Starptautiskā glezniecības plenēra „Laisma" tradīcijās balstītā vasaras plenēra noslēgums šoreiz ritēja divās vietās – telpās Madonā, Tirgus laukumā 3, un muzeja lielajās izstāžu zālēs.
Ikgadējo vasaras mākslas notikumu šoreiz organizēja Jāņa Simsona Madonas mākslas skola, izstādei muzejā aicinot nest darbus par tēmu „100 krēsli", savukārt Tirgus ielā eksponējot plenērā tapušos vingrinājumus, skices vai jau pabeigtos mākslas darbus.
Mirkļa māksla tukšās telpās
Tirgus ielā 3 izliktā ekspozīcija faktiski notika kā mirkļa māksla, jo skatītājs stilizēto iekārtojumu pilnībā varēja novērtēt vien dienu – autordarbi kopā ar māksliniekiem vakarpusē jau aizceļoja uz mājām.
Ieraudzīt Madonu citām acīm un no jauna – to gleznotāji vietējiem ļāva pārpārēm. Tāpat uzzināt plenērā izkristalizēto domu esenci.
– Laiku, ko cilvēks pavada pie audekla, Dievs piesviež pie mūža, – vēstīja rīdzinieks Ludvigs Bērziņš.
– Nemaz nezināju, ka Madona ir tik skaista pilsēta ar tik draudzīgiem cilvēkiem un brīnišķīgi piedzīvotu Līgo vakaru, – atklāja Algirdas Gaizauskas no Lietuvas.
– Līgo vakars bija kā paradīze zemes virsū, – piekrita Valērijs Baida.
– Rīgā līdzcilvēki nesaka, ko domā, atklātības ir stipri mazāk, – uzsvēra Diāna Dimza-Dimme. – Madonā patika vienkāršība un cilvēku atvērtība. To, kas notika, ik dienas naivi kā dienasgrāmatā uzskicēju.
– Madonā ir debesis! – izsaucās Aija Zariņa. – Gan debesis, gan Jāņa Simsona neredzamā klātbūtne lika izvērtēt svarīgāko. Un svarīgi ir tas, ka gleznot sāka madonietis Artūrs Vītiņš. Jums tagad ir savs moderns mākslinieks!
– Daudzi bija pārsteigti par izstādi Tirgus ielā, lūdza, kaut tā būtu ilgāk. Dzirdēju arī sajūsmu: – Cik jauki, ka Madonā beidzot ir mākslas galerija! – atklāja Vija Toča.
Meistarklases kopā ar izcilībām
Četras dienas plenēra dalībniekiem bija iespēja darboties kopā ar kādu no plenēra māksliniekiem – Madaru Neikenu, Diānu Dimzu-Dimmi, Aiju Zariņu un Valēriju Baidu. – Tēlotājas mākslas studijas „Madona" dalībniekiem iespēja būt saskarsmē ar mākslas personībām ir neatsverama, – gandarījumu pauda Rita Zepa. – Tas bija iedvesmojoši, kā Madara Neikena mācīja sajaukt krāsas tikai ar zemes toņiem, Aija Zariņa vadīja monumentālās glezniecības stundas. Ja man vaicā, kā novilkt robežu, lai no šīm personībām neietekmētos, zinu, ka jābūt pārliecinātam par sevi. Pirmkārt, jārespektē sava iekšējā balss, jo pa īstam varam uzgleznot tikai to, kas ir pašos. Var nedaudz pašpikot, bet nekad pilnībā otra rokrakstu pārņemt nav iespējams.
Rita piebilda, ka, pateicoties profesionāļu darbiem, daudzas vietas Madonā viņa ieraudzīja citām acīm. Piemēram, dzelzceļa pārbrauktuvi, Lazdonas ielu, arī skatu uz māju jumtiem, ko tik ļoti iemīlējuši viesi.
100 krēsli Madonas muzejā
Dienas otrajā pusē goda krēslu plenēra māksliniekiem padeva Madonas muzejs. Ikviens tika uzrunāts ar profesionāli iekārtotu izstādi, kur līdzās dažādu stilu, tehniku, līmeņu un vecumu autordarbiem lieliski iekļaujas eksponētie krēsli no muzeja etnogrāfiskās sadzīves priekšmetu krātuves.
– Kā vienmēr plenēra beigās šķiet – ir par maz, ir par īsu, un tieši tad, kad atveras sirds, prāts un roka uz audekla strādā precīzāk, ir jāapstājas un jāšķiras, – uzrunājot klātesošos, novērtēja plenēra organizatore Kristīne Šulce. – Tomēr laiks turpinās, tas sniedz daudz jaunu draudzību un iespēju satikties.
Idejiskā platforma iekustina domāt
Organizatore atklāja, ka izstādes „100 krēsli Madonā" veidošanai rakstīts projekts, un izstādes sākotne balstās filozofiskās apcerēs par to, ko krēsls nozīmē katram no mums un ko katram nozīmē pārdaudzinātie Latvijas valsts simts gadi. Krēsla simbols ietver arī politisku un kultūrvēsturisku aspektu, tāpat indivīda pārdomas par nākotni, karjeru, sapni, par savu vietu dzīvē. Tik plašu pārdomu vektoru organizatori iekustināja potenciālajos izstādes dalībniekos un pārsteidzoši bagātu atbalsi saņēma pretim.
– Krēsls reizēm vajadzīgs arī tādēļ, lai pasēdētu un paklusētu, – aizdomājās Kristīne Šulce. – Ja nav, ko teikt, labāk paņemt krēslu un padomāt.
Atvērta izstāde visiem
Izstāde muzejā būs skatāma līdz jūlija beigām, ar darbiem to bagātina ne tikai glezniecības plenēra dalībnieki. Kopumā te piedalās 56 dalībnieki, no krājuma izlikti 30 krēsli. Tā kā izstādes koncepcija ir atvērtība, ļoti iespējams, ka eksponēto darbu klāsts pieaugs.
– Manā darbā uzgleznots 17. gadsimta krēsls, ko izgatavoja dēls, – pastāstīja Dzintra Livmane. – Tas ir prototips kādam krēslam no mākslas muzeja „Ermitāža", un caur to gribu teikt paldies par pūlēm, ko veltām saviem bērniem, ko viņos ieguldām kā mātes, tēvi, skolotāji un audzinātāji.
4.07.2018.