāles raža bija maza, bija jāpļauj daudz, bet rezultāts ne tuvu tam, kāds gaidīts – ruļļu maz. Šogad zāles lopbarības daudzums tika lasīts gan nomātajās zemēs, gan arī pļavās, kuras saimnieki atvēlēja nopļaušanai. Zāles trūkums dzina pļaut arī pāraugušās kaimiņu pļavas, pat niedres, par ko platībmaksājumus nesaņemu. Zāles ruļļa cena tāpēc ir uzskrūvēta, kaut kvalitātes – nekādas. Šis gads ar trako sausumu lopkopībā liek rēķināt, cik tad govju varēs pilnvērtīgi uzturēt. Pagājušajā gadā graudi sapuva, šogad – izkalta. Tur, kur tīrumi atrodas līdzenumā, ja zeme pareizi nomeliorēta, var iegūt diezgan labu ražu, visa lieta ir kaļķošanā. Kalnainās vietās lauki ir diezgan mālaini, kur svarīga mēslošana. Augkopības pamats jau nav mainījies, vien klimats ietekmē. Šogad sausumā no iesētajiem vasaras kviešiem un miežiem nokultas 2 t/ha,
par ko jāpriecājas, un sūdzēties nevar. Labs, kas ir izaudzis pašam un nav jāpērk, jo arī graudu cena šogad ir uzlēkusi. Pat lielie zemnieki, kas īsteno projektus, noslēguši līgumus par noteiktu daudzumu graudu realizāciju, meklē, kur nopirkt trūkstošās tonnas. Diezgan traģiski, ja ir saistības.
– Ja esat laukos uzaudzis, lauku dzīvesveids ir pazīstams.
– Esmu te uzaudzis. Labi, ka nepieredzēju kolhozu laikus un visu bardaku, un tagad ir citādāka domāšana. Ir joprojām laukos cilvēki, kuri ar traktoru spēlējas kā kolhoza laikā, nesaprot to, ka tas ir viņu pašu, ka nav jāčīkst, ka lūst, ja nodzen līdz beidzamajam. Savu tehniku darbam gatavoju pats, ir arī antikvariāts – 1975. gada T-25, bet darba kārtībā. Jaunākais ir Valtra traktors. Gribu iziet uz to, lai katram agregātam būtu savs traktors, lai nevajadzētu zaudēt laiku uz pārorientēšanos. Taču viss prasa finanses, bet iepirkuma cena par pienu – te augšā, te lejā. Katrs piena ražotājs vēlas, lai par litru piena saņemtu vairāk. Var jau nepirkt jaunu, bet gan – lietotu tehniku. Tomēr gan lopkopībā, gan augkopībā ir jāseko līdzi visām jaunākajām tendencēm, reizēm apmeklēju seminārus, savi konsultanti ir arī mājās (māte – Ina Manuilova).
– Par ko runāja jauno zemnieku kongresā?
– Runāja par nākamo plānošanas periodu, par nākamajām EP vēlēšanām. Eirokomisāri uzsvēra, ka atbalsts jaunajiem zemniekiem turpmāk jāpalielina par īpašo procentu (plāno 15%, bet par to vēl lems). Platībmaksājumi – tas ir labi, bet svarīgāk, lai saražotā prece aizietu par noteiktu un garantētu cenu. Daudz tika spiests uz inovācijām, modernizāciju, sākot no programmatūrām loģistikā un beidzot ar papildu piebarošanu. Viens stāstīja par ekstremālajiem noieta tirgiem, jo gatavo čilīno – vīna un čili apvienojumu. Viņa īpašumā ir no tēva mantotie 2 ha zemes, siltumnīcas, kur vispirms audzēja dārzeņus, pēc tam – pārgāja uz čili. Sadarbībā ar vīna gatavotājiem kaimiņiem radīts produkts, kāds ir vienīgais pasaulē. Mēs arī ko varētu izdomāt. Bija pārstāvji no visdažādākajām nozarēm – vistkopības, aitkopības, gaļas lopu audzēšanas un citām. Vācieši rādīja, kā pielieto gudro laistīšanas sistēmu, lopkopībā visām saimniecībām pārsvarā ir savs fasēšanas cehs, nav tā, kā pie mums, kad pārdodam lopiņus uzpircējam. Viņi paši saņem par galaproduktu. Ar saimniekošanas piemēriem pārsvarā iepazināmies videostāstos. Modernizācijai jaunie lauksaimnieki varēs plānot izmantot ES atbalstu arī turpmāk.
Runāja par Lielbritānijas izstāšanos no ES, kā tas ietekmēs budžetu. Manuprāt, breksits tādai mazai valstij kā Latvija neko neietekmēs, jo mēs mākam izdzīvot ar to, kas ir, un Latvijai ir viszemākais platībmaksājumu līmenis. Drīzāk var sākt satraukties veco dalībvalstu lauksaimnieki, ka tiem kas var tikt samazināts. Kongresa dienā pie Šūmaņa apļa notika arī pikets par taisnīgu ES platībmaksājumu politiku attiecībā arī uz Baltijas valstīm. Skaļākas bija lietuviešu un poļu grupas, mūsējos bija saorganizējusi Latvijas Zemnieku federācija. Kad paklausies, problēmas jau visur tās pašas – vai nu ar zemi, vai strādniekiem. Ārzemēs ir dārgākas zemes, arī darbaspēks, līdz ar to arī pie mūsu platībmaksājumu līmeņa situācija izlīdzinās. Saņemam ap 50% no veco dalībvalstu vidējā maksājuma. Bioloģiskajiem lauksaimniekiem atbalsts ir lielāks, un nākotnē arī vairāk atbalstīs bioloģisko saimniekošanu.
– Kā vērtējat atbalstu citu valstu jaunajiem zemniekiem, uzņemoties kredītsaistības?
– Mums uzreiz ir jāņem kredīts, lai varētu kādu projektu īstenot. Viņi var aizņemties un pēc tam, kad tas īstenots, atmaksāt. Šeit uzreiz jāsāk ar banku, kam ir jāmaksā aizdevuma procenti, un projekta atbalstu ieskaita tad, kad iecere ir īstenota.
– Kādas bija pārdomas pēc atgriešanās no Briseles mājās?
– Laimīgs atgriezos savā lauku viensētas mierā, ne te kādi transporta
sastrēgumi, ne lielpilsētas burzma. Galvenais ir saprast, kas ir kas, kur ir mana vieta, un arī te nav nemaz tik slikti. Ar tiem ienākumiem, kādi ir pie mums, mēs tomēr esam tikuši uz priekšu. Nepatika kongresa izstieptā programma, garā runāšana, izteikšanās, kam nav būtiskas nozīmes, jo svarīgi būs turpmākie lēmumi.
– Vai ir kādas aizraušanās, ko darīt brīvajā laikā?
– Kolekcionēju monētas, arī metāldetektora izceltas senlietas. Ir bijuši arī diezgan seni atradumi tepat pie mājas. Mājās ir internets, un arī pie datora paiet kāds laiks. Skaļi pasākumi mani nevilina.
02.11.2018.