Cesvainiete un Vidzemes Augstskolas studiju programmas "Tūrisma organizācija un vadība" studente MONTA VEREBA, tuvojoties 1. kursa noslēgumam, 9. jūlijā devās uz nometni "China Summer camp" (tulk. Ķīnas vasaras skola), kas norisinājās Ķīnas pilsētās Pekinā un Guandžou. Uz interviju Monta ierodas ar saulē manāmi iegūtu iedegumu un ar smaidu sejā dalās savā pieredzē.
– Kā tev radās ideja pieteikties šai nometnei un doties tik tālu prom uz Ķīnu?
– Augstskolā mana ķīniešu valodas pasniedzēja Yang Yu vienā no lekcijām stāstīja, ka ir tāda iespēja piedalīties vasaras nometnē Ķīnā. Mēs ar kursabiedreni saskatījāmies un uzreiz sapratām, ka vēlamies izmantot šo iespēju. Mums piedāvāja apmaksātas naktsmītnes, ēdināšanu, transportu – kur vēl labāk? Tikai ceļš bija pašiem jāapmaksā. Turklāt man jau sen bija mērķis aizbraukt uz Ķīnu. Tā, pēc manām domām, ir tāda eksotiska valsts. Manās acīs Ķīna ir kaut kas iespaidīgs. Tagad varu teikt, ka viens no maniem dzīves mērķiem ir izpildīts. Vienīgi žēl, ka ikvienam no mana kursa bija izdevība pieteikties, bet tikai mēs divas izlēmām izmantot šo piedāvājumu.
– Kas nometnes ietvaros tika paredzēts?
– Lielākoties nometnes mērķis bija iepazīstināt mūs ar Ķīnas kultūru. Mums bija iespēja piedalīties dažādās lekcijās, diskusijās un semināros, kuros stāstīja par valsts vēsturi un kultūru. Visas nodarbības vadīja ķīniešu pasniedzēji angļu valodā. Nometnes laikā es tiešām uzzināju daudz ko jaunu, jo līdz šim nebiju padziļināti interesējusies par Ķīnu. Piedalījāmies arī dažādās radošajās nodarbībās, kurās taisījām no sarkana kreppapīra ķīniešu zīmējumus, zīmējām ar tinti. Devāmies apskatīt dažādus ievērojamus objektus, piemēram, Aizliegto pilsētu, Debesu templi Pekinā. Atrodoties Ķīnā, varēju gūt arī iespaidus par pašiem ķīniešiem. Pirms došanās uz Ķīnu es sapratu to, ka īstenībā ir salīdzinoši daudz stereotipu par ķīniešiem kā tautību.
– Kādus stereotipus tu zināji pirms šī brauciena, un vai šo divu nedēļu laikā tev izdevās pārliecināties par to patiesību?
– Man pašai nebija nekādu stereotipu par ķīniešiem pirms nometnes, biju vienīgi dzirdējusi dažādas versijas no paziņām. Piemēram, par to, ka visi ķīnieši ēd suņus. Tas, protams, ir vairāk kā joks domāts, bet tas nemaina faktu, ka šim uzskatam īsti nav nekāda pamata. Visi ķīnieši to nedara, un šis noteikti nav sabiedrībā vienīgais aplami pieņemtais stereotips. Latvijā mēs viņus satiekam kā tūristus, līdz ar to tas ir daudz citādāk nekā atrasties vienā valstī ar viņiem. Viens gan izrādījās patiesība – ķīniešu vēlme visur un visu fotografēt ir kaut kas nepārspējams. (Smejas.) Brīžiem šķita, ka es nedaudz pārspīlēju un man tikai izliekas, bet ar laiku sapratu, ka viņiem tas ir ļoti raksturīgi un pieņemami. Kad mēs vēlējāmies uztaisīt grupu bildes, mūs vienmēr fotografēja vēl vismaz pieci fotogrāfi. Arī vienkārši ejot pa ielu, iznāca saskarties ar šādām situācijām. Es uzskatu, ka vislabāk katras valsts kultūru un tai raksturīgo var pa īstam iepazīt un izprast, atrodoties tur. No teorijas, bildēm un apkārtējo sacītā neko daudz jau nevar iegūt un uzzināt. Man tas ir ļoti svarīgi, jo esmu izvēlējusies studēt tūrismu.
– Ar ko ķīniešu tautības cilvēki varbūt visvairāk atšķiras no latviešiem?
– Latvieši ir noslēgtāki. Piemēram, ja kāds tūrists Latvijā prasa palīdzību, reti kurš labprāt atbildēs un iedziļināsies. Ķīnieši, neraugoties uz angļu valodas zināšanu trūkumu, ļoti cenšas palīdzēt. Mēs ar kursabiedreni vienu dienu nevarējām atrast ēku un prasījām vietējam iedzīvotājam ceļu. Cilvēks no kabatas izņēma telefonu, lai ieslēgtu Google tulkotāju un no ķīniešu valodas pārtulkotu sakāmo uz angļu valodu. Ar to viss nebeidzās. Šis cilvēks no kabatas vēl izvilka lapiņas, lai uzzīmētu ceļu. Atliek tikai palūgt, un viņi palīdzēs, kā vien spēs. Ķīnieši ir atsaucīgi un laipni. Mēs nesatikām nevienu cilvēku, kurš mums būtu atteicis palīdzu. Tikai pozitīvas atmiņas palikušas prātā.
– Kā tev izdevās tikt galā ar valodas barjeru?
– Valodas barjera reizēm traucēja pilnvērtīgai saziņai. Angļu valodu es lielākoties izmantoju tikai nometnē un lielajā iepirkšanās tirgū Guandžou. Tirgū gandrīz visi runāja angliski. Uz ielas man diemžēl neradās iespēja izmēģināt savas ķīniešu valodas prasmes, jo svešvalodu mācos tikai vienu gadu. Es neteiktu, ka manas ķīniešu valodas iemaņas progresēja, bet tas jau bija daudz – dzirdēt, kā apkārt visi runā ķīniski. Tāpat dažus teikumus, vārdiņus izdevās uztvert. Tas noteikti mani stimulēja turpināt mācīties ķīniešu valodu un pilnveidot sevi. Ja vēl kādreiz aizbraukšu uz Ķīnu, tad varēšu jau vairāk parunāt ķīniski.
– Vai viegli bija adaptēties jaunajā vidē?
– Ņemot vērā to, ka Ķīnā pulkstenis rāda piecas stundas atpakaļ, sākumā bija grūti pierast pie laika zonas maiņas. Kad izdevās pierast, nebija nemaz tik traki. Grūtāk, manuprāt, būtu tad, ja pulksteni nāktos griezt piecas stundas uz priekšu. Visas ceļojuma dienas palikām viesnīcās, tāpēc arī ēdienreizes ieturējām kafejnīcās un restorānos. Lielākoties ēdienus vajadzēja ēst ar irbulīšiem, kas man savā ziņā arī bija interesants izaicinājums. Iepriekš irbulīšus nebiju izmantojusi, un pēkšņi gandrīz katru dienu nācās ēst ar tiem. Kādu vakaru, ēdot vakariņas, ievērojām, ka četri vietējie iedzīvotāji apēda tādu pašu porciju ar rīsiem, kāda tika pasniegta mums – 10 cilvēkiem. (Iesmejas.) Šad tad mēs ēdām arī pie zviedru galda, un tajās ēdienreizēs bieži vien varējām nogaršot kaut ko jaunu. Brokastīs par kafiju un maizītēm es varēju vien sapņot. Tā vietā ēdu nūdeles, turklāt ko padzerties klāt nekā nebija, kas radīja nelielu diskomfortu. Dienas pirmajā ēdienreizē tika pasniegti arī augļi. Tur klimats augļiem ir ļoti piemērots. Varu atzīties, ka līdz braucienam uz Ķīnu nekad nebiju ēdusi tik saldu arbūzu. Kopumā varu teikt, ka viņu kultūrā es ļoti ātri iejutos. Problēmu integrēties noteikti nebija. Pie vietējo acu skatiem, ejot pa ielu, varēja pierast. (Smejas.) Arī mēs, latvieši, bieži vien atskatāmies uz garāmejošu cittautieti – tas pieder pie lietas.
– Kas ir spilgtākais notikums, kurš tev palicis atmiņā?
– Man prātā ir palikuši ļoti daudz spilgtu notikumu. Vakaros pēc nodarbībām mums bija brīvais laiks, un tad parasti ar kursabiedreni devāmies pastaigāties, kas deva lielisku iespēju izbaudīt un iepazīt kultūru. Vakara pastaigu laikā radās interesantas izjūtas, jo visi veikali Ķīnā ir atvērti līdz pusnaktij – tai skaitā arī apģērbu veikali. Ievēroju arī to, ka ķīniešiem ļoti patīk labi paēst, turklāt viņi to dara regulāri. Tas man bija liels kultūršoks. Lielajā iepirkšanās tirgū Guandžou iznāca saskarties ar pārdevēju kaulēšanos, tas man iemācīja labāk pastāvēt par savu teikto un – galvenais – nepadoties. (Smaida.) Ļoti daudz laika sanāca pavadīt lidostās un saskarties ar nelielām ķibelēm. Nometnes otrajā nedēļā mums no Guandžou bija jālido uz Pekinu, un lidojums tika paredzēts pulksten 16, bet mēs izlidojām 3 naktī. Otrajā reizē pa ceļam uz mājām mums vēl lidmašīnu nomainīja. Redz, kā dažreiz dzīvē gadās – es līdz šim ceļojumam nekad nebiju lidojusi, un te pēkšņi divās nedēļās man nākas piedzīvot piecus lidojumus.
– Kā tev visvairāk pietrūka, atrodoties tik tālu prom no mājām?
– Kafijas. Ķīnas iedzīvotāji to principā nelieto. Kafiju es dabūju tikai otrajā nedēļā Pekinas viesnīcā, kad tika pasniegtas brokastis Eiropas stilā. Nedaudz pietrūka arī saldumu, kurus ķīnieši principā neēd, bet tos varēja aizstāt ar saldajiem augļiem.
– Tavs padoms ikvienam, kurš vēlas aizceļot uz Ķīnu, bet vēl nav saņēmies, lai to īstenotu?
– Laicīgi kārtojiet vīzu! Ķīnas vēstniecībai Latvijā ir īpatnēji darba laiki, un, aizejot uz iestādi, vēl nākas konstatēt faktu, ka neesi vienīgais, kurš grib doties uz turieni. Ceļojuma laikā noteikti nebūs nepieciešamas siltās drēbes. Vienīgi lidostā varētu noderēt sega, ja reiss aizkavēsies. Ķīnā lietussargu visu laiku vajadzētu nēsāt līdz. Tas noderēs gan intensīvu saules staru, gan stipra lietus gadījumā. Katru dienu tur ir aptuveni +35 grādu karstums, tāpēc noderēs arī sauļošanās krēms. Noteikti ir nepieciešami ērti apavi, lai varētu aplūkot pēc iespējas vairāk apskates objektu. Jāatceras, ka Ķīnā ir ļoti daudz cilvēku, tāpēc, ja tu vēlies nobildēties pie kāda apskates objekta, reizē ar tevi vēlēsies nobildēties vēl vismaz 20 cilvēki. Tas pats attiecas uz sabiedrisko transportu – tas vienmēr ir pārbāzts. Es novēroju, ka autobusos un metro cilvēki stāv cieši cits pie cita un nevienā brīdī nejūtas neērti. Izteikts cilvēku pieplūdums ir agri no rīta un vēlu vakarā, kad visi brauc uz darbu un atpakaļ. Ar kredītkartēm Ķīnā principā nav iespējams norēķināties. Skaidru naudu vislabāk būtu izņemt jau pirms ceļojuma sākuma, jo bankomātus atrast ir diezgan sarežģīti. Par kabataszagļiem Ķīnā nevajag raizēties, bet mantas tāpat ir nepieciešams uzmanīt. Vajag tikai saņemties un doties piedzīvojumā. Tas ir forši – aizbraukt un visu redzēt savām acīm. Es noteikti vēlēšos kādreiz tur atgriezties.
10.08.2018.