Trimdā 1985. gadā ASV izdotajā Latvju enciklopēdijas 2. sējumā mēs varam iepazīties ar pašu pirmo latvieti, kurš pirms Otrā pasaules kara ieguvis augstāko izglītību Berlīnē kā kinorežisors. Vilis Jānis Lapenieks pasaulē atnāca 1908. gada 8. oktobrī toreizējā Liezēres pagastā kā trūcīgu vecāku – kalpa un kalpones – dēls Murēnu mājā. Viņa tēvs un māte, kā tolaik teica, bija puisis un meita. Ietaupījuši dažus rubļus, viņi pameta kalpu gaitas un uzņēma ekonoma pienākumus Līdēres biedrības mājā, turot arī biedrības namā bufeti.
No Liezēres biedrības nama, vecāku neizdarības dēļ, jau bērna gados nonācis ārkārtīgi smagos, grūtos lauku dzīves apstākļos, ar milzīgu darba gribu apveltījis pats sevi, viņš tomēr prata izrauties, pārvarēt visus šķēršļus un sasniegt savu mērķi. Uz Vili Lapenieku var attiecināt spāņu parunu: "Ne tas padara vairāk, kas var, bet gan tas, kas grib."
Kino un teātra režisors, lugu rakstnieks, aktieris un publicists, jaunībā bija profesionāls aktieris Ziemeļlatvijas teātrī Valmierā un Nacionālajā teātrī Rīgā. Studējis režisora mākslu Lesinga universitātē Berlīnē, Vācijā, papildinājies Sergeja Eizenšteina vadītajā filmu režisora seminārā Maskavā 1940.-1941. gadā. Studiju starplaikos (1934-1940) Sabiedrisko lietu ministrijas filmu nozarē, rakstot scenārijus filmām "Baltzaļais karogs", "Brauciens pa ziedošo Zemgali", "Kam drosme ir" un "Minox" (Latvijā ražotās foto minikameras popularizēšanai ārzemēs).
1937. gadā pēc viņa scenārija tika uzņemta lielā kultūras filma "Tēvzemei un brīvībai", 1939. gadā pēc Viļa Lāča romāna motīviem un Lapenieka scenārija viņa režijā uzņēma pirmo sekmīgo latviešu mākslas filmu "Zvejnieka dēls" un 1940. gadā pēc viņa scenārija un viņa režijā sāka uzņemt filmu "Melanholiskais valsis".
V. Lapenieks sarakstīja arī vairākas raidlugas Rīgas radiofonam viņa režijā; "Pēdējais kalums" pārstrādāts skatuves lugā, izrādīts provinces teātros.
Ārpus Latvijas Lapenieks strādāja Vācijas filmu rūpniecībā par režisora asistentu un režisoru. Pēc viņa scenārija uzņēma vācu filmas "Der letzte Hammerschlag" un "Wachtmeister". 1940.-1941. g. viņš bija Latvijas filmu uzņēmuma režisors, 1942.-1944. g. – Tautas teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs. Viņa drāmu "Melanholiskais valsis" izrādīja 1944. gadā.
Pēc Otrā pasaules kara Lapenieks Vācijā, britu zonā, Blombergā, noorganizēja Centrālo latviešu māksliniecisko ansambli un darbojās uzņēmumā "Rīgas Filma" – "Kāds, kura vairs nav" (1945-1950) (kuras pamatā bija Mārtiņa Zīverta luga un Lapenieka scenārijs), īsfilmas "Who are we?" (1947) un "Zaļais zelts" (1949-1950).
1953. gadā viņš pārcēlās uz pasaulē lielāko filmu metropoli Losandželosu, ASV. Tur viņš izveidoja foto studiju un laboratoriju un darbu atrada amerikāņu filmās tieši Holivudā, 1957. gadā ievedot pat plašu latviešu segmentu Boba Houpa (Hope) filmā "Beau James", kas tika plaši izrādīta kinoteātros un televīzijā. Lapenieks noorganizēja arī nelielu dokumentālfilmu ražotni, uzņemot Amerikas latviešu apvienības ("ALA") uzdevumā latviešu dokumentālfilmas "Mēs – latvieši brīvajā pasaulē" (1972), "Tauta tuvumā – tauta tālumā" (1974), "Kā es māku, tā es maunu" (1975) (šīs filmas nosaukumā ietverdams pazīstamu Jāņa Jaunsudrabiņa izteicienu), jauniešiem domātā īsfilmā. Pēc savas ierosmes privāti Lapenieks uzņēma dokumentālu vēsturisku filmu par Kurzemes hercoga Jēkaba izveidoto latviešu koloniju – "Karību jūras pērle – Tobago" (1970-1978).
Trimdas posmā Lapenieks ir iestudējis vairākas liela inscenējuma lugas Latviešu teātrī Losandželosā, izmantodams jaunas tehniskas pieejas. Jau Latvijā un ārzemēs agrāk rakstījis periodiskos izdevumos. 1977. gadā ASV, Mičiganas štatā, klajā nāca viņa atmiņu grāmata "Dullā Daukas piezīmes", kas piedzīvoja tūdaļ atkārtotus izdevumus 1978. un 1979. gadā, kas pierāda šī latviešu darba un gara milža spēju un spēku arī rakstniecības laukā.
05.10.2018.