Ar madonieti, zvērinātu advokāti RITU ZEPU tiekamies viņas atvaļinājuma laikā, bet privātprakses birojā. Uz galda šoreiz nav likumi un tiesu materiāli, bet jaunākā žurnāla "Annas Psiholoģija" numurs, kur Jura Rubeņa intervijā ar katoļu priesteri Ričardu Roru uz jautājumu "Kas ir tas, kas palīdz dzīvot šeit un tagad?" viņš atbild, ka jāapgūst ir tāda izjūta, kad nepieciešams arvien mazāk un mazāk, lai justos laimīgs. Tātad var atbrīvoties no nevajadzīgām lietām, no skaļuma un sākt sadzirdēt savu iekšējo pasauli un justies laimīgam.
– Kādreiz arī Jānis Simsons mākslas skolā mums teica: "Bilde būs gatava tad, kad noņemsi visu lieko", – komentējot šo atziņu, sacīja Rita Zepa, kas nesen atzīmēja skaistu dzīves jubileju, piebilstot, ka ir priecīga to sagaidīt Latvijas simtgades gadā.
Taču ne jau par gadiem būs mūsu saruna, bet par dzīvi un vispirms – par aizraušanos ar glezniecību un izjūtām, kas ir vizuāli tveramas Ritas Zepas gleznu izstādē, ko patlaban madonieši un citi bibliotēkas apmeklētāji var apskatīt Madonas novada bibliotēkas konferenču zālē. Tur ir tik daudz pavasara un vasaras puķu, kas sacenšas košumā un krāsās, aizvedot mūs prom no ikdienas rūpēm. Rita atzīst, ka mīļākās ir rozes, bet gleznās ir dažādi ziedi un arī plenēros ieraudzītais.
– Kas pamudināja augustā atklāt šo skaisto gleznu izstādi?
– Kļuvusi tradīcija jubilejas atzīmēt ar gleznu izstādi. Jau pirms desmit gadiem sarosījos un savas gleznas izliku apskatei skatītājiem. Ir pagājuši desmit gadi, kuros esmu pilnveidojusies un gleznojusi. Tāpēc, Sarmītes Radiņas pamudināta, izveidoju izstādi, lai parādītu, kas beidzamajos gados ir tapis. Laiks gleznošanai vienmēr atrodas, darbojos tēlotājmākslas studijā "Madona".
– Pastāsti – kā aizsākās interese par mākslu, par gleznošanu?
– Kad mācījos 10. klasē, uz Madonu atnāca Jānis Simsons. Togad mūzikas skolā uzsāka darboties mākslas pulciņš. Nākamajā gadā, kad mācījos 11. klasē, no 1. septembra tika atvērta Madonas mākslas skola. Man iznāca apmeklēt gan pulciņu, gan vienu gadu – mākslas skolu. Šis laiks bija tik piesātināts, ka varbūt atsvēra visus četrus gadus, jo Jānis Simsons bija personība, dalījās ar savu garīgo bagātību mākslas un literatūras jomā. Skolotājs deva impulsu un vēlmi uz pasauli raudzīties radoši, padziļināti studēt mākslu.
– Kā mākslas skola ietekmēja profesijas izvēli?
– Ietekmēja, jo bija radusies interese par mākslu. Pēc vidusskolas beigšanas vispirms jūlijā iesniedzu dokumentus uzņemšanai Mākslas akadēmijā. Gāju sagatavošanas kursos iestājeksāmeniem. Sagatavotība tik īsā laikā nebija pietiekama. Paspēju arī iesniegt dokumentus Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un augustā veiksmīgi nokārtoju iestājeksāmenus, un, izturot lielu konkursu, kļuvu par LU Juridiskās fakultātes studenti. Atceros faktu, ka iestājeksāmenā sacerējumā starp reflektantiem augstākais novērtējums bija tikai pieciem, un divas bijām madonietes. Madonas vidusskolā mums latviešu valodu mācīja Gaida Bebere. Mīlestība uz literatūru palikusi arī no skolotāja Staņislava Pogumirska, kura krievu literatūras stundas bija īsts baudījums. Arī Jānis Simsons mākslas stundās daudz runāja par ārzemju literatūru, mākslinieku dzīves ceļu.
– Kāds veidojās juristes profesionālais ceļš pēc LU beigšanas?
– 1981. gadā, kad beidzu augstskolu, pastāvēja jauno speciālistu valsts sadale. Ģimenes apstākļu dēļ, jo smagi saslima mamma, ģimene nolēma, ka man jāatgriežas Madonā un jārūpējas par mammu. Saņēmu "brīvo diplomu", un mana pirmā darbavieta bija lauksaimniecības nozarē PS "Kalsnava", kur strādāju par juriskonsultu. Katru darba dienu braucu uz darbu no Madonas uz Kalsnavu un atpakaļ. Toreiz braukāšana nemaz nebija tik ērta kā tagad ar vieglo automašīnu. Atbrīvojās jurista vieta Madonas patērētāju biedrību savienībā, sāku strādāt par juriskonsultu tirdzniecības nozarē. Vēl esmu strādājusi tādās nozarēs kā autotransports – Madonas Autotransporta uzņēmumā un Autoapgādē. Latvijas neatkarības laikā uzsāku strādāt Madonas pilsētas domē. Darbs saistījās ar reālo dzīvi, pilsētu, palīdzēja jurista kompetence. 1995. gadā sāku gatavoties advokāta darbam un kārtot zvērināta advokāta eksāmenus.
No 1996. gada praktizēju kā zvērināta advokāte. Ja ģimenes apstākļi būtu citi, varbūt būtu nonākusi citur, nevis dzimtajā pusē. Man patīk lielas pilsētas, tāpēc brīvdienas izmantoju, lai apskatītos gleznu izstādes un baudītu kultūras dzīvi Rīgā.
– Ko nozīmēja Madonā uzsākt zvērināta advokāta privātpraksi?
– Privātprakse nozīmē neatkarību. Zvērināti advokāti ir tiesu sistēmai piederošas personas. 1986. gadā Madonā sāku strādāt kā tiesību sistēmai piederoša privāti praktizējoša advokāte. Darbs ir grūts un sarežģīts, rezultāts ne vienmēr ir atkarīgs no ieguldītā darba. Ārpus darba pienākumiem varu nodoties jaunradei – gleznošanai, sportošanai un sevis garīgajai pilnveidei.
– Kā tiesu sistēmas reforma skar darbu?
– Arī mūs, advokātus, reforma skar. Mums vairs nav Madonas rajona tiesas, bet ir Vidzemes rajona tiesa. Ilgus gadus veicu arī advokāta vecākā pienākumus mūsu rajonā, bet nu esam centralizēti pakļauti Vidzemes rajona tiesai un Vidzemes tiesu apgabalam. Advokātu darbu krimināllietās valsts nodrošinātajā juridiskajā palīdzībā koordinē Vidzemes tiesu apgabala, Vidzemes apgabaltiesas un Vidzemes rajona tiesas zvērinātu advokātu vecākais no Valmieras. Reforma ir jauna, bet prieku kolēģu izteikumos par šo reformu nedzirdu. Tas viss saistās ar braukšanu uz tiesas sēdēm citās Vidzemes pilsētās, ar laika patēriņu. Ja Madonas novada iedzīvotāja prasība tiek skatīta, piemēram, Limbažos, cilvēkam, kuram nav automašīnas, nokļūt uz tiesu ir ļoti problemātiski. Arī advokātam ir jābraukā, un dažkārt Rīgu ir vieglāk izbraukāt nekā Limbažus vai Valmieru. Ja cilvēkiem profesionāli varu palīdzēt, ir gandarījums.
– Lai kā arī būtu, pozitīvo enerģiju tomēr meklē citur, nevis tiesā.
– Jā, tā ir mākslas dzīve: studija, plenēri, daba. Mani vilina lielpilsētas ar savu arhitektūru, kārtību, sasniegumiem. Virs ikdienas paceļ ceļojumi, un tos var saplānot, jo tā rodas pieredze. Patika Londonā un Berlīnē, ko apmeklēju kopā ar meitu, arhitekti. Patika Romā un Stambulā. Katru gadu cenšos ceļot. Mani vecāki, izvēloties dot vārdu Rita (ritēt), ievirzījuši mani atrasties jaunradē, kustībā. Cenšos arī nodarboties ar fizkultūru, nūjošanu un vingrošanu, pastrādāt dārzā. Dzīves temps mazpilsētā nav pārāk straujš, manuprāt, var ļoti daudz paspēt. Būtiski ir šajā dzīvē saglabāt līdzsvaru, sapratni par to, kas pastāv pašlaik, kas tuvojas un kā dzīvot harmonijā ar to. Svarīgi ir arī atteikties no liekā, nevajadzīgā.
– Kā sevi radoši pilnveido, garīgi izglīto?
– Radošā pilnveide notiek, lasot garīgu un filosofisku literatūru, padziļinot savas zināšanas un prasmes gleznošanas plenēros, apmeklējot teātra izrādes, koncertus, izstādes.
Manā dzīvē bijuši smagi pārbaudījumi un izaicinājumi. Šī pieredze bijusi kā grūdiens, lai meklētu garīgo ceļu. Austrumu filosofa Dena Mindao mācība par cilvēka iekšējās pasaules izkopšanu dod atbildes uz ikdienas jautājumiem. Tā ir vispieprasītāko grāmatu topā, un "365 dienas ar Dao" kā rokasgrāmatu dzīvei ļoti vēlos iegūt, jo manā rīcībā ir tikai kopējumi.
Kad dzīvē rodas kādi kritiski brīži, cilvēki nonāk pie citām vērtībām, kad ir jādomā dziļāk. Ne vienmēr materiālais sniedz gandarījumu, tādēļ ir jaunrades posms – tas, ko pats dari, un man tā ir gleznošana, kā arī tas, ko citi rada. Aizbraucu uz Sarkaņu amatu skolu un vēroju, kā sievas auž – ar tādu prieku. Pagājušajā gadā, kad Madonas muzejā atklāja lietišķās mākslas izstādi, sapratu, kas Latviju padara vērtīgu. Arī Dziesmu svētku pasākumi piesaista Latvijai. Gadiem ejot, rodas izjūta, kas ir nepieciešams, un man nepieciešama ir garīga pilnveidošanās. Izaugsme un saprašana rodas, lasot daudz grāmatu. Vairāk rodas interese domāt, sāku lasīt Ričarda Rora, Dao atziņas (grāmata "365 dienas ar Dao"). Viena no atziņām skar jaunradi, kas ir mācīšanās kā radošs process, ļauj uzturēt dzīvesprieku. Nepārtrauktā jaunrade saglabā mūs garā jauneklīgus.
– Kur Madonā ir tavas mīļākās vietas?
– Mana svētnīca un relaksācijas vieta vasarā ir Rāceņu ezers, ziemā –
kartinga trase un "Smeceres sila" slēpošanas trase. Skolas laikā trenējos slēpošanā pie skolotāja Saulīša, arī universitātes laikā slēpoju, jaunībā ieguvu 1. sporta klasi slēpošanā. Kā saka Dens Mindao, ne pati vieta ir svarīga, bet mūsu izjūtas. Svarīgākas ir pārmaiņas mūsu iekšējā pasaulē.
17.08.2018.