Kur Madonas talantīgākie basketbolisti spēlē? Dažādās Latvijas komandās. Ingus Jakovičs patlaban spēlē BK "Ventspils" komandā, ar ko noslēgts līgums.
Vasaras brīvdienas jaunietis pavada Madonā. Madonas BJSS basketbola treniņnometnes laikā viņš pēc sava pirmā trenera Agņa Beķera ierosinājuma novadīs arī kādu nodarbību jaunajiem basketbolistiem. Sastopot Ingu Jakoviču Madonas pilsētas sporta centrā, aicināju viņu pastāstīt par savām gaitām basketbolā.
– Kā basketbols no brīvā laika nodarbībām ir kļuvis par profesionāla spēlētāja gaitām?
– Basketbolā uzsāku trenēties Madonas sporta skolā pie trenera Agņa Beķera. Savulaik mūsu ģimene dzīvoja Cesvainē, bet tur treniņu basketbolā nebija. Vecāki sāka vadāt uz treniņiem, mētāju bumbu, un treneris Agnis mani paņēma komandā. Tolaik tā bija U-12 komanda. Treneris redzēja, ka basketbols man labi padodas, un veicināja izaugsmi. Patika, ka Agnis ļāva spēlēt, nekādi neierobežoja. Manuprāt, jauniešiem tas ir svarīgi – ja kas padodas, nevajag ierobežot, bet ļaut izpausties. Daudz driblēju, metu pa grozu, varbūt komandas biedriem nepatika manas individuālās izpausmes, jo līderi nepatīk (smaida), bet uzskatu, ka tad, ja nelec ārā, grūti ir izsisties. Es mēģināju izsisties, tāds bija mans mērķis jau no bērna kājas, jo basketbols ļoti iepatikās, un toreiz nebija tādu interneta spēļu, jo tagad jaunieši pārsvarā sēž internetā, ir apsēsti ar mobilo telefonu, ar videospēlītēm, ar sportu maz grib nodarboties. Es gaidīju katru treniņu, gribēju izaugt par basketbolistu un izaugu.
Bija arī laiks, ko pavadīju Gulbenē, kur trenējos un spēlēju profesionālajā komandā "Buki". Tas bija pakāpiens, lai trenētos un attīstītu meistarību. Kad komanda nobruka, nākamais virziens bija uz Rīgu, kur trenējos BS "Rīga". Tā bija specializētā sporta skola, un tur pavadītais gads bija ļoti noderīgs. Pēc gada devos uz Liepāju, lai spēlētu Liepājas komandā "Lauvas". Trenēja Agris Galvanovskis, mani paņēma pamatsastāvā, tur aizvadīju 2,5 sezonas. Pēc tam atgriezos Rīgā, lai spēlētu "VEF Rīga" komandā, kur arī sanāca nospēlēt divarpus sezonas. Sekoja ceļš uz Krieviju, kur Ņižņijnovgorodā komandā ar tādu pašu nosaukumu nospēlēju pussezonu. Krievijas līgā pārāk labi neiejutos, pēc pussezonas tagad spēlēju BK "Ventspils". Tas ir profesionālais klubs, kam esmu piesiets ar līgumu. Esmu nospēlējis jau pusotru sezonu, vēl – nākamā sezona.
– Ko nozīmē spēlēt profesionālā basketbola klubā?
– Man tas ir liels gods, jo klubs "Ventspils" ir vēsturisks – ar desmit Latvijas čempiona tituliem. Tieši šogad mūsu komanda izcīnīja 10. Latvijas čempiona titulu. Tas ir liels gods, jo vienmēr ir patīkami būt Latvijas čempionam –
jebkurā jomā.
– Kam jāpateicas par savām spējām?
– Paldies manai ģimenei – mammai un tētim – Ilzei un Arvim Jakovičiem, jo viņi mani vadāja no Cesvaines uz Madonu – uz treniņiem -, gaidīja, savāca un veda uz mājām. Tas pats bija Gulbenē, kas atrodas tālāk, katru dienu veica 40 km, lai mani aizvestu un atvestu. Esmu par to vecākiem ļoti pateicīgs, jo viņi darīja visu, lai es piepildītu savu sapni – izaugtu par basketbolistu. Arī mamma savulaik skrēja un slēpoja, tēvs arī bija sportisks. Ar to arī paveicās, ka viņi mani virzīja uz sportu. Arī māsa Undīne tika ievilkta vieglatlētikā un dejošanā. Esmu vienmēr saņēmis ģimenes atbalstu, citādi, mazs būdams, no Cesvaines uz Madonu nevarētu izrauties. Sports ir iemācījis arī patstāvību, jo no 16 gadiem dzīvoju viens, gatavoju ēst, mazgāju drēbes – tā nav problēma. Tagad vairāk piedomāju pie veselīga uztura, kaut gribas apēst arī ko neveselīgu.
– Tavā dzīvē ir tikai basketbols vai tomēr sanāk laika vēl kam citam?
– Man ir sanācis tā, ka jau no 16 gadiem esmu piesiets basketbolam, trenējies divreiz dienā. Sajūtot, ka ar basketbola spēlēšanu varu nopelnīt sev naudu un ar to dzīvot, esmu nopietni pievērsies šim sporta veidam. Domas jau ir arī par ko citu, kas būs vēlāk, jo sports nav mūžīgi. Taču tagad visu savu laiku – visus 100 procentus – veltu basketbolam, esmu tam nopietni pievērsies, tas ir mans darbs, par to saņemu arī naudu, tā šobrīd ir mana dzīve. Tagad uz mēnesi esmu ieradies Madonā pie ģimenes, jo pirms četriem gadiem mēs pārcēlāmies uz Madonu, arī dzimis esmu Madonā, tāpēc jūtos kā madonietis.
– Arī brīvdienās katru dienu trenējies, mētā bumbu?
– Tas lielais sports ir tāds, ka nevaru apgulties dīvānā vai gulēt pludmalē. Man visu laiku ir jāuztur sevi sportiskā formā un jābūt vienmēr gatavam, jo dzīvē viss mainās. Augustā došos atpakaļ uz Ventspili, kur sāksies jaunā sezona.
– Ko novēli jaunajiem basketbolistiem?
– Mazāk spaidīt datora pogas, glaudīt mobilos telefonus, vairāk sportot, kas attīsta visu, arī domāšanas ātrumu, ne tikai fiziskās iemaņas. Ja kas interesē, ir jāiemīl tas, ko dari.
10.07.2018.