Latvijas pedagogu saime strauji noveco. Augstskolas sagatavo pietiekami daudz jauno, taču skolās viņu ir maz. Kāpēc jaunie un spējīgie talanti nevēlas strādāt skolā un kā padarīt skolotāja darbu par prestižu profesiju, tas sen būtu jāizzina izglītības sistēmas „augšām" un attiecīgi jārīkojas. Katrā ziņā iepriecinoši, ka Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā šajā mācību gadā darbu uzsākuši divi jauni pedagogi: Jānis Trūps un Sanda Paškeviča.
Skolēni liecina – ar jaunajiem skolotājiem ir viegli sarunāties, viņu stundas norit brīvākā gaisotnē, taču skolotāju prasīgumā atlaižu parasti nav. Audzēkņi gados jaunus pedagogus (īpaši vispārizglītojošajās skolās), protams, gribētu redzēt daudz vairāk. Taču uz jautājumu, vai kāds šo profesiju izvēlētos arī pats, parasti atskan pārliecinošs – nē.
SANDA PAŠKEVIČA mūzikas skolotājas profesiju apguva mērķtiecīgi un bez šaubīšanās. Nu viņa ir savā izvēlētajā darbavietā.
– Šogad beidzu studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur apguvu programmu „Mūzikas skolotājs", – tiekoties redakcijā, stāstījumu iesāk Madonas mūzikas skolas jaunā skolotāja. – Tā kā manā dzimtajā pusē – Ludzā – un arī tālāk ap Rēzekni darba piedāvājumu nebija, sāku lūkoties uz Vidzemes pusi. No savas kursabiedres Ilzes uzzināju, ka skolotāju meklē Madonas mūzikas skola. Nolēmu pieteikties, un skolas direktors Mārtiņš Bergs mani pieņēma. Tā nu Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā mācu solfedžo, pasniedzu dažas vokālās nodarbības, un skolā man uzticēts arī neliels vokālais ansamblis. Bez tam piepalīdzu darbā ar mūzikas skolas kori. Vēl mani uzrunāja un piedāvāja darbu Madonas kultūras namā, kur veidošu vokāli instrumentālo ansambli. Pašlaik priekšlikums ir idejas līmenī, redzēs, kas sanāks. Projekts ir atvērts, jebkurš, kurš vēlas pievienoties dziedāšanai vai spēlēšanai ansamblī, aicināts reizi nedēļā būt ar mums.
– Kā ienācējai patīk Madona?
– Tā kā pati nāku no nelielas pilsētas, nejūtu lielu atšķirību starp Ludzu un Madonu. Lielpilsētā dzīvot negribēju, tāpēc jau devos prom no Rīgas. Man patīk klusums un miers, lielpilsētas stress un pārapdzīvotība mani neuzrunā.
– Pastāsti – kā aizsākās ceļš mūzikas pasaulē?
– Mācījos klavierspēli Ludzas mūzikas skolā, pēc 9. klases devos studēt Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā, kur četrus gadus mācījos diriģēšanas klasē. Pēc tam ceļš veda uz Latvijas Mūzikas akadēmiju. Pirmajā gadā gan netiku, jo aizmāršības dēļ piemirsu, kurā datumā ir iestājeksāmeni, tādēļ tos nokavēju. Tad gadu, lai nezaudētu kvalifikāciju, mūzikas skolotāju programmu apguvu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Pavasarī atkal devos uz Mūzikas akadēmiju, kur izturēju pārbaudījumus un uzsāku studijas.
– Vai studentes dzīve Rīgā patika?
– Grūti bija izdzīvot, jo visur, kur pagriezies, bija nepieciešama nauda. Dzīvokli īrēju, un dzīves līmenis galvaspilsētā, protams, ir daudz augstāks nekā citur. Tomēr viss pārējais man patika – bija labi pasniedzēji, lielisks kurss, draudzīgi kursabiedri. Joprojām ar viņiem tiekos, cits citam neesam pazuduši. Piemēram, Ilze Rijniece, kaut dzīvo Rīgā, turpinās strādāt ar sieviešu kori „Jūsma" Mētrienā. Apsolīju, ka viņas kolektīvā pildīšu kormeistares pienākumus. Madonas kultūras namā Ilze turpinās arī vadīt meiteņu vokālo ansambli. Kaut gan ansambļa mēģinājumi notiks Rīgā (dalībnieces studē, ir devušās prom no Madonas), tas būs dzirdams arī te.
– Kā pati sastrādājies un esi sadziedājusies ar studiju kolēģiem?
– Mūsu kurss Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bija nodibinājis vokālo ansambli „Vītolmeitas". Līdz ar to daudz braucām uzstāties pansionātos un citos labdarības projektos. Dažkārt pasākumos pāris dziesmu uzdziedājām divatā arī ar Ilzi. Mūzikas akadēmijas izlaidumam nolēmām piecas dziesmas ierakstīt albuma formātā un uzdāvināt „Vītolmeitu" ierakstu pasniedzējiem. Dziesmas, ko četru gadu laikā dziedājām (tur ir gan mūsu kompozīcijas, gan pedagogu rakstītās), ieskaņojām studijā albuma formātā.
– Madonā esi lieliski uzņemta, tev piešķirts arī dzīvoklis.
– Tā notika, un pateicība Dievam, ka vismaz dzīvoklis nebija jāmeklē. Dzīvesvietu Madonā atrast nebūtu vienkārši (skatījos īres piedāvājumus), tāpēc labi, ka tā. Protams, kā būs tad, kad ziemā dzīvoklim būs lielas siltumpatēriņa izmaksas, vēl redzēšu.
– Pastāsti par savu ģimeni, vai vecāki joprojām dzīvo Ludzā?
– Man ir vecāka māsa, viņa, tāpat kā vecāki, dzīvo un strādā Ludzā. Māsa izvēlējās ar mākslu saistītu ceļu, viņai patīk zīmēt, darināt dizaina lietas, daudz arī šuj. Tētis ir mežstrādnieks, mamma – bērnudārza vadītāja. Es vairāk esmu gājusi mammas pēdās – esmu izvēlējusies būt par pedagogu. Interesanti, ka Madonas mūzikas skolā savulaik strādāja mammas māsīca Zenta Tipāne. Tāpēc mamma nebija šokēta vai neapmierināta uzzinot, ka strādāšu Madonā.
– Līdz Ludzai taču nav tālu.
– Jā, pusotra divas stundas, braucot ar automašīnu. Pati sēžos pie stūres, un nav problēmu. Ludzā kādreiz dziedāju baznīcas korī; kultūras namā vadu sieviešu vokālo ansambli. Šim kolektīvam būs 10 gadu, un, kad katru nedēļu no Rīgas uz Ludzu un atpakaļ vajadzēja doties uz mēģinājumiem, tas bija daudz sarežģītāk nekā brauciens Madona-Ludza. Meitenēm ansamblī ir brīnišķīgas balsis, izveidojies labs sastāvs, esam labi sadziedājušās, tāpēc gribu šo pienākumu turpināt.
– Vai atvedīsi ansambli arī uz Madonu?
– Uz kādu sarīkojumu noteikti varētu atbraukt. Daudz dziedam rēzeknietes Guntras Kuzminas-Juknas dziesmas, viņa Mūzikas akadēmijā beidza vokālo nodaļu, pēc studijām augstskolā atgriezās Rēzeknē un strādā par vokālo pedagoģi, vada Rēzeknes novada vokālo studiju.
– Kādus mūzikas instrumentus spēlē tu pati?
– Mācījusies spēlēt esmu daudz ko. Protu spēlēt blokflautu, klavieres, basģitāru, akustisko ģitāru, kokli, akordeonu, bungas – pa druskai visu. Primārais tomēr ir klavieres un ģitāra, ko apguvu pašmācības ceļā. Nesen Facebook konkursā ieguvu ukuleli, sākšu mācīties arī šo mūzikas instrumentu, jo tā skaņa man arī patīk.
– Pastāsti, ko dari brīvajā laikā!
– Ļoti patīk makšķerēt un sēņot, būt pēc iespējas dabā. Jau esmu izpētījusi, kur varu sēņot vai atpūsties Madonas apkārtnē. Brīvajos mirkļos cenšos un centīšos izrauties uz mežu, spēkus atgūt pie dabas. Uz trenažieriem neeju, skolotājas profesijā pietiek izkustēšanās arī stundās un mēģinājumos.
– Ar kura vecuma bērniem ir labāks kontakts?
– Patīk gan mazi, gan lieli bērni, grūtāk ir ar pusaudžu vecumu, kad skolēniem ir pārejas posms un viņi kļūst nemierīgāki disciplīnas ziņā. Mūzikas skolai, salīdzinot ar vispārizglītojošo skolu, šai ziņā ir priekšrocības, jo klašu grupas ir mazākas, pastāv arī individuālais darbs. Kad uz brīdi ar bērniem strādāju Rīgas vispārizglītojošajā skolā, tas bija traki, jo uzvedības problēmas bija gan pirmklasniekiem, gan lielākiem skolēniem.
– Kāds ir kolektīvs Madonas mūzikas skolā?
– Strādāju skolas jaunajā ēkā, kur darbojas salīdzinoši mazāk kolēģu – lielākā daļa strādā vecajā ēkā. Visi skolotāji gan cenšas palīdzēt, vajag vien pašai iet un prasīt. Labus vārdus varu teikt arī par skolas direktoru, kas iedziļinās jaunatnācējas problēmās un ir atsaucīgs vadītājs.
14.09.2018.
Mārtiņš Bergs, Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas direktors: – Vairākus gadus mūsu skolai meklēju jaunus pedagogus, un priecājos, ka beidzot tas ir piepildījies. Abi skolotāji – Sanda Paškeviča un Jānis Trūps – tikko ir beiguši Latvijas Mūzikas akadēmiju, un Jānis Trūps vēl augstskolā turpina apgūt ērģeļspēli. Viņš šajā mācību gadā strādās par skolotāju Madonas mūzikas skolas filiālē Lubānā.
Tā kā, visticamāk, kāds no Madonas mūzikas skolas pedagogiem drīzumā dosies pensijā, perspektīvā Jānim Trūpam varēsim nodrošināt darbu arī Madonā. Jauni speciālisti skolai ir ļoti svarīgi. Ja izdosies projekts par skolas renovāciju un būvniecību, ērģeļspēle ir viena no programmām, ko nākotnē labprāt mūsu izglītības iestādē atvērtu. Tad skolotāja Jāņa Trūpa zināšanas un prasmes lieti noderēs.