Visos gadalaikos, katru rītu un vakaru VALDIS KĻAVIŅŠ dodas „ķert kadrus", lai ar krāšņām dabas bildēm priecētu sevi un sava talanta cienītājus. Ļaudonieša fotogrāfijas atspoguļo brīnišķo apkārtnes ainavu – gleznainos Aiviekstes krastus, rāmo upes plūdumu, putnus, kukaiņus, pļavas ziedus. Vai tie būtu miglas rīti vai salnas novakari – foto-grāfijas neatstāj vienaldzīgu.
Ar Ļaudonas pagasta pārvaldes atbalstu Valdis Kļaviņš Madonas novada bibliotēkā šobrīd izveidojis savu pirmo fotogrāfiju izstādi. Viņa darbus līdz mēneša beigām var apskatīt iespējami plašs ļaužu pulks, un, kā liecina atsauksmes, Ļaudonas ainava cilvēkus uzrunā jo spēcīgi.
– Tā patiešām ir mana pirmā fotogrāfiju izstāde, – tiekoties bibliotēkā, atzīst pieredzes bagātais vīrs. – Iepriekš bildes esmu licis portālos draugiem.lv un fotografet.lv ar domu, lai kāds pakomentē un pamāca. Parasti gan tur uzraksta
tikai to, kas patīk, bet man kā amatierim svarīgāk būtu norādes izaugsmei.
– Kā īsti nonācāt līdz fotogrāfijai, kas pamudināja ķerties pie fotoaparāta?
– Atceros senus laikus, kad pie manis reiz bija atbraucis radinieks, kuram līdzi bija melna kastīte – fotoaparāts „Ļubiķeļ". Vēlāk Priekuļu mehanizācijas tehnikumā dzīvoju vienā istabā ar cilvēku, kas nodarbojās ar fotografēšanu. Viņš cita starpā izmeta, ka tas ir ļoti vienkārši. Tad nu noticēju, un mana pirmā fotokamera bija „Smena", nākamajai naudu nopelnīju, fotografējot armijā. Dienestā trīs gadus bildēju ar „Zorkij", zaldāti no Kaukāza bija bagāti, viņi pasūtīja bildes kopā ar rotas komandieri, tāpat pilsētas skatus (dienēju Čortkovā), tā sakrāju naudu un nopelnīju „Fedu". Kad atgriezos no dienesta, sāku patstāvīgi strādāt, līdzekļi iekrājās, un nopirku filmu kameru „Zenit". Šobrīd fotografēju ar fotoaparātu „Pentax". Filmas vienmēr esmu attīstījis pats, arī krāsainās.
– Šomēnes, 30. oktobrī, svinēsit 78 gadu jubileju, bagāts mūžs aiz muguras, pastāstiet nedaudz par to!
– Esmu dzimis Meirānos, beidzu turienes skolu, tad mācījos Priekuļu tehnikumā. Pēc tam dažus mēnešus pastrādāju Gulbenes Meliorācijas stacijā, līdz mani iesauca armijā. Pēc armijas atgriezos Meirānos, divus gadus nostrādāju vietējā kolhozā, līdz skolotāja, mana klases audzinātāja Pizāne tiekoties teica – ko es te nīkstu, lai taču eju mācīties. Tas deva ierosmi, un Jelgavā iestājos Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē. Konkurss tolaik bija liels – pieci cilvēki uz vietu, bet pēc armijas man bija priekšrocības – bija jānoliek eksāmeni, tālāk tiku bez konkursa.
– Vai studentu dzīve bija jautra?
– Pārējie kursā bija jaunāki par mani, man bija sava kompānija, viņiem – sava. Nāca arī precēšanās laiks, bija daudz jābraukā uz māju. Pēc augstskolas ar pārvaldes pavēli tiku pārcelts uz Ļaudonu – kolhoza „Ļeņina ceļš" priekšsēdētājs mani no Meirāniem paņēma sev līdzi. Ļaudonā biju auto garāžas priekšnieks, ekspluatācijas inženieris un tamlīdzīgi. Ar fotografēšanu brīvajā laikā nodarbojos līdz 1975. gadam, pēc tam nebija vaļas. Bija ģimene, bērni, citas darīšanas.
– Kā veidojās ģimenes dzīve?
– Pavisam nesen ar sievu Ritu nosvinējām Zelta kāzas. Sieva izmācījās par grāmatvedi, bet, kad meita sāka iet skolā, uzsāka strādāt skolas bibliotēkā. Pēc tam uz skolu atnāca speciāliste ar bibliotekāro izglītību, un sieva atgriezās mājās. Kopa vecomammu, kas nodzīvoja līdz 90 gadu vecumam. Bērni jau lieli un projām – dēls dzīvo Pierīgā, strādā par projektu vadītāju uzņēmumā, meitai bija veikaliņš Ļaudonā. Tā kā cilvēki pamazām no laukiem izbrauc, meita nevarēja savilkt galus, veselība sāka klibot, aizbrauca uz ārzemēm. Tagad kādu gadu jau dzīvo un strādā Nīderlandē. Vēlētos atgriezties, bet ko te darīsi?
Mazbērni jau paaugušies, tikko bijām Rīgā uz mazmazmeitiņas dzimšanas dienu.
– Kādu jūs atceraties savu darba dzīvi, karjeru?
– Man jau no bērnības tika teikts – nekad nelien amatos. Strādā savu darbu, bet par priekšnieku nelien un neko sliktu par valdību nerunā. Tā daudzi dzīvojām līdz 1991. gadam, Latvijas neatkarības atjaunošanai. Padomju laikā vienmēr bija jādomā, ko ar oficiālu personu vari runāt un kas jāpatur pie sevis. Reiz uz Ļaudonu bija atbraucis rajona kompartijas komitejas sekretārs Leo Bērziņš, vārds pa vārdam, līdz viņš teica, ka būšot jāpārskata kadri. Bija pavasaris, nolijis kārtīgs lietus, un traktoru uz lauka nedzinu. Tas viņam nepatika, izmeta frāzi par kadriem. Nekas gan vēlāk nesekoja.
– Vai dzimtu ir skārušas represijas, izsūtīšanas?
– No pirmās izsūtīšanas 1941. gadā tēvs izmuka – ģimene aizbrauca uz Kurzemi un tika cauri sveikā. 1949. gadā viņu tāpat neizsūtīja, bet pēc laika tiesāja. Tēvs Latvijas brīvvalsts laikā bija pagasta priekšnieka vietnieks un aizsargs, līdz ar to padomju tiesa viņam piesprieda 25 gadus Karagandā „zeltu rakt". Tā kā bijām četri bērni un mamma bija pusgraudnieka meita, tas skaitījās mīkstinājums. Daudz bija atkarīgs arī no vietējās varas. Droši vien kāds par mums bija aizlicis kādu vārdu – ģimeni neaiztika. No mājas mums gan bija jāizvācas, jādzīvo citā ēkā, jo „budži" savā mājā dzīvot nedrīkstēja.
– Kā veidojās tēva liktenis?
– Tēvu notiesāja 1949. gadā, sodu viņš izcieta līdz 1956. gadam. Kad atgriezās, neteica ne vārda. Uzzināju tikai to, ka Karagandas nometnēs izdzīvoja tie, kas varēja ēst kukaiņus un čūskas. Otrs, ko stāstīja, bija par komjauniešiem, Komsomoļskas celtniekiem. Kādu dienu uz GULAG nometni atnākusi pavēle atstāt darbarīkus, bet pašiem uz raktuvēm nedoties. Tad atvesti komjaunieši, kas cēluši Komsomoļsku. Pēc viņu darbdienas daudzi ieslodzītie savus darbarīkus nemaz neesot atraduši, daudziem tie bija sabojāti un salauzti.
– Kā tēvu pieņēmāt ģimenē?
– Kad viņš atgriezās, mēs bijām jau lieli. Zinājām, ka tas ir tēvs, un respekts bija. Bet no bērnības tēvu atceros maz. Tolaik viņš saimniecībā būvēja lielu akmens kūti, pats gāja smagos darbos, bija sastaipījies. Kādu brīdi gulēja gultā, tad mēs, bērni, nevarējām lēkt no augstajiem gultas galiem, ko parasti darījām, jo patika mest kūleņus.
Otrs, ko atceros no bērnības, ka tēvs taisīja tītavas un pie sevis smējās, ka gatavo lidmašīnu.
Mammai pēc viņa izsūtīšanas bija grūti, bet mamma bija stiprs cilvēks, visu darīja un paspēja. Tagad vecāki guļ Visagala kapos, arī jaunākais brālis. Biju armijā, kad atnāca ziņa par viņa nāvi. Vecākā māsa arī jau kādu laiku ir Visagalā. Jaunākā dzīvo Meirānos.
– Atgriežoties pie fotogrāfijām – tās top ik dienu?
– Katru rītu, ja nelīst, top bildes. Stundu pusotras no rīta un vakarā pavadu upmalā. Fotografēju pamatā dabu, cilvēkus ne. Kadros parādās dzīvnieki, putni, vajag tik novaktēt. Pie gulbju bildēm šobrīd tikt ir visvienkāršāk, jau kādu nedēļu gulbji Aiviekstē ir vienā un tai pašā vietā. Citreiz, gaidot gulbi, ieraugu, kā atpeld bebrs, kas kadrā ir retāks viesis.
– Par kuru bildi pašam ir lielākais prieks?
– Kad fotografēju, pats nezinu, kas īsti sanāks. Uzlieku aparātu uz daudziem kadriem, lai pēc tam varu izvēlēties. Vislabāk man patīk bilde ar diviem dzeņiem, kas viens pret otru nostājušies ar atvērtiem knābjiem. Tā tapa pie loga. Ziemā biju uzlicis gaļas gabaliņu, lai putnus dabūtu tuvāk. Parasti, kad viens nāk ēst, tas, kas jau ēd, mūk projām, bet viens dzenis bija kareivīgs – tam, kas pielidoja, vietu nedeva.
– Tātad bildējat arī ziemā.
– Ziemā slikti ir tas, ka fotoaparātam ātri tukšojas akumulators. Daži kadri tiek nobildēti – un jāmaina cits akumulators. Iekškabatā to glabāju, un akumulatorus ātri nomainu.
– Kā radās ideja par izstādi un kāpēc tik vēlu?
– Bibliotēkas lasītavā strādāja manas māsas mazmeita. Abas mani uzkurbulēja izstādei. No radiem savāca naudu, un atpakaļceļa nebija. Grūtākais bija fotogrāfijas atlasīt, izvēlēties. Bilžu ir tik daudz, apmēram 2 terabaitu kopums.
– Vai jums ir vēl kādi vaļasprieki?
– Patīk slinkot. Kādreiz bija liels dārzs, lopi, tagad tikai neliels piemājas dārziņš. Lētāk ir visu nopirkt nekā uzturēt. Kaut ko jau savai vajadzībai dārzā izaudzējam. Bija skaista tupeņu raža, laba rudens aveņu raža. Sēnēs gan vairs neeju, uz mežu veselības problēmu dēļ ģimene mani nelaiž. Kādreiz gāju dzērvenēs, no purva nesu ogu pilnu lielo mugursomu. Tad limonādes mājās netrūka, tagad sulas ir jāpērk. Dēls un meita piestutē, var iztikt.
19.10.2018.