Tepat jau klāt tā diena, kad ar bērnu un jauniešu smiekliem, gladiolu un dāliju pušķiem Latvijā atsāksies jaunais mācību gads, kas no visiem prasīs lielu enerģiju, neatlaidību un vēlmi izzināt vairāk. Tuvojoties jaunajam mācību cēlienam, vēlējāmies aprunāties ar kādu aktīvu jaunieti, kas šogad ar ievērojamiem sasniegumiem ir absolvējis 12. klasi. Līdz ar to šai sarunai izvēlējāmies Madonas Valsts ģimnāzijas absolventu, aktīvu jaunieti KRIŠJĀNI KUCINU.
Uzrunāt Krišjāni intervijas sniegšanai vēlējāmies jau augusta sākumā, bet mums nezināmu iemeslu dēļ līdz pat 28. augustam ar viņu nebija iespējams sazināties. Tāpēc pirmais jautājums, ko uzdevu Krišjānim, viņu satiekot, bija par to, kur viņš bija nozudis un kā aizvadījis šo vasaru.
– Šie mēneši bija pasakaini. Strādāju Smiltenē un liku baznīcai jumtu, uzbrūvēju alu, uztaisīju savu siltumnīcu laukos, latvāņus kapāju. Un, protams, biju arī XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos. Kur es biju tagad pazudis? Man tikko bija iespēja pabūt Sibīrijā. Jau trīs gadus man bija nopietns sapnis kāpt kalnos un aizbraukt uz turieni, kur nekā nav. Vairākus mēnešus meklēju informāciju, lai varētu aizbraukt, un kādu dienu atradu vīrieti internetā, kurš ir jau uzkāpis visās Urālu virsotnēs. Es nekad nebūtu plānojis uzklikšķināt uz šī vīrieša vārda, bet es to izdarīju un ieraudzīju, ka viņš piedāvā jaunu projektu – uzkāpt kalnos Sibīrijā. Tad es ieraudzīju, ka tā grupa plāno braukt uz Kodaru. Nezināju, kur tas ir, bet, apskatoties vienu bildi, sapratu, ka tie ir pasakainākie kalni, kādus esmu redzējis. Es uzreiz uzrakstīju tam vīrietim ar Google tulkotāja palīdzību, jo lieki piebilst, ka krievu valoda man nepadodas. (Smejas.) Pa dienu par šo vēstuli biju jau aizmirsis, bet vakarā intereses pēc atvēru e-pastu. Tas vīrietis man bija atbildējis, bet es ilgi neticēju, jo pieteikšanās šim projektam bija norādīta tikai līdz aprīlim. E-pastā bija teikts, ka nākamajā dienā būs jāsazinās Skype. Es paliku uz pauzes, jo atcerējos, ka saruna taču būs krieviski. Tās bija grūtākās 38 minūtes manā dzīvē. (Smejas.) Pateicoties Skype video funkcijai un maniem žestiem, es šo cilvēku pārliecināju. Tālāk, skatoties vilciena biļetes, konstatēju, ka bija palikušas tikai dažas brīvas vietas, tāpēc nācās rīkoties nekavējoties. Man nekas vēl nebija sarunāts, bet vilciena biļeti vienam virzienam nopirku. Piedzīvojums varēja sākties. 2. augustā es izbraucu no Latvijas un atgriezos 28. augustā. Man bija arī otrs sapnis – braukt ar Transsibīrijas ekspresi, ko ceļojuma laikā arī īstenoju. Nācās piedzīvot daudzus un dažādus notikumus, emocijas, bet brīdī, kad kalnos uzausa saule, fonā parādījās kalni, pēc kuriem visu šo laiku biju dzinies. Kad to visu ieraugi, tad saproti, ka tas viss ir bijis tā vērts. Ir brīži, kad riskēt ir vislabākais, ko dzīvē vari izdarīt. Es braucu priekš sevis, lai izaugtu kā cilvēks, nevis lai kādam atskaitītos. Vienkārši patrāpījos īstajā vietā un laikā. Neviens īsti nezina, kur es biju. Es tikai pateicu, ka došos mēnesi prom uz Krieviju un viss. Šo zināja tikai mana ģimene un radinieki. Uz Sibīriju doties varēju, pateicoties iegūtajai Simtgades stipendijai.
– Kādus vēl apbalvojumus skolas laikā tu saņēmi?
– Ieguvu zelta medaļu, 1. pakāpi valsts ģeogrāfijas olimpiādē. Mēģināju arī tikt uz pasaules olimpiādi ģeogrāfijā, bet neizdevās. Tad vēl saņēmu bronzu Eiropas dabaszinību olimpiādē, bet tas jau bija 10. klasē. Tās visas, es uzskatu, bija veiksmīgas sagadīšanās, bet nekas vairāk. Esmu slikts piemērs, jo zinu, ka skolā mācījās jaunieši, kuri patiešām centās, bet netika uz olimpiādēm. Piemēram, vasarā gan es ieguldīju ļoti lielu darbu, lai uzbrūvētu alu. Es lasīju, pētīju. Tad tiešām ieguldīju daudz darba, tāpēc arī varu novērtēt paveikto. Mācības ir obligātas, kas īsti nav interesanti. Interesanti ir tas, ko izdari ārpus obligātā, turklāt to, manuprāt, ir iespējams novērtēt.
– Zinu, ka tu esi aktīvs jaunietis, skolas laikā daudz kur iesaistījies. Varbūt vari pastāstīt, kādās ārpusskolas aktivitātēs tu iesaistījies?
– Agrāk gāju vieglatlētikā, skrēju krosiņus no rītiem, ģitāru spēlēju, dejoju tautas dejas. Vēlos teikt, ka tieši vieglatlētika man iemācīja to mīlestību pret sportu. Biju aktīvs jaunietis – ar to pietiks, nevēlos visu uzskaitīt. Es teiktu tā, ka iesaistījos sīkos projektiņos, lai piepildītu savus mazos sapņus. Zinu tikai to – ja tu gribi atpūsties foršāk nekā visi pārējie, tad tev ir jādara vairāk. Turklāt darot lietas, kuras sagādā baudu.
– Kā tev izdevās mācības skolā apvienot ar tik daudzām ārpusskolas aktivitātēm?
– Izvēlējos galveno. Ja tu skolā sēdi un klausies visu, praktiski nekas mājās nav jādara. Skola ir svarīga, bet tā vienmēr nav tik obligāta. Mans uzskats ir tāds: ja vēlies vienu dienu atpūsties no visa, tad dari tā. Aizbrauc uz kalnu paslēpot un aizmirsti visu. Protams, ja es būtu cītīgi mācījies mājās arī pēc skolas, varbūt būtu sasniedzis to, ko kāds skolotājs vēlējās. Es labinieks biju tikai pēdējā gadā. Atzīmes un attieksme man nebija tā labākā, un es noteikti nevarēju sevi saukt par paraugskolēnu. Bet dažās lietās esmu izteikts perfekcionists un vēlos, lai viss izdotos. Kā jau katram savas kaijas galvā. Saprotu tagad, ka varbūt vajadzēja saņemties un censties vairāk. Piemēram, latviešu valodas eksāmena dienas rītā gāju siltumnīcu turpināt taisīt, pēc tam braucu peldēties. Tā man tāda tradīcija bija pirms katra eksāmena. Pēc peldes vēl šo to vajadzēja pagūt izdarīt pirms eksāmena, un tā es gandrīz nokavēju eksāmenu. Es neiespringu uz visu tik ļoti.
– Kas tevi mudināja piedalīties tik daudzās olimpiādēs un iegūt labus rezultātus?
– Nav vienas konkrētas lietas. Brīdis, kad piedalos olimpiādēs, man ir izaicinājums – pierādīt pašam, ka varu to izdarīt. Otrkārt, par lietām, kuras man patīk, interesējos vairāk, tāpēc arī rezultāti ir labāki. Bet kāpēc es braucu, piemēram, uz ģeogrāfijas olimpiādi un ieguvu labus rezultātus? Es pat nezinu, jo nekad neesmu vēlējies savu dzīvi saistīt ar ģeogrāfiju. Treškārt, lai mammai būtu prieks. Tas ir svarīgi. Mamma jau var dzirdēt dažādas lietas par mani no apkārtējiem, bet es viņai vēlos sevi parādīt no pozitīvās puses. Savukārt no tēva esmu sapratis to, ka olimpiādēs piedalīties ir forši un apsveicami, bet svarīgākas jau ir tās reālās lietas, ko dzīvē izdari savām rokām. Tā ka man īsti nav svarīgi pierādīt kaut ko citiem.
– Noteikti daudzi vēlēsies dzirdēt atbildi uz to nākamo jautājumu. Kurā augstskolā tu iestājies?
– Studēšu Latvijas Lauksaimniecības universitātē būvniecību. Man arī deva iespēju iestāties Latvijas prestižākajās augstskolās, bet es to negribēju. Sākumā bija doma par Rīgas Tehnisko universitāti, bet viens paziņa ieteica Jelgavas universitāti. Sanāca aizdomāties par to, ko savā dzīvē vēlos sasniegt. Sapratu, ka labi pabeigt augstskolu ir atzīstami, visi priecāsies, bet es vēlos pabeigt augstskolu kā konkrētas jomas speciālists. Mani iedvesmoja viens puisis, kurš pirms kāda laika papildus studijām apguva kursus ārzemēs un tagad ir speciālists kibernoziegumos. Viņš Latvijā pašlaik ir vienīgais šāda veida speciālists un strādā Ārlietu ministrijā. Saproti to, ka cilvēks ir sasniedzis tik daudz, jo neviens cits Latvijā nav to vēlējies darīt. Turklāt nonācu pie secinājuma, ka Jelgavā man paliks laiks sevis attīstībai, kas diez vai būtu iespējams citās augstskolās. Mērķis arī nebija studēt Rīgā; otrkārt, saņemties, ieguldīt sevi visu un sasniegt kaut ko ārpus standarta rāmjiem. Izdosies, neizdosies? Tagad nav īstais laiks par to vairs domāt. Trimerējot zāli, vēl es sapratu, ka Jelgavā taču būs lieliska iespēja peldēties upē. (Smaida.)
– Vai jauna vide tevi nebiedē?
– Es studijas gaidu ar nepacietību. Varēs iepazīties ar jauniem cilvēkiem, pamainīt savu ierasto ritmu. Noteikti, ka gribēsies atbraukt uz māju, bet es vēlēšos izbaudīt dzīvi tur, gūstot jaunus iespaidus. Man ļoti patīk reizēm kaut ko pamainīt, tāpēc laikam teikšu, ka nekas nebiedē. Visu vienmēr var atrisināt.
– Vai esi izdomājis, ko darīsi ārpus mācībām?
– Kad aizbraukšu tur, tad sapratīšu. Varbūt tās būs tautas dejas, bet brīvdienas īsti nevēlētos pavadīt koncertējot. Noteikti turpināšu trenēties, varbūt nopietnus peldēšanas treniņus izvēlēšos. Katrā ziņā gribēšu pamēģināt to, ko Madonā man nebija iespējas darīt. Man patīk visu laiku kaut ko darīt, tāpēc uz vietas es noteikti nepalikšu.
– Kāds ir tavs dzīves moto, pēc kura vadies, kaut ko darot?
– Vajag realizēt savus sapņus. Nekas, manuprāt, nevar būt skumjāks, ja cilvēkam nav sapņu. Man nebija sapņa par to, kur iet mācīties, toties bija sapnis atpūsties un uzkāpt kalnos. Tāpēc, ka man bija tas sapnis, es arī to sasniedzu. Laikam ejot, tu visu palēnām pielāgo tam sapnim, un, kad tas īstenojas, tu esi septītajās debesīs. Vēl ļoti svarīgi ir mācīties no savām kļūdām, lai otrreiz nekad tās nepieļautu. Svarīgi ir nebaidīties kļūdīties.
– Tu vairāk mācies no savām vai citu kļūdām?
– Esmu tik spontāns, ka nākas vien mācīties pašam no sevis. Apkārt ir draugi, kuri mācās no manām kļūdām, un tas, protams, viņiem ir bonuss. Vērtīgāk, manuprāt, ir tad, kad tu atraujies un tev sāp. Un tu noteikti tajā brīdī nevēlies, lai tev sāpētu vēlreiz. Man ļoti nepatīk, ka man sāp. Labi, Sibīrijā es izbaudīju, ka man sāp, bet mājās, Madonā, es nevēlos, lai man sāpētu, bet būtu forši. Savukārt, kad ir forši, tad vēlies iepriecināt, pārsteigt arī kādu citu, un tad pavisam ir labi. Ir forši, ka tev dod, bet vēl foršāk ir pašam kādam kaut ko iedot. Vēl ko es varētu pateikt – būtiski ir nebaidīties kaut kur doties, jo tā veidojas tie labākie stāsti. Vajag doties tik uz priekšu un jādara lietas, lai pašam patiktu. Tikai darot tu saproti to, kas tev patīk. Turklāt, lai piedzīvotu kaut ko, nav jābrauc tālu. Madona, manuprāt, ir perfektākā vieta, kur es varēju uzaugt un dzīvot. Man te ļoti patika. Kaut vai ar tevi kopā bērnībā tautas bumbu spēlēt. Mūsu laiks bija tas labākais. Un tas ir galvenais – lai katram šķiet, ka tieši viņa aizvadītais laiks bija labākais. Lai vienmēr ir prieks par sevi!
31.08.2018.