Šajās dienās uzmanības centrā ir 13. Saeimas vēlēšanas, kad katrs domā, kuru sarakstu izvēlēties, kuru partiju līderiem un sarak-stos iekļautajiem deputātu kandidātiem uzticēties, kam ievilkt „krustiņu", bet kuru – svītrot. Ir arī tādi, kuri šaubās, vai vispār piedalīties vēlēšanās. Lēmumu gan vajadzēs pieņemt pavisam drīz, un cerams, ka tas būs vēlēšanu iecirkņa virzienā. Taču oktobris ir ne tikai parlamenta vēlēšanu, bet arī Skolotāju mēnesis.
Neviltota sirsnība
Skolotāju dienu jeb Pasaules skolotāju dienu Latvijā svin oktobra pirmajā svētdienā. Arī pensionētās skolotājas AUSMAS DĀRZIŅAS balsī ir jūtama neviltota sirsnība, kad ierunājamies par skolotāja profesijai veltīto darba mūžu, kaut gan skolā viņa nestrādā jau vairāk nekā 30 gadu.
Viņa ne mirkli nešaubās, ka savulaik izdarījusi pareizo izvēli, kad 1960. gadā tika piedāvāta iespēja strādāt par bioloģijas skolotāju Ļaudonas vidusskolā.
– Visu laiku taču esi kopā ar bērniem un skolu jauniešiem, kuri uz tevi skatās ar tādu interesi, tādu uzticību, ka vienkārši nevari atļauties nebūt formā. Arī es pati atceros savus skolotājus, viņu acis, sejas izteiksmi, kad viņi mūs, bērnus, uzrunāja un skaidroja mācību vielu stundās. Tas no atmiņas nav izgaisis joprojām, – atceras skolotāja.
Viņa atzīst, ka kurš katrs par skolotāju strādāt vis nevar. Kā savulaik teikusi viena no Ļaudonas vidusskolas lielākajām autoritātēm, skolotāja Aleksandra Zvaigzne un skolas direktore Ilze Jirgensone, dažkārt pat ar izcilām akadēmiskām zināšanām ir par maz, lai kļūtu par labu, skolēnu iecienītu skolotāju. Skolotāja misija jau ir savas zināšanas nodot bērniem, ne tikai pašam zināt.
– Man šķiet, ka man ar savu atraktīvo stundu vadīšanas stilu tas lielā mērā ir izdevies, vismaz tā, tiekoties skolas un audzināmo klašu salidojumos, saka bijušie audzēkņi. Starp citu, arī toreizējā skolas direktore Lidija Kaufelde, kad pēc nostrādātiem 27 gadiem nolēmu doties pensijā, atzina, ka es ar savā ziņā teatrālo, atraisīto stundu vadīšanas prasmi esmu spējusi bērniem daudz ko iemācīt, nododot savas zināšanas viņiem. Izklāstot mācību vielu, jāprot bērnus aizraut un pateikt arī ko tādu, kas viņiem ir jaunums un izbrīna, – uzskata Ausma Dārziņa.
Skolotāja atceras, kā viņas stundas hospitēja stingrā direktores vietniece Olga Grundmane.
– Pēc tam Olga Grundmane ne reizi vien teica, ka man, vadot stundu, acis mirdzot kā vanagam. Un tas esot no liela svara, jo neļauj skolēniem atslābt un viņi zina, ka jebkurā brīdī viņus var izsaukt klases priekšā vai ko pajautāt par tikko runāto, lai pārliecinātos, vai vispār klausās. Atceros arī, kā reiz veikt stundas analīzi, jau būdama pensijā, atnāca arī Aleksandra Zvaigzne. Ja tā būtu bijusi ķīmijas stunda, iespējams, es būtu pat ļoti satraukusies. Bet tā bija bioloģijas stunda, pie tam vēl 5. klasē, kur visa viela man bija labi zināma. Bērni iztaujājot varēja mēģināt iemest visdziļākajos ūdeņos, tāpat mani nekas nespētu izsist no līdzsvara. To stundu es novadīju vienā elpas vilcienā. Vēl šodien atceros, kā bērniem skaidroju viendīgļlapu un divdīgļlapu atšķirības, kā zīmēju uz tāfeles un skaidrojumā izmantoju pasaku tēlus, lai bērniem to saprotamā valodā izskaidrotu, uzskatāmi parādītu un viņi spētu tās noteikt. Arī skolotājas Aleksandras Zvaigznes, kura bija ļoti prasīga un principiāla gan pret sevi, gan kolēģiem, atzinums bija ļoti pozitīvs – vienkārši virtuozi novadīta stunda! – skolotājas atmiņas ir spilgtas.
Vairāk atceras ķīmiķus
Skolotāja Ausma Dārziņa labprāt kavējas atmiņās, stāstot par saviem bijušajiem audzēkņiem, bet vislabāk atceras tieši ķīmiķus – audzēkņus, kuri izvēlējās ar šo mācību priekšmetu, tāpat bioloģiju saistītas studijas un kļuva par skolotājiem, farmaceitiem, ārstiem. Viņa min Valdu Dimbeli, Maiju Kalniņu, Ingrīdu Vītoliņu, Ilzi Čeirāni, Skaidrīti Nažinsku, Raisu Skrimbli, Benitu Rudzīti un daudzus citus, kuri tādā vai citādā veidā savu dzīvi ir saistījuši ar ķīmiju un bioloģiju.
Kā ļoti gudru un zinošu ķīmijā viņa atceras Zandu Zakari, kas tagad strādā par farmaceiti. Zanda bijusi starp pirmajiem skolēniem, kuriem skolotāja, būdama agronome, sākusi mācīt arī ķīmiju. Arī Zanda joprojām atceroties viņas vadītās stundas, iespējams, pat vēl tagad nenojaušot, ka skolotāja pēc specialitātes nekad nav bijusi ķīmiķe.
– Es daudz apguvu pašmācības ceļā, ļoti daudz lasīju. Lai novadītu vienu stundu ķīmijā, ļoti nopietni tai gatavojos. Reizēm tas paņēma vairāk laika, nekā pati stunda, – atklāj skolotāja.
Skolotājas ietekmē
Kā ļoti enerģisku, ar lielām organizatora spējām apveltītu skolotāju Ausmu Dārziņu atceras arī viņas audzēkņi.
Pagasta avīzē „Ļaudonas Vēstis" 2009. gadā tika aizsākts ļoti jauks atmiņu cikls „Es nāku no Ļaudonas", un daudzos atmiņu stāstos, atceroties skolas gadus, kā sirsnīga un prasīga skolotāja minēta arī Ausma Dārziņa.
Lūk, ko 2009. gada februārī rakstīja toreizējais LR Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks, Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pāvels Gruziņš: „Vēlme kļūt patstāvīgam un ātrāk iegūt materiālu neatkarību mani noveda ķīmijas lauciņā. Tas noteikti bija manis cienītās ķīmijas skolotājas A. Dārziņas ietekmē (..). Vienlaicīgi strādājot un vakara nodaļā studējot Latvijas Universitātē pabeidzu Juridisko fakultāti. Jurisprudence tomēr bija daudz tuvāka nekā veselībai kaitīgā ķīmija."
Skolotājas lielo organizatores talantu lieliski ieskicē LU Ģeogrāfijas un zemes zinātnes fakultātes absolvents (maģistra grāds vides zinātnē un pārvaldē) Vilis Avotiņš, atceroties, kā ceļš uz skolu vedis no Kalnājiem: „Toreiz tā likās atsevišķa republika ar īpašiem cilvēkiem un īpaši siltām attiecībām, ko, iespējams, Kalnāju bērniem veidoja kopīgie rīti pie Kalnāju autobusu pieturas, kur autobusi bieži vien kavējās, bet aukstajos janvāra rītos bieži neparādījās vispār. Tur pie pieturas mums vienmēr bija jautri, bet tad grožus rokās ņēma skolotāja Ausma Dārziņa, kas kopā ar mums katru rītu arī gaidīja autobusu, un noorganizēja vai nu kādu garām braucošu kravas mašīnu, vai arī kopīgu pārgājienu uz vairāku kilometru attālo skolu. Man jau pašam liekas, ka skolotājai Dārziņai ir īpaša loma manā tālākajā dzīvē, jo viņa bija tā, kura Kalnāju bērnus uzraudzīja, palīdzēja un arī audzināja tā, kā priekšā teica intuīcija
un sirdsapziņa."
Arī Ļaudonas vidusskolas absolventei Līgai Grāvītei, atceroties skolas gadus, ir visjaukākās atmiņas par draudzīgo klasi: „Klases audzinātājas Ausmas Dārziņas vadībā strādājām sovhozā un pelnījām naudu autobusam, lai kopīgi varētu braukt tuvākās un tālākās ekskursijās. Skolas pasākumos audzinātājas vadībā iestudējām nelielus uzvedumus, daudzreiz tos izdomāja pati skolotāja."
To, ka skolotāja tik tiešām ir neordināra, nebaidoties skolēniem arī atzīt, ka reizēm ne viss izdodas un ir saprotams arī viņai pašai, atklāj Aijas Andersones (Portnovas) atmiņas: „Ausma Dārziņa savās stundās iepazīstināja ar jaunākajiem atklājumiem ģenētikā, kas mums, 60. gadu jauniešiem, bija liels brīnums un pārsteigums. Būdama agronome pēc izglītības, viņa nebaidījās ienākt ķīmijas stundā un pateikt: šo uzdevumu es nekādi nevarēju atrisināt. Varbūt „jūs varat"? Ar kādu entuziasmu ķērāmies tam klāt, un Andris Eglītis (dzejnieka A. Eglīša brāļadēls) to izrēķināja – mēs bijām tik lepni!"
To, ka viņa nebaidījusies pieņemt drosmīgus lēmumus, sarunā atklāj arī pati skolotāja: – Tā vietā, lai mācītu lauksaimniecības pamatus, mēs rēķinājām ķīmijas uzdevumus. Kam tērēt laiku un bērniem laukos mācīt to, ko viņi mājās redz tāpat, kā mamma baro cūkas un kopj citus mājlopus. Manā skatījumā, tā bija ačgārna prasība. Lai gan tie bija, kā tagad saka, dziļi stagnācijas gadi, man tā rīkoties nebija bail. Turklāt neviens no skolēniem mani arī nenodeva, jo mums bija stingra noruna – ja atnāca kāda komisija un prasa, ko skolotāja šajā stundā māca, visi kā viens apgalvoja – lauksaimniecības pamatus!
Jubilejas noskaņās
Šis gads skolotājas dzīvē ir īpašs. Nupat vasarā tika nosvinēta 90. dzimšanas diena.
Viņa atklāj, ka ir dzimusi 1928. gada 21. jūlijā Madonas pilsētā amatnieku ģimenē, vecākiem bijuši trīs bērni. Tēvs – kalējs, māte – mājsaimniece. Skolas gadi sākās Madonas pilsētas sešgadīgajā pamatskolā, bet pēc ģimenes pārcelšanās 1938. gadā uz lauku sētu Ļaudonas pagastā „Joksti" skolas gaitas tiek turpinātas Ļaudonas sešklasīgajā pamatskolā, kas tiek pabeigta 1943. gadā, bet 1954. gadā pēc lauksaimniecības tehnikuma beigšanas Gulbenes pusē viņa uzsāka strādāt par skolotāju un zinātnisko darbu vadītāju tehnikumā. Tad – neklātienes studijas Lauksaimniecības akadēmijā Agronomijas fakultātē. Divus gadus strādāja par agronomi Ļaudonā – sovhozā „Kirovs".
Ļaudonā viņa satika arī savu „otro pusīti", apprecējās un kopā nodzīvoja 46 gadus, izaudzināja dēlu Pēteri un meitu Lieni, tagad prieku rod mazbērnos.
Ausmas dzīves aicinājums un sirdslieta mūža garumā ir bijuši zemes darbi, daba, bet no 1960. līdz 1987. gadam viņa ir nostrādājusi Ļaudonas vidusskolā par bioloģijas un ķīmijas skolotāju. Lai gan savu nākotni bija domājusi saistīt ar dārzniecību, ir pateicīga liktenim, kas bija lēmis viņai kļūt par skolotāju. Arī audzēkņi uzskata, ka viņa ir skolotāja pēc sirds aicinājuma.
– Es biju tik priecīga un saviļņota, ka mani dzīves jubilejā atcerējās ne tikai bijušie skolēni, bet arī studiju biedri, kuriem acīmredzot līdz pat šodienai nav aizmirsies mans „komandanta" gars. Kopā ar mani bija arī 13 bijušie kolēģi – esam kā viena ģimene, kas kopā esam priecīgos brīžos un stiprinām cits citu arī grūtos dzīves pavērsienos, – uzsver Ausma Dārziņa.
Bet, raksturojot savu ikdienu, viņa atzīst, ka tā paiet, klausoties radio. Tik daudz varot uzzināt, ka jūtoties tikpat kā otru augstskolu beigusi. Arī par vēlēšanām viss esot skaidrs. Ģimenē jau esot vienojušies, ka balsošot par patriotisku, latvisku un izglītotu Latviju.
05.10.2018.