Šopirmdien, 8. oktobrī, Rīgā notika Tautas frontes 30 gadu jubilejai veltīta konference „Latvijas Tautas fronte par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. LTF – 30", kurā piedalījās daudzi bijušie tautfrontieši. Savulaik aktīvi Cesvainē Tautas frontes darbībā iesaistījās un bija tās vadītājs cesvainietis ALDIS KRŪMIŅŠ. Viņš allaž izcēlies ar patriotisko attieksmi pret savu valsti, ne velti vēlāk kļuvis par LNNK, tad par Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!"-„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" biedru. Patriotisms un mīlestība uz savu zemi viņā jūtama aizvien.
– Savulaik pirmajās Augstākās Padomes (AP) vēlēšanās balsoju par Tautas frontes deputātiem. Biju uzticības persona Cesvainē Jānim Gavaram, kas AP vēlēšanās kandidēja no mūsu vēlēšanu apgabala. Aktīvi piedalījos arī Tautas frontes saraksta veidošanā uz pašvaldību vēlēšanām. Arī pats tiku ievēlēts par toreizējo Cesvaines padomes priekšsēdētāju. Par izpildkomitejas priekšsēdētāju izvēlējos Valdi Kaprāli. Vēlāk, kad padome ar izpildkomiteju tika apvienota, atteicos no amata par labu Kaprālim. Viņš bija mans skolnieks, un zināmā mērā es biju pārliecināts, ka viņš nekur no iesāktā kursa nenovirzīsies. Vairākus sasaukumus esmu bijis pašvaldības deputāts. Esmu Zemessardzes virsnieks un par spīti gadiem joprojām aktīvi darbojos un sekoju līdzi visiem politiskajiem procesiem valstī, – atzīst Aldis Krūmiņš.
Tautas frontes laiku nenožēlo
Vaicāts, vai neizjūt kādu nožēlu par Tautas frontes laiku, Aldis Krūmiņš ar pārliecību saka: – Absolūti nekādu! Pat citas domas nav bijis. Un nevaru saprast, ko gan cilvēki iedomājas, kam būtu jābūt. Ja reiz tauta uzsāka šo ceļu, tad kāpēc sevi par to jāzākā. Tas, ka reizēm neiznāk, kā plānots, vēl neko nenozīmē. Personīgajā dzīvē arī nesanāk tā, kā esi iedomājies, bet tādēļ jau galvenā līnija nav jāatmet. Es arī tā esmu centies audzināt savus bērnus. Man ir trīs bērni, pieci mazbērni. Divi bērni ir ar augstāko izglītību, trīs mazbērni ir ieguvuši maģistra grādu, mazmeita pat mācās doktorantūrā. Viņa savulaik beidza Cesvaines vidusskolu ar vidējo atzīmi 9,5. Un lai neviens nesaka, ka lauku skolu beigušajiem ir sliktāki rezultāti. Mazmeitas katra pa pusotram diviem gadiem mācījušās ārzemēs, un tikai pateicoties savai uzcītībai un rakstura stingrībai. Visi darbojas, un visi, par laimi, strādā Latvijā. Sākumā jau, protams, nekādas lielās algas nebija, bet vai tāpēc uzreiz uz ārzemēm jādodas. Es vispār esmu diezgan skeptisks pret tiem, kuri brauc uz ārzemēm. Katrā ziņā viņi nav savas tēvzemes patrioti. Mēs te cīnāmies, mokāmies, kā nu kurš. Bet var jau izdzīvot arī ar mazāku rubli. Es, piemēram, esmu pie visādām grūtībām pieradis, jau sākot no agriem bērnības gadiem, kuri pavadīti Sibīrijā. Mūsu jaunībā jau vecākiem nekādu pabalstu, pat pensiju nebija, bet tāpat dzīvoja un izsitās.
Piepilda senu sapni
– Aizbraukt uz mūsu ģimenes izsūtījuma vietām Sibīrijā, kur tikām izsūtīti 1949. gada 25. martā, man bija sens sapnis. Mazliet pārzinu internetu un biju visu pieejamo informāciju par Amūras apgabalu, uz kurieni tikām izsūtīti, un savu sādžu izpētījis jau pirms gadiem 5-6 un pat vairāk. Es ar aizvērtām acīm, aizbraucis tur, zinātu, kur jāiet, jo man bija jau 17 gadu, kad beidzot varēju atgriezties Latvijā. Pirms pieciem gadiem jau taisījos kopā ar madonieti Jāni Vanagu, kam Sivakos apglabāts vectēvs, doties ekspedīcijā uz Amūras apgabalu, bet tad daļa nobijās no krīzes ar Krieviju. Tā arī ekspedīcija pajuka. Bet šogad fonda „Sibīrijas bērni" vadītāja Dzintra Geka (viņa bija braukusi pa Sibīriju, pa mazliet tuvākām vietām) izlēma doties uz Amūras apgabalu. Un tā, sazinoties ar Jāni Vanagu, šovasar, pēc vairāk nekā 62 gadiem, man bija iespēja atkal savām acīm redzēt kādreizējā izsūtījuma vietas. Uz ātru roku sagramstīju naudu (ļoti palīdzēja bērni) un devos ceļā. Brauciens ilga no 22. jūlija līdz 1. augustam – 11 dienas. Man ir videofilmas kopija. Darba materiāls topošajai filmai, ko paredzēts izveidot līdz 25. martam. (Daļu filmas es arī noskatījos ar dziļu interesi, jo arī es esmu dzimusi netālu no šīm vietām – Amūras apgabala Mazanovā. – B. M.) Grupā bijām 32 cilvēki. Es biju viens no vecākajiem, kam saglabājušās daudzas atmiņas par tur pavadītajiem gadiem. Vecāks par mani bija vienīgi Aivars Jerumanis no Amerikas, kam Kamčatkā nosvinējām 80 gadu jubileju. Starp mums bija bērni, kuri izsūtīti maziņi, daži Sibīrijā dzimušie, tāpat represēto bērni, mazbērni, radinieki, mācītājs Guntis Kalme, divi kinooperatori, divas žurnālistes. Lidojām ar lidmašīnām – kopā 19 tūkstoši kilometru, kopumā gaisā atrodoties 27 stundas. Garākais nepārtrauktais lidojums bija deviņas stundas. Galvenais mērķis, kā jau teicu, bija Amūras apgabals. Pilsētas Blagoveščenska un mana pilsēta Zeja. No Rīgas lidojām uz Maskavu, tad uz Jekaterinburgu, tālāk uz Blagoveščensku, kur mēs pavadījām trīs dienas, vienu dienu bijām Zejā. Oficiālās ekspedīcijas noslēgumā lidojām vēl uz Vladivostoku, tad uz Kamčatku.
Galvenais mūsu ekspedīcijas uzdevums bija apmeklēt tur palikušo pēdējās atdusas vietas un meklēt vietas, kur uzstādīt piemiņas zīmes, jo daudzas sādžas ar gadiem ir izzudušas. Cilvēki koncentrējušies lielākajās pilsētās. Piemēram, Zejā savulaik bija deviņi tūkstoši iedzīvotāju, tagad – 22 tūkstoši, apkārt daudz sādžu, kuru vairs nav.
Apmeklē vecvecāku kapavietas
– Man personīgi šīs ekspedīcijas galvenais mērķis bija apmeklēt savu sādžu „Zarečnaja Sloboda", kur es nodzīvoju astoņus gadus – no deviņu gadu vecuma līdz 17 gadiem. Sibīrijā pabeidzu 9. klasi. Apciemot vietas, kur apglabāti mani vecvecāki, un izkaisīt viņu kapavietās no mājām Latvijā atvesto sauju smilts. Tās bija divas kapsētas. Tā kapsēta, kur 1952. gadā apglabājām vectēvu, 1955. gadā, kad mira vecmamma, jau bija slēgta. Zejā šobrīd ir uzcelta lielākā Tālo Austrumu atomreaktorstacija ar 300 kilometru garu un 30 kilometru platu ūdenskrātuvi, dažās vietās pat kilometru dziļu. Tur pat klimats ir izmainījies. Aizsprosts ir 100 metru garš un 900 metru plats, atrodas tajā vietā, kur es kādreiz govis ganīju, tāpēc man bija lielas bažas, vai to kapsētu vairs atradīšu. Taču man tas bija ļoti svarīgi, jo Sibīrijā mani uzaudzināja vecmamma un vectēvs.
Mamma izsūtīšanas brīdī strādāja Lubejas skolā, jo, tā kā viņa ar tēvu bija mežabrāļos, Kārzdabas skolā, kur viņa pirms tam bija strādājusi, darbu nedeva, toties viņai ar manu mazo māsu Māru un brāli Zigurdu izdevās no izsūtīšanas izvairīties. Tieši iepriekšējā dienā, 24. martā, mēs visi bijām pie viņiem ciemos, jo nākamajā dienā manai māsai Mārai bija vārdadiena. Pēc tam zirga pajūgā atgriezāmies mājās. Tēvu jau arestēja tās pašas dienas vakarā un pa nakti turēja milicijā apcietinājumā, zinot, ka viņš bijis mežabrāļos. Es mācījos Kārzdabas septiņgadīgās skolas 2. klasē, un mani paņēma tieši no skolas sola. Vecmamma, vectēvs un vidējais brālis Gunārs, kam bija četri gadi, jau bija priekšā pagastmājā, viņi bija paņemti no dzimtas mājām Kārzdabā. Otrā dienā tēvs atbrīvots un viņam pateikts, ka ģimene ir jau vagonā, un viņš pats mūs sameklēja, lai gan nebija jau tā, kā viņam tika sacīts, ka visa ģimene savākta… Mēs jau neviens to nezinājām. Sākumā sūtījām mammas fotogrāfiju pa visu ešelonu, jo domājām, ka viņa citā vagonā. Tikai pēc trim nedēļām, kad aizbraucām tajā galā, caur vēstulēm noskaidrojām, kā viss bijis. Protams, mammai mūsu mājās dzīvot neļāva. Viņa tika ieskaitīta tautas ienaidniekos un bija spiesta strādāt kolhozā par slaucēju, un tikai 1960. gadā mammai atļāva atkal strādāt skolā par skolotāju.
Tēvu, tā kā pēc izglītības viņš bija agronoms, izsūtījumā nozīmēja par agronomu un biškopi. Mūsu sādža bija upes Zejas kreisajā krastā, bet Zeja – labajā. Tilta pār upi toreiz nebija, visa pārcelšanās notika ar laivām. Tēvs kolhozā nostrādāja līdz kādam oktobrim, un tad rudenī viņu izsauca „na sļot peredovikov seļskovo hozjaistvo", un viņš kā gāja, tā pazuda. Tikai pēc septiņiem mēnešiem saņēmām vēstuli ar ziņu, ka viņš notiesāts uz desmit gadiem gan par pretpadomju darbību Latvijā, gan „za sovetskuju antipropogandu", un tā viņš ieslodzījumā pavadīja gandrīz sešus gadus – līdz 1955. gadam. Tad nāca amnestija. Pa to laiku mēs jau bijām apglabājuši viņa tēvu – manu vectēvu – un palikuši trijatā ar vecmāmiņu un brāli. Bet, tiklīdz tēvs atgriezās, nomira arī vecmamma. Pats viņu zirga pajūgā vedu uz kapsētu. Mēs vēl divus gadus nodzīvojām trijatā ar tēvu. Dzimtenē atgriezāmies tikai 1957. gada beigās. Pēc astoņiem gariem gadiem ģimene bija atkal kopā, vienīgi vecvecāki Emma un Jānis Krūmiņi uz visiem laikiem palika tālajā Amūras apgabalā…
Ekspedīcijas laikā mēs satikām daudz vietējo cilvēku, daži atcerējās latviešus un šo to zināja pastāstīt. Aizbraucot uz Zejas pilsētu, vēl īsti nevarēja saprast, cik mums būs laika pavadīt tur, tāpēc jau sešos no rīta, kamēr citi gulēja, kopā ar vēl vienu ekspedīcijas dalībnieci Silviju Skladņevu, kas šeit Sibīrijā dzimusi, paņēmām transportu, vietējo šoferi un devāmies meklēt veco kapsētu, kur apglabāts vecaistēvs. Tur, protams, nekā vairs nav – tikai zālēm un kokiem aizaugusi pļava – pat vietējo krusti nav saglabājušies, nemaz nerunājot par latviešu. Apmēram pēc atmiņas sameklēju vietu, kur vectēvs 1952. gadā tika apglabāts, un izbēru sauju Latvijas zemes. Vecmammas kapsētu bija vieglāk sameklēt – kur es domās biju to iedomājies, tur arī atradu. Tur tagad pa vairāk nekā 60 gadiem lieli kapi izveidojušies, arī tur izkaisīju smilšu sauju un noliku lauku ziedus… Vēlāk gan pie abām kapavietām atgriezāmies visi kopā, un mācītājs Guntis Kalme noturēja svētbrīdi un tās iesvētīja. Es atradu arī māju, kurā dzīvojām, šobrīd ieaugusi lielos kokos, renovēta, un tikai manās atmiņās un dažās pabalējušās fotogrāfijās tā saglabājusies tāda, kāda bija toreiz…
12.10.2018.