Latvijas simtgade liezērietei DACEI ĀDAMSONEI ir īpašs gads, jo par godu valsts svētkiem, apkopojot Liezēres pagastā pierakstītās tautasdziesmas un melodijas, kopā ar teātri un citiem pagasta kolektīviem tiek iestudēts uzvedums.
Ir padarīts liels darbs arī pie pagasta grāmatas, kas iedzīvotājiem tiks atrādīta dienu pirms 18. novembra, valsts svētku koncerta ietvaros.
– Iepazīstiniet, lūdzu, ar sevi!
– Esmu dzimusi un līdz sešu gadu vecumam dzīvojusi Krievijā, jo mana mamma un vectēvs 1949. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju. Atgriezāmies dzimtajā Liezērē vectēva mājās. Pirmās četras klases pabeidzu Līdērē, tad mācījos Liezēres Lielajā skolā. Pēc tam devos uz Madonas vidusskolu. Viss mans mūžs bijis saistīts ar Liezēri, lai gan ilgu laiku dzīvoju Sauleskalnā un 10 gadu strādāju Ogres kultūras centrā. Pirms tam ilgus gadus strādāju arī Madonas kultūras namā. Un atkal, atgriežoties Liezērē, dzīvoju vectēva dzimtajās mājās.
– Kā jūs nonācāt līdz kultūras darbam?
– Pēc astotās klases beigšanas vēlējos mācīties Kultūras darbinieku tehnikumā, kur sagatavoja ļoti labus savas jomas speciālistus. Diemžēl mamma baidījās mani laist uz tik lielu pilsētu kā Rīga. Bet, neraugoties uz to, vienmēr esmu bijusi saistīta ar kultūras dzīvi. Neklātienē pabeidzu Liepājas Pedagoģijas akadēmiju. Tas bija pirmais eksperimentālais kurss, kas sākās kā kultūras darba menedžments, bet beidzās – kā kultūras darba vadītājs. Pirmais darbs saistībā ar kultūras jomu bija tieši Liezērē, un tur sākās mana interese par teātri, jo, strādājot Ozolos, tika izveidots pirmais teātra kolektīvs. Bet ar teātri esmu saistīta jau no agras jaunības, esmu spēlējusi arī Madonas Tautas teātrī.
– Ar ko jūs nodarbojaties šobrīd?
– Šobrīd vadu Liezēres teātra kolektīvu, esmu ļoti pateicīga iepriekšējai kolektīva vadītājai Laimai Vanagai par šo iespēju. Pēc atgriešanās vectēva dzimtajās mājās biju noilgojusies pēc kultūras darba. Un tad mani uz sarunu uzaicināja bijušais pagasta pārvaldes vadītājs Viktors Abramovs, lai kopā ar Laimu veidotu scenāriju Jāņu svinībām. Sadarbība izdevās, apmeklētāji bija gandarīti par pasākumu, un arī man bija labi padarīta darba izjūta. Jāsaka liels paldies Laimai par izveidoto teātri, par darbu, kas tur ieguldīts, savukārt kolektīvam arī teikšu paldies, jo atbalstīja mani un kopā turpinājām darbu. Pēc laika man tika piedāvāta iespēja strādāt ar teātri, un, protams, no tās es nevarēju atteikties. Ir liels prieks par pagasta kultūras namu, par pašdarbnieku kolektīviem, jo tas, manuprāt, satur pagastu. Atceros pirmizrādi ar teātra kolektīvu, tās neaprakstāmās izjūtas, kad zālē skatītāji aplaudē, smaida un priecājas. Tad tu zini, ka esi paveikusi lielu un nozīmīgu darbu. Strādāju arī Madonas bērnu un jauniešu centrā. Tas man ir liels izaicinājums, jo tur darbojos improvizācijas teātrī kopā ar bērniem un jauniešiem. Priecājos par to, ka redzu, cik ļoti tas viņiem ir vajadzīgs, un tas ir stimuls turpināt iesākto.
– Šobrīd darbojaties arī pie Liezēres pagasta grāmatas.
– Ar grāmatu ir interesants stāsts, nokļuvu starp tās veidotājiem pašai nemaz negribot, bet ne mirkli nenožēloju, ka esmu iesaistījusies grāmatas tapšanas procesā. Par šo iespēju man jāsaka paldies Sarmītei Pabērzai, kas kopā ar Viktoru Abramovu aicināja mani pievienoties grāmatas tapšanā. Tobrīd man bija ļoti nepieciešams iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, jo pēc aktīva, dinamiska darba ir ļoti grūti neko nedarīt.
– Kāds ir darbs pie grāmatas?
– Sākumā likās, ka tas nebūs grūti. Bet patiesība izrādījās citādāka. Bija necerēti daudz materiālu. Sākām tos apkopot, paralēli domājot, kas būs tās tēmas, ko aptvert un ievietot grāmatā. Galu galā tika secināts, ka to visu neietversim vienā grāmatā. Visinteresantākais atklājums man pašai noteikti ir tās daudzās mūsu pagasta vietas, par kurām līdz šim nezināju. Prieks arī par cilvēku atsaucību, daloties ar stāstiem, atmiņām un arī fotogrāfijām. Pārsteidza atradums par folkloru, jo izrādās, ka Liezērē ir pierakstītas vairāk nekā četri tūkstoši tautasdziesmu, vairākas melodijas, kā arī veidojušās teikas. Izrakstot šīs tautasdziesmas no Dainu skapja, radās ideja par interesantu uzvedumu ar teātra piedalīšanos valsts svētkiem veltītajā koncertā. Tajā noteikti tiks ietverta kāda šajā pusē pierakstītā melodija.
– Grāmata noteikti nav viena cilvēka darbs.
– Mēs esam liels dāmu kolektīvs, kas darbojas, lai grāmata tiktu izdota un priecētu liezēriešus un pagasta viesus. Kopā ar Lauru Smudzi apkopojām informāciju un sapratām, ka informācijas ir daudz un ir nepieciešams kāds koncepts, kā grāmata izskatīsies, kādu informāciju sniegsim lasītājiem. Uzskatu, ka ļoti pozitīvi bija tas, ka mums tika noteikts laiks, līdz kuram grāmatai jābūt gatavai. Ilze Gaujēna ir galvenais spēks, kas vadīja visu grāmatas tapšanas gaitu. Aktīvi iesaistījās skolotājas Sarmīte Pabērza, Jolanta Pabērza, Mārīte Fiļova, pastniece Astra Vagele, bibliotekāre Dace Madalāne, kultūras nama vadītāja Lelde Pieta. Ļoti daudz palīdz arī iedzīvotāji ar informāciju. Agrā pavasarī veicām ekspedīciju, iepazīstot Liezēres pagastu. Ja nebūtu šīs iespējas strādāt pie grāmatas, nemaz nezinātu, ko slēpj mūsu pagasts, skaistās ainavas, interesantos apskates objektus. Noteikti iesaku 23. septembrī visiem interesentiem doties Ilzes Gaujēnas vadītajā ekskursijā pa Liezēres pagastu, jo maršrutā ir iekļauti ļoti daudzi apskates objekti.
– Kad grāmata nonāks pie lasītājiem?
– Pagājušajā gadā, tuvojoties valsts svētkiem, pagasta pārvaldes vadītājs nāca ar priekšlikumu, ka grāmata jāizdod līdz Latvijas simtajai dzimšanas dienai. Grāmata sevī ietvers informāciju par vēsturi, par ievērojamajiem, vēsturiskajiem objektiem un folkloru. Ļoti liels ieguvums Liezēres pagastam ir arī Lauras Smudzes projekta ietvaros veidotais vietvārdu apkopojums, kura tapšanā iesaistījās pagasta iedzīvotāji, skolotāji un skolēni.
– Kādi ir nākotnes plāni, ieceres, mērķi?
– Šobrīd grāmata atrodas tipogrāfijā. Ceru, ka pirmajai sekos arī turpinājumi, jo materiālu ir daudz un arī ideju netrūkst. Vēlos turpināt iesākto darbu kopā ar teātri. Nākamā izrāde arī būs saistīta ar Liezēri – Jāni Jaunsudrabiņu un Jāni Norvili. Esmu gatava jauniem izaicinājumiem. Šobrīd turpinu arī mācīties. Tas ir Eiropas Savienības projekts „Režija un aktiermeistarība skatuves mākslas kolektīvu vadītājiem". Ļoti interesants šķita mājasdarbs, pie kura joprojām turpinu strādāt, – jāuztaisa dramatizējums Māras Zālītes darbam „Pieci pirksti", kurā ir ietverta izsūtījuma tēma. Arī saistībā ar šo darbu ir jau idejas nākamā gada 25. marta pasākumam, kuras noteikti realizēšu. Nevienā darbā cilvēks viens pats nav darītājs. Liels spēks ir kolektīviem, jo tikai kopā darot izdodas. Svarīgs ir kolēģu, ģimenes un līdzcilvēku atbalsts. Manuprāt, tam darbam, ko dari, ir jābūt sirdsdarbam. Nenoliegšu, ka jābūt arī stipriem pamatiem izglītībā un, protams, nebeidzamai sevis izglītošanai. Ļoti vajadzīgi ir pārbaudīt jau iegūtās zināšanas, tāpēc es priecājos par katru jaunu iespēju, sevis pilnveidošanu, jo pēc tam ieguvēji ir gan pasākumu apmeklētāji, gan dalībnieki.
– Kādi ir jūsu vaļasprieki?
– Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuram darbs ir arī vaļasprieks. Man tas ir teātris. Tāpat man patīk visi zemes darbi. No agra pavasara līdz vēlam rudenim varu darīt visus lauku darbus. Iespējams, lauki, zemes smarža, iespēja būt dabā ir tās lietas, kas mani notur vectēva mājās. Ziemā man ļoti patīk slēpot savam priekam, atpūtai. Un vēl mana aizraušanās ir lavanda – patīk tās smarža un krāsa. Nekolekcionēju, bet mājās vienmēr būs kaut kas no lavandas.
– Novēlējums Latvijai skaistajā jubilejā?
– Latvijai gribu novēlēt, lai ir ļoti gudri vecāki un laimīgi bērni!
21.09.2018.