Pirms četrpadsmit gadiem ARTA PREISE no lielpilsētas pārcēlās uz dzīvi laukos. Tagad Dzelzava ir viņas un vīra Raivja mājas.
– Pastāstiet, lūdzu, no kurienes esat?
– Esmu dzimusi Rīgā, uzaugu Sabilē, vidusskolā mācījos Kandavā, bet studēt izvēlējos Ventspilī. Vienmēr esmu zinājusi, ka Rīga nav mana pilsēta, un negribu tur ne dzīvot, ne mācīties. Vecāki ar manu izvēli nebija apmierināti. Augstskola bija tikko atvērta, un neviens neticēja, ka tikšu uzņemta izvēlētajā fakultātē. Nenoliegšu, arī pati nebiju par to pārliecināta. Bet man izdevās iekļūt Ventspils Augstskolā, kur studēju par tulku un tulkotāju. Bet Dzelzava un lauki man vienmēr bijuši īpaši tuvi sirdij.
– Ko bijāt ieplānojusi darīt pēc augstskolas absolvēšanas?
– Pēc studijām man piedāvāja darbu skolā par skolotāju. Nostrādāju apmēram pusotru gadu un sapratu, ka šis darbs nav domāts man. Ļoti vēlējos mainīt nodarbošanos, un apstākļi sakrita tā, ka ļoti krasi mainīju savu dzīvi. Pirms pārcelšanās uz Dzelzavu nezināju, ko darīšu, kā veidošu savu karjeru. Tajā laikā neuzskatīju par vajadzīgu turpināt studijas.
– Kā no Ventspils nokļuvāt Dzelzavā?
– Kad devos studēt, biju pārliecināta, ka visu mūžu dzīvošu Ventspilī, bet tā nenotika. Dzelzava man ir bijusi īpaši tuva vienmēr. Vasarās braucu uz šo māju, jo tajā dzīvoja mani vecvecāki. Ciemojoties pie vecmammas, pusaudža gados iepazinos ar savu tagadējo vīru Raivi. Kad biju sapratusi, ka skolotājas darbs nav mans aicinājums, pārcēlos uz Dzelzavu. Tajā brīdī likās, ka man šeit būs vieglāk visu sākt no sākuma, nekā vīram braukt uz Ventspili.
– Vai ģimene atbalstīja šo jūsu lēmumu par pārcelšanos uz laukiem?
– Uzzinot par manu lēmumu doties uz dzīvi Dzelzavā, ļoti daudz cilvēku bija pret to. Viņi nespēja saprast to, ko jauns cilvēks var darīt laukos, kur nav izaugsmes iespēju. Sākumā es centos skaidrot, kāpēc mans lēmums ir par labu laukiem. Mēģināju pārliecināt, līdz sapratu, ka nav vērts. Vienmēr būs cilvēki, kuri kritizēs un uzskatīs, ka tikai viņiem ir taisnība. Mums ar vīru bija svarīgi pašiem saprast, kāpēc mēs to darām un kam tas ir vajadzīgs. Tētis pats ir nācis no Dzelzavas, jaunībā devās uz pilsētu un laukos neatgriezās. Viņam bija visgrūtāk saprast un pieņemt šo manu lēmumu.
– Cik sarežģīti pilsētniecei bija sākt dzīvi laukos?
– Esmu augusi mazpilsētā, lielas pilsētas nekad nav mani vilinājušas. Vislielākais satraukums bija par darba iespējām, jo laukos diemžēl cilvēki saskaras ar šo problēmu. Apsvēru domu strādāt Madonā, bet bija cilvēki, kas centās mani atturēt, jo ir jāveic diezgan liels attālums un tas ir ļoti nogurdinoši. Tajā laikā darbs no mājām nebija īpaši populārs, bet es nolēmu pamēģināt. Esmu mācījusies par tulkotāju, un šī profesija, manuprāt, vislabāk atbilst šai iespējai. Vispirms bija jānoskaidro, vai arī Dzelzavā ir pieejams internets, jo viss mans darbs notiek caur internetu. Šobrīd tas viss ir ļoti pieejams, un darbs ir veicams vienkārši, bet tajā laikā tas bija diezgan sarežģīti.
– Kādus darbus tulkojat?
– Sadarbojos ar vairākiem tulkošanas birojiem, un tulkojamais saturs ir dažāds. Pārsvarā tie ir dažādi dokumenti. Pavisam nesen tulkoju komiksu bērniem. Tas man pašai likās ļoti interesants process. Grāmatas gan neesmu tulkojusi. Manuprāt, lai tulkotu tāda veida saturu, nepieciešams pašam būt saistītam ar rakstniecību. Arī studiju laikā lielāka uzmanība tika pievērsta dažādu juridisko tekstu tulkošanai. Tulkoju dažādos virzienos angļu, krievu un latviešu valodā. Mans sapnis ir iemācīties franču valodu.
– Kas pamudināja izvēlēties tulka un tulkotāja profesiju?
– Skolas laikā valodas padevās viegli un arī patika. Kad 16 gadu vecumā aizbraucu savā pirmajā ceļojumā ārpus Latvijas, vēroju mūsu grupas gida darbu un likās, ka tāds darbs man varētu patikt. Bet tam vajag valodas. Vēlāk gan sapratu, ka tas tomēr nav domāts man. Vidusskolā divus gadus mums bija angļu valodas skolotāja no ASV. Ļoti daudz no viņas ieguvu, un viņa laikam arī bija pirmā, kas man teica, ka vajadzētu kaut ko darīt valodu jomā. 12. klasē pirmo reizi dzirdēju par Ventspils Augstskolu, un tad arī radās doma, ka varētu studēt tulkošanu.
Daudzi prasa, vai šis darbs ir interesants. Varu teikt, ka katrā darbā ir savas pozitīvās un arī negatīvās iezīmes. Varbūt teksti, ko tulkoju, nav īpaši interesanti, bet arī no tiem es daudz iemācos. Svarīgi, manuprāt, lai darbs, ko daru, pašai patīk, jo, ja nebūs patikas, tas neveiksies. Ir reizes, kad pie viena teikuma var nosēdēt ļoti ilgu laiku un nevar atrast īsto tulkojumu. Ir dusmas, ka neveicas, bet, kad tiek atrasts risinājums, tad ir gandarījums par paveikto. Nepieciešama pacietība, gribasspēks un vēlme ko darīt.
Laika gaitā attīstās arī tehnoloģijas un tām ir jāseko līdzi. Šobrīd tās ir ļoti attīstījušās, daudzos gadījumos ļoti atvieglo darbu, bet reizēm tomēr šķiet pārāk sarežģītas. Arī teksti tiek sūtīti dažādos formātos, ar kuriem mēdz būt problēmas.
– Kas, jūsuprāt, ir pozitīvais, strādājot no mājām?
– Viens no galvenajiem aspektiem noteikti ir tas, ka var pats plānot savu laiku. Es noteikti nevarētu strādāt birojā normētu darba laiku. Ja ļoti nogurstu no darba pie datora, man ir iespējams veikt kādu citu darbu mājās vai pagalmā. Katram tulkošanas darbam ir savi termiņi, kas iemāca plānot laiku, rūdīt raksturu. Ir nepieciešama arī sevis motivēšana. Ziemā šo darbu ir vieglāk veikt, jo ārā nav tik daudz darāmā. Protams, ļoti daudz ir atkarīgs arī no tulkojamā materiāla.
Ir jāmāk sevi disciplinēt. Un šis darbs noteikti nav tas, kuru var paveikt ļoti ātri. Ir nepieciešams laiks un rūpība.
Kad dzīvoju Ventspilī, nodarbojos arī ar mutisko tulkošanu. Diemžēl, ja dzīvo laukos, to ir grūti izdarīt, jo tepat nav nepieciešams šāds tulks. Sākumā man tā pietrūka, bet, laikam ejot, prasmes samazinās un diez vai šobrīd piekristu ko tādu darīt.
– Kā pavadāt brīvo laiku?
– Brīvā laika īstenībā ir ļoti maz. Tulkošana paņem daudz enerģijas. Laukos darbu nekad netrūkst. Ir savs dārziņš, kur pašu vajadzībām audzējam dažādus dārzeņus. Ir liels pagalms, kur vasarā regulāri ir jāpļauj zālājs. Daudz laika cenšamies pavadīt dabā. Atpūtas brīžos ejam uz mežu, braucam ar velosipēdiem. Mums ar vīru patīk aktīva, sportiska atpūta. Ja man ir jāizvēlas starp dažādiem brīvā laika pavadīšanas veidiem, izvēlēšos laivu braucienu, pārgājienu, bet noteikti ne festivālus vai citus masu pasākumus. Ļoti patīk ceļot. Ir vēlēšanās pamēģināt arī orientēšanās sportu.
– Kuri ceļojumu galamērķi visvairāk iespiedušies atmiņā?
– Daudz ceļojam gan pa Latviju, gan uz tālākām valstīm. Cenšamies reizi gadā aizbraukt uz kādu citu zemi. No visām vietām, kur esam bijuši, atkal atgriežamies Velsā un Gruzijā. Tām piemīt kas maģisks. Gruzija ir tā zeme, kur vienmēr gribas atgriezties. Visvairāk piesaista daba, kalni. Ir ļoti viesmīlīgi cilvēki, baudāmi ēdieni un vīni. Savukārt Velsu apmeklējam tādēļ, ka esam kaislīgi rallija fani. Parasti ceļojumu apvienojam ar kādām sacensībām. Arī Latvijā bieži dodamies uz ralliju.
Latvijā ir būts dažādās vietās. Arī šie izbraucieni ir saistīti ar pārgājieniem, laivu izbraucieniem. Tuva ir aktīvā atpūta dabā. Piedalāmies dažādos velobraucienos un maratonos. Ļoti reti braucam aplūkot kādu konkrētu vietu, piemēram, pili vai citu apskates objektu. Arī draugi un radi ir visā Latvijā, bieži viņus apciemojam.
– Šo četrpadsmit gadu laikā nav pazibējusi doma atgriezties pilsētā?
– Noteikti nav. Man nekad nav patikusi pilsētas steiga, troksnis. Bet nekad jau nevar būt par visu pārliecināts, un neviens nezina, kas var notikt un kur dzīves ceļš var vest. Tāpēc šobrīd nevaru apgalvot, ka nekad neatgriezīšos pilsētā.
Esmu tik ļoti pieradusi pie lauku miera, ka tagad ir grūti uzturēties pilsētā. Aizbraucot uz pilsētu, ātrāk gribas nokļūt atpakaļ mājās. Man pietiek ar pāris stundām pilsētā.
– Vai draugu un radinieku lokā ir cilvēki, kuri izvēlas dzīvi laukos?
– Pēdējā laikā arvien vairāk draugu un paziņu no pilsētas dodas dzīvot uz laukiem. Ir draugi, kas jau dzīvo laukos, un tādi, kas vēl ir ceļā uz to. Mums vienmēr ir kopīgas tēmas, ko apspriest, īpaši tās, kas ir saistītas ar mājas remontu.
– Kas mudina pilsētniekus pārcelties uz laukiem?
– Uz laukiem, manuprāt, pārceļas tie cilvēki, kuri saskata iespēju strādāt no mājām. Ir daudz tādu profesiju, kurās tas ir iespējams. Dzīve laukos ir vienkārša, ja ir iespējams darbs no mājām. Arī mani pašu vienmēr ir vilinājusi dzīve laukos. Man patīk daba, svaigais gaiss un miers visapkārt. Domāju, ka tas ir svarīgi lielākajai daļai pilsētnieku, kuri izvēlas dzīvot laukos.
Noteikti pozitīvi ir arī tas, ka ir iespēja ierīkot savu dārzu, kur izaudzēt bioloģiski tīru pārtiku. Svarīgs ir plašums, māju izjūta. Nespēju iedomāties, kā cilvēki var dzīvot dzīvoklī un justies labi. Man tur ir par šauru un pietrūkst iespējas kaut vai iziet savā pagalmā un pasēdēt zem ābeles.
– Pieminējāt, ka brīvajā laikā remontējat un iekārtojat savu māju.
– Māja ir veca. Ja var ticēt dokumentiem, celta trīsdesmitajos gados. Cik sevi atceros, šeit nekas daudz nav mainījies. Visus darbus, kas saistīti ar mājas remontu, vēlamies veikt paši. Diemžēl darbi nenotiek tik ātri, kā varbūt gribētos. Lēnām, bet pamatīgi darām tik, cik ļauj laiks un līdzekļi. Bieži gadās, ka māja pati nosaka, kas un kā tiks darīts. Liekas, ka māja ir dzīva.
Tīrot māju – istabas un bēniņus, esmu atradusi daudz vērtīgu lietu no vecmammas, kuras ļoti vēlos saglabāt kā siltas un skaistas atmiņas un kā vēstures liecības. Vīrs smejas, ka tā ir mana vēsture. Esmu domājusi, ka nākotnē varētu izremontēt bēniņus un tur ierīkot telpu visām šīm lietām, jo man ir žēl tās izmest. Domāju, ka daudzas no tām ir darba kārtībā, bet pati nemāku rīkoties, piemēram, ar vērpjamo ratiņu. Man ļoti patīk senas lietas, un es gribu tās saglabāt.
26.10.2018.