Dāvanas patīk saņemt katram no mums. Ir tik patīkami, kad radi, draugi
un tuvinieki atceras vārda dienas un mūsu īpašās jubilejas. Taču dažkārt
mēdzam aizmirst, ka dzimšanas dienu svin ne tikai cilvēki, bet arī
valsts. Šogad lielu un nozīmīgu jubileju atzīmēs Latvija, 18. novembrī
iesoļojot savā simtajā gadskārtā. Ko vērtīgu un paliekošu uzdāvināt
savai dzimtenei? Izdarīt 100 labu darbu, iestādīt 100 dižkoku, bet
varbūt sacerēt dziesmu? Ar īpašu un unikālu dāvanu – dziesmu kā
veltījumu savai Dzimtenei – Latviju jubilejas gaidās pārsteidzis tekstu
un mūzikas autors Uldis
Deigelis.
– Kā iesākās tavs ceļš mūzikas pasaulē?
– Mana radu saime gan no mammas, gan tēta puses bija ļoti muzikāli. Tētis jaunībā mazliet spēlēja vijoli, bet visa Akmentiņu dzimta, no kuras esmu cēlies pa mammas līniju, bija un joprojām ir ļoti muzikāli cilvēki. Mammas tētis Rūdolfs Akmentiņš brīvajos brīžos atdevās mūzikai. Viņš bija latviešu strēlnieku pūtēju orķestra dalībnieks, spēlēja jātnieku korneti. Es jau kopš bērnības esmu muzikāls, daudz dziedāju, jau maziņam man bija laba ritma izjūta, tikai es pats to neapjautu. Trīspadsmit gadu vecumā vecāki man nopirka labu akordeonu, esmu ļoti daudzas dziesmas un skaņdarbus uz tā nospēlējis gan kāzās, gan koncertos, mūzikas vakaros un skaņu ierakstu studijās. Es kārtīgi dziedāju un spēlēju akordeonu. Mana mamma bija liela dziedātāja, mākslinieciski ļoti apdāvināts cilvēks. Jau no bērnības es zināju latviešu tautas dziesmas, sadzīviskās dziesmas, pratu noturēt melodiju, zināju no galvas dziesmām vārdus. Skolas laikā mani aicināja darboties pašdarbības kolektīvos, no kā es bēgu, negāju uz mēģinājumiem. Bērnībā iemācījos spēlēt arī mutes ermoņikas, tā saucamo blūmīzeru. Man bija ļoti labs blūmīzers, ja man tāds būtu tagad, es ļoti to novērtētu. Kad man bija trīspadsmit gadu, daudzi ievēroja, ka esmu muzikāls. Nekādu priekšzināšanu par mūziku nebija, nebija arī neviena, kas mani pamācītu. Dzīvoju dziļos laukos. Mācīdamies Liezēres pamatskolā, sāku spēlēt klavieres, iemācījos salikt kopā skaņas. Ausīs sāka skanēt dažādas tēmas, tās ienāca prātā dažādās dzīves situācijās. Tā kā tolaik es pats vēl pierakstīt notis nepratu, dažreiz mēdzu aizskriet pie savas dziedāšanas skolotājas, palūdzu, lai viņa pieraksta melodiju, kas iešāvusies man prātā. Pirmā melodija tika pierakstīta, kad mācījos sestajā klasē. Skolas pasākumos uz akordeona un klavierēm pavadīju meiteņu ansambli. Kad skolā veica aptauju, par ko vēlamies kļūt nākotnē, es izteicu vēlēšanos iegūt diplomēta muzikanta izglītību. Man nebija bērnu mūzikas skolas zināšanu, bet pēc skolas beigšanas iestājos Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā pūtēju un estrādes orķestru vadītāju nodaļā. Pēc pārbaudes konkursu rezultātu izvērtēšanas mani tehnikumā arī uzņēma.
– Atsauc atmiņā laiku, kad mācījies Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā!
– Tas bija skaists laiks, bet grūts un atbildīgs. Jaunības maksimālisms un ieceres. Sāku mūzikai pievērsties ļoti nopietni, nu jau profesionālā līmenī. Mācības brīvajā laikā tika apvienotas ar izklaides pasākumiem. Izveidojās muzikālas apvienības, uzspēlējām dejas improvizētā veidā gan kāzās, gan cita veida sabiedriskos pasākumos. Ārpus mācību laika apmeklējām simfoniskās mūzikas koncertus, sekojām reklāmām, kur un kad uzstājas kādi viesmākslinieki. Kad pabeidzu tehnikumu, nokārtoju valsts eksāmenus un ieguvu orķestra vadītāja diplomu, sāku savu radošo darbību, sacerēju pats savu mūziku un arī dzeju. Katru gadu laika gaitā sacerēju ko jaunu, padomju laikos savus skaņdarbus un oriģinālo mūziku vajadzēja atrādīt Emīla Melngaiļa tautas mākslas namā, kur tos izskatīja kāds no komponistu savienības un pārbaudīja mūzikas materiālus, melodiju, harmoniju, lai secinātu, vai nekas nav nošpikots, svešs materiāls uzdots par savējo. Kad saprata, ka tā ir jaunrade, tika dots apstiprinājums, uz nošu materiāla uzlikts paraksts un zīmogs: „atļauts izpildīt".
– Kur smelies iedvesmu mūzikas un dzejas radīšanai?
– Lai radītu ko jaunu, ļoti nepieciešams labs noskaņojumus un pozitīvas emocijas. Nekas nespēj konkurēt ar dabu, jo īpaši pavasarī. Jebkura dzeja un mūzika rodama dabā: mežā, tīrumā, pļavā, pie upes vai ezera. Jāprot vien to dzirdēt, saklausīt un uzsūkt sevī. Tieši dabā smeļos visu nepieciešamo apvienojumā ar pārdzīvoto un piedzīvoto savā personīgajā dzīvē.
– Kas pie tevis „atnāk" pirmais – mūzika vai vārdi?
– Abējādi.
– Pēc kādiem atlases kritērijiem izvēlies dzeju, kurai komponē mūziku? Kas tevi uzrunā, lai tu konkrēto dzejoli gribētu pārvērst dziesmā?
– Dzejai jābūt bagātai saturā un valodā, lai tajā dominē labais, kam cauri vijas skumjas, romantika un kā likums – mīlestība tās visdziļākajā izpratnē un būtībā. Nekas cits jau pāri nepaliek, kā mīlestība. Brīnišķīgi, ja dzīvais vārds papildina mūziku un otrādi, tad tiek sasniegts maksimāli vēlamais rezultāts.
– Vai tev ir mīļākie dzejnieki, kuru dzeju izmanto savu dziesmu tapšanas procesā? Kuru dzejnieku sacerēto dzeju esi pārvērtis dziesmās visbiežāk?
– Esmu savās topošajās dziesmās izmantojis dažādus mums zināmos, pazīstamos dzejniekus, viņu radīto dzeju, tai skaitā vietējo – Oļģerta Skujas, Zigmunda Bekmaņa, Martas Bārbales, Laimoņa Vāczemnieka, Jāņa Silazara un citu autoru dzeju. Vesels dziesmu cikls ir ar Janīnas Tabūnes vārdiem, kas radies mūsu draudzības vārdā. Ļoti daudzu savu dziesmu vārdu autors esmu es pats. Mani uzrunā ļoti daudzi dzejnieki, taču ne katrs dzejolis tiek pakļauts mūzikai un tās izteiksmes līdzekļiem.
– Kā tev radās doma veltīt Latvijai dziesmu tās simtgadē?
– Nevēlējos būt un palikt malā stāvētājs. Simt gadi Latvijai ir ļoti liela un būtiska, nozīmīga dzimšanas diena, īpaši apzinoties mūsu latviešu tautas, es gribu teikt nācijas, ārkārtīgi sūro gājumiņu… Dziesma „Latvijai" iesniegta atskaņošanai Latvijas Radio.
– Kāds ir tavs vēlējums Latvijai mūsu valsts simtgades gadā?
– Pirmais, ko vēlu Latvijai – saules mūžu, bet ar akcentu – latviskai Latvijai, nacionāli daiļai un skaistai Latvijai, ko mēs šodien esam aizmirsuši. Aicinu visiem celt pašapziņu, apzināties mūsu valsts vērtības, nedalīties tajās ar svešiem. Atjaunot un panākt tiesisku Latviju, tādu, ar kādu mērķi un ideāliem 1918. gada 18. novembrī tika dibināta mūsu valsts. Šodien mēs no tā esam ļoti tālu, jo neesam novērsuši okupācijas un kolonizācijas postošās sekas. Kamēr mēs to visi kā viens nesapratīsim, Latviju pazaudēsim pilnībā, arī tādu, kāda tā ir šobrīd. Novēlu, lai esam saimnieki savā zemē un nedalāmies tajā ne ar vienu svešinieku. Kam mums Latvija, ja tā nepieder pamatnācijai – valsts nācijai, saimniektautai! Tie esam mēs un neviens cits! Lūgums to zināt, atcerēties un nekad neaizmirst!
24.08.2018.