Pagājušajā sestdienā, 25. augustā, Ikšķilē notika 20. politiski represēto salidojums.
Tas iesākās ar daudzām izsūtīto ģimenēm raksturīgo atmiņu stāstu: „Dziļajā sniegā ir manāmas kādas pēdas. Tās ved mani caur tālām un sniegotām birzīm, pār vizbuļu gravām un ūdeņiem – dziļiem un straujiem, pār līdzenumiem – plašiem un tāliem. Tās steidz, tās maldās un aicina, tās piedāvā un uzrunā, tās stāsta, tās kliedz. Tās piestāj akāciju puduros, mirkli kavējas ķeizarkroņu pļavās, līdz ved mani tālāk un tālāk salā, aukstumā, badā, sāpēs, neziņā, ceļā uz mūžību. Es eju un eju, cieši sekojot šīm pēdām. Es minu soli solī, un, jā… Es tās sāku atpazīt. Tās manas mātes, mana tēva, manas vecmāmuļas, mana vectēva pēdas. Tajās mana kaimiņa nemitīgi atkārtotais „kāpēc?". Tajās pēdās sveša sirmgalvja pēdējā nopūta un tik tikko dzimuša cilvēkbērna kliedziens pēdējā vagonā. Es eju un eju, man pretī nāk cilvēki – sibīriešu spēks un dabas varenība jaušama viņu stāvos. Acīs? Acīs ir tāda savāda gaisma, kas sasilda mani svešumā, badā un salā, bet sirdis sēj riekšavām labestības un viesmīlības. Svešais pretimnācējs man uzsmaida un ieliek saujā gabaliņu maizes. Kāds cits sasilda manas nosalušās rokas, vēl kāds cits arī manu mazo, nosalušo sirdi. Vien neviens, pilnīgi neviens, nespēj remdēt manas skumjas pēc mājām un Dzimtenes. Šīs pēdas ir dzīvas arī šodien. Tā ir pagātne, sabojāta pagātne uz visiem laikiem, un to neviens nevar mainīt. Tomēr es ticu, ka nākamās paaudzes dziedēs tēvu tēvu stādīto koku sirdis, es gribu ticēt, ka ir beigusies norēķinu stunda, un es ticu, ka Dievs sargā mūsu tēvu zemi."
Salidojumu atklāja Latvijas politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
– Šodien jau divdesmito reizi visi politiski represētie pulcējas viesmīlīgās pilsētas – Ikšķiles – estrādē uz savu ikgadējo salidojumu, lai satiktu savus likteņbiedrus, atcerētos drūmos pagātnes notikumus un pārrunātu šībrīža aktualitātes, –
uzrunu iesāka I. Kaļķis.
Ne visiem izsūtītajiem bija lemts atgriezties Dzimtenē, tāpēc ar klusuma brīdi tika pieminēti visi tie cilvēki, kuriem par mūža mājām kļuva Sibīrijas nostūru plašumi, uz salidojumu pulcējušos sirmgalvju līdzgaitnieki, domubiedri, radinieki, draugi un paziņas, kā arī tie politrepresētie, kuri devušies mūžībā kopš pagājušās tikšanās reizes Ikšķilē.
– Šis gads ir nozīmīgs ar vairākām ievērojamām gadskārtām un notikumiem. Šogad aprit 30 gadu, kopš 1988. gadā sāka veidoties pirmās nepatiesi represēto cilvēku apvienības, bet nākamajā gadā mēs atzīmēsim savas apvienības trīsdesmito gadskārtu. Šis ir Latvijas simtās jubilejas gads – laiks, kad pārskatām savas tautas un valsts vēsturi. Mēs – represētie – ļoti labi zinām Dzimtenes mīlestības un brīvības cenu. Latvijas vārds mums palīdzēja pārciest badu un pazemojumus izsūtījumā Sibīrijā.
Valsts jubilejas gadā valdība pieņēmusi lēmumu izmaksāt represētajām personām 100 eiro pabalstu. Kas gan ir nauda salīdzinājumā ar pārciestajiem pazemojumiem, izsmieklu, trūkumu, badu, salu, izmisumu tālumā, svešumā.
Vai nauda spēj dziedēt dvēselē un sirdī atstātās rētas, skumjas, bēdas? Neviena naudas summa nekad nav bijusi un nekad nebūs izciesto sāpju vērta. Solis, ko valdība sper pretī politiski represētajiem cilvēkiem, ir mazākais, ko tā var izdarīt, – savu nostāju pauda I. Kaļķis.
Sākot ar šo gadu, visiem politiski represētajiem būs iespēja saņemt atkārtotu sociālās rehabilitācijas kursu pēc diviem ar pusi gadiem agrāko trīs gadu vietā. Apvienības vadītājs izteica pateicību labklājības ministram Jānim Reiram par sapratni šī jautājuma risināšanā. Kā sacīja I. Kaļķis, sagaidot Latvijas jubileju, ļoti patīkami atzīmēt to, ka atsevišķas apvienības un struktūrvienības sadarbībā ar pašvaldībām ir veikušas politiski represēto cilvēku piemiņas vietu labiekārtošanu. Viņš pauda patiesu prieku par to, ka pēc desmit gadu buksēšanas šogad Kultūras ministrijas pārraudzībā atsākusies darbība pie padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla izveides. Iecerēts, ka būvniecības darbus varētu pabeigt 2020. gadā. Apvienības vadītājs uzsvēra, ka politiski represētie atzinīgi vērtē valdības lēmumus valsts aizsardzības spēju stiprināšanā, veselības aprūpes uzlabošanai un pakāpeniskai pārejai uz mācībām skolās valsts valodā.
Salidojuma svinīgās daļas turpinājumā izskanēja vēl daudzas un patriotiskas, uzmundrinošas runas. Valsts prezidents Raimonds Vējonis savā cieņas vēstulē, ko bija atsūtījis salidojuma dalībniekiem, pauda, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam, ikvienam latvietim jāparūpējas par to, lai padomju okupācijas īstenotās represijas pret mūsu tautu nekad netiktu aizmirstas. Viņš cieši uzsvēra, ka šogad, kad tiks svinēta mūsu valsts simtgade, mēs ļoti labi zinām brīvības cenu, tāpēc šogad vēl jo vairāk īpaši ir atcerēties tos cilvēkus, kuru likteņu takas ir iezīmējušas Latvijas valsts simt gadu akmeņainākos ceļus. Ir svarīgi godināt un pieminēt no komunistiskā režīma cietušos cilvēkus, turēt cieņā viņu piemiņu un nostiprināt apņemšanos darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai šādi notikumi vairs nekad neatkārtotos. Pret mūsu tautu vērstais komunistiskā režīma mērķis bija salauzt un pakļaut – vardarbīgā veidā tika mainīta valoda un kultūra, valsts politiskā iekārta, tradīcijas un cilvēku ierastais dzīves ritms. Represijas skāra teju katru ģimeni, novadu un pilsētu, tomēr šie pazemojumi nespēja iznīcināt mūsu tautas sapni par brīvību. Gara spēks un spīts bija tas, kas ļāva izdzīvot un saglabāt cerību par savu valsti, kurā skaļi skan latviešu valoda un plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Prezidents uzskata, ka represijās cietušie cilvēki sniedza īpašu iedrošinājumu nākamajām paaudzēm, lai kopīgiem spēkiem atjaunotu mūsu valsts neatkarību. Arī šodien ir svarīgs atgādinājums par to, cik liela vērtība ir mūsu brīvā Latvija. R. Vējonis visiem salidojuma dalībniekiem izteica pateicību par viņu sīkstumu un izturību tuvinieku un sabiedrības labā, par Dzimtenes mīlestību un nesatricināmo ticību mūsu valstij. Politiski represētos ar savu cieņas vēstuli pagodināja arī Ministru prezidents Māris Kučinskis, secinot, ka šāds pasākums joprojām ir svarīgs, jo tiek rīkots tik ilgu laiku un regulāri, šī pasākuma iedibināšana savulaik bijis ļoti pareizs un tālredzīgs solis. Mēdz teikt, ka tautai, kas nezina savu pagātni, nav arī nākotnes. M. Kučinskis atzina, ka Latvijā izaugušas vairākas paaudzes, kas nav piedzīvojušas, ko nozīmē būt bez vainas vainīgam, ko nozīmē būt izsūtītam no savas zemes, ko nozīmē būt politiski represētam. Šie pāridarījumi kļuvuši par tālu vēsturisku notikumu, vienlaikus tas ir notikums, par ko jārunā un ko nevar aizmirst, īpaši ņemot vērā, ka daudzviet vēl tiek ignorētas cilvēktiesības, mierīga līdzāspastāvēšana, robežu ievērošana. Ministru prezidents pauda visdziļāko pateicību politiski represētajiem cilvēkiem par to, ka viņi rod spēku, apņēmību un gribu sanākt kopā un runāt par lietām, kuras ir svarīgi zināt un izprast, lai neļautu aizmirst sāpīgus, taču svarīgus notikumus, kas apliecina ne tikai mūsu tautas ciešanas, bet galvenokārt sīkstumu un izturību, nepadošanos un brīvības mīlestību. M. Kučinskis aicināja turpināt šo vērtīgo tradīciju – politiski represēto salidojumu – arī citus gadus. Pagodinājumus, cieņu un pateicību salidojuma dalībniekiem izteica arī labklājības ministrs Jānis Reirs, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Saeimas deputāts Raivis Dzintars, Latvijas Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels, kā arī Ikšķiles novada mērs Indulis Trapiņš. Viņš ar neviltotu sajūsmu pauda lepnumu un prieku par to, ka politiski represētie par savu ikgadējo pulcēšanās vietu izvēlējušies tieši Ikšķiles estrādi, lai kopīgi tītu atmiņu kamolu un izstaigātu senās pagātnes takas.
Uz salidojumu devās arī Madonas novada politiski represēto apvienības biedri. Madonas novadā politiski represēto apvienības biedru skaits ir mazliet mazāks par 200. Ieskatu apvienības darbībā sniedza tās vadītāja Elza Serdāne, kas arī piedzīvojusi skarbo ikdienu izsūtījumā.
– Esmu Madonas politiski represēto apvienības vadītāja jau 23 gadus, sāku gaitas šajā amatā 1995. gadā. Madonas novada politiski represēto apvienība bija viena no pēdējām, kas nodibinājās, citur tādas jau eksistēja. Pa šiem gadiem esmu tā saaugusi ar apvienības biedriem, ka tad, kad izvadām savējos, es jūtos tā, it kā izvadītu savus brāļus un māsas, man tas nākas ļoti grūti. Mūsu biedrība ir diezgan saliedēta, esam domājoši un aktīvi cilvēki, mūsu vidū ir ļoti daudz tādu, kuri apvienībā ir no pašas pirmās tās pastāvēšanas dienas. Man ir arī labi palīgi – Velta Misiņa, Laimnesis Auziņš, mans vietnieks. Vienmēr uz salidojumu un citiem pasākumiem braucam ar ļoti lielu prieku, esam jautri, nedomājam kādam kaut ko pārmest. Mums tas nav galvenais, svarīgākais ir kopābūšana. Piemēram, es braucu tikai tāpēc, ka mēs izsūtījumā sādžā bijām kādas 30 latviešu ģimenes, kopā tas sanāk ap 100 cilvēku. Bija daudz jauniešu, ļoti daudzu nu jau vairs nav, bet ir arī vēl tādi, kuri tolaik bija jauni cilvēki. Braucu uz salidojumu tāpēc, ka mēs visi tur aizbraukušie esam savējie, jūtamies kā viena liela ģimene.
E. Serdāne stāstīja, ka apvienības biedri regulāri rīko saiešanas.
– Ir paplašinātās valdes sēdes, uz kurām ierodas tie apvienības biedri, kuri vēlas, protams, apspriežam aktuālos jautājumus, patlaban tās ir gaidāmās vēlēšanas. Arī svinam jubilejas, pārrunājam tuvojošos notikumus, spriežam, kā atzīmēsim valsts jubileju, kā arī citus svarīgus pasākumus, notikumus. Pašās gada beigās tiek rīkota atskaišu un pārvēlēšanu kopsapulce, savukārt gada sākumā Rīgā braucam uz konferenci, ko rīko politiski represēto apvienība. Dodamies arī uz pasākumiem 25. martā, kā arī 14. jūnijā. Maijā šogad devāmies uz Valku, kur notika Ziemeļvidzemes politiski represēto kopu sanākšana. Tur plašākā lokā apspriežam sev būtiskus jautājumus, nosūtām uz Rīgu rezolūciju, par ko esam sprieduši, kādas ir mums sāpīgās tēmas, ko mēs gribētu risināt.
Apvienības vadītāja ļoti priecājas, ka viņai atbalstu sniedz Madonas novada dome.
– Mūsu dome ir ļoti atsaucīga. Tāda tā bija Andreja Ceļapītera laikā, tāda tā ir arī tagad – mūs vienmēr atbalsta. Personīgi man lielu atbalstu sniedz Zigfrīds Gora.
Pēc svinīgās salidojuma daļas visi tā dalībnieki pulcējās aiz estrādes, lai zaļumos pasēdētu uz līdzpaņemtajām segām vai krēsliem, satiktos ar likteņbiedriem, radiem, draugiem un paziņām, baudītu neformālu atmosfēru grupas „Sestā jūdze" mūzikas pavadībā, cienājoties ar pašu sarūpētajiem groziņiem un laižoties jautrās dejās.
Zīmīgi, ka tieši 25. augustā savu zvērestu par kalpošanu un uzticību savai zemei, atbalsta un palīdzības nodrošināšanu grūtos brīžos Alūksnē deva pirmie brīvprātīgie karavīri, kuri bez aicinājuma un ierosinājuma nolēmuši stāties armijā, lai iestātos par savu zemi, pasargātu un aizstāvētu savas un līdztautiešu vērtības. Apbrīnojama ir šo cilvēku drosme, nesavtība, neizmērojams patriotisms un Dzimtenes mīlestība.
29.08.2018.