LAILA SILIŅA ir Rīgas Stradiņa universitātes absolvente, ieguvusi specialitāti ekonomikā un uzņēmuma vadībā.
Kopš pagājušā gada sākuma viņa, atgriezusies no dzīves un darba Jaunzēlandē, strādā vecāku zemnieku saimniecībā "Gulbiškas" Kalsnavas pagastā un labprāt pastāsta par to, kā piepildījusi savu sapni. – Nebiju sevi pazaudējusi, bet Jaunzēlandē es sevi sakārtoju, sapratu to, ko vēlos, sadzirdēju sev būtisko, – atklāj Laila.
Izmantojusi jauniešu mobilitātes un apmaiņas līgumu starp Latviju un Jaunzēlandi, saņēmusi vīzu, gan ieguvusi darba praktisko pieredzi, gan iepazinusi tik daudz tūristu iekārojamu vietu, pilnveidojot kultūras un valodas zināšanas, kā arī ieguvusi jaunus draugus. Šovasar pie viņas plāno atbraukt viešņa no Jaunzēlandes.
– Pastāsti, kā nokļuvi tik tālos pasaules ceļos!
– Mans sapnis vienmēr ir bijis – Austrālija. Sapnis pietuvinājās, kad sāku strādāt Rīgas bārā, kura īpašnieks ir austrālietis. Diezgan ilgi sastrādājāmies, īpašnieks vaicāja, ko vēlos darīt, un atzinos, ka vēlos aizbraukt uz Austrāliju. Pamazām sāku krāt naudu, interesēties, lai varētu kādreiz savu sapni īstenot. Uz Austrāliju ir grūti dabūt darba vīzu, bet tūrisma vīza ir tikai trīs mēnešus. Pie īpašnieka togad ieradās strādāt meitene no Jaunzēlandes, izmantojot tieši šo Darba brīvdienu shēmu, tad arī es uzzināju, ka kopš 2009. gada 4. marta ir spēkā LR valdības un Jaunzēlandes valdības līgums par Darba brīvdienu shēmu (Working Holiday Scheme). Galvenā doma – ka jaunieši vecumā līdz 30 gadiem drīkst gan strādāt, gan ceļot. Šādas vīzas ir tikai 100 gadā, un tās kļūst arvien populārākas. Taču ir vērts izmantot šo vīzu, doties ceļā, un latviešus ņem pretī atvērtām rokām. Tā es sakrāju naudu un aizbraucu piedzīvojumā uz Jaunzēlandi.
– Kā, dodoties tik tālu prom, sajuti pasaules atvērtību?
– Pirms tam nekur viena nebiju ceļojusi, arī organizētās ekskursijās – maz. Kur nu vēl – tik tālu. Lidojums ar pārsēšanos ilga 29 stundas. Vispirms aizbraucu pie māsas un draudzenes uz Londonu, kur nedēļu paciemojos. Tālāko ceļu mēroju no Londonas. Lidoju caur Stambulu, Brunejas galvaspilsētu Bandarseribegavanu, tālāk – caur Melburnu uz Oklendu. Naktsmājas atradu jauniešu hostelī. Bija lemts sapazīties ar trim franču kanādietēm, lai kopā trīs nedēļas ceļotu. Kopā īrējām automašīnu, jo tā ir lētāk, un sabiedriskais transports tur kursē tikai starp lielajām pilsētām. Devāmies garos pārgājienos, kāpām vulkānā Tongariro, apskatījām tā Emeralda ezerus. Atceros, ka bērnībā, šķirstot atlantu, redzēju Emeralda ezerus, bet nezināju, ka tie atrodas Jaunzēlandē. Tātad, vēl mazai esot, bija interese par šo vietu. Redzot šos ezerus, nodomāju, ka reiz jau ar tiem esmu sastapusies. Kopā devāmies alu tūrēs, kas ilgst piecas stundas. Iedod hidrotērpu un peldriņķi, iemāca iet sasaitē. Bija ļoti spēcīgs iespaids, kad tika izslēgti pieres lukturīši, gids dauzīja pa ūdeni, alas izskatījās kā zvaigžņotas debesis.
– Kādas bija atziņas, ko guvi ceļojot?
– Ja cilvēks ir komunikabls, ar valodas zināšanām, problēmām nevajadzētu rasties. Man ļoti palīdzēja angļu valodas zināšanas, citādi – būtu ļoti grūti. Autobusu ekskursijās ar gidu svešvalodas zināšanām varbūt nebūtu tik liela nozīme. Jaunzēlandes īpatnība ir tā, ka tur ir ļoti laipni un izpalīdzīgi cilvēki. Tas ir pat Eiropai netipiski, kur nu vēl Latvijai. Ja stāvi uz ielas un izskaties apjucis, kāds cilvēks noteikti pienāks klāt un pajautās, vai un kā var palīdzēt. Tur pat pārdevējs pie kases draudzīgi apvaicājas, kā klājas. Pēc ceļojuma izvēlējos doties uz Velingtonu, jo biju dzirdējusi, ka tur ir forši. Dzīvoju hostelī un sāku meklēt darbu. Latvijā ir pieņemts sūtīt CV uz visiem iespējamiem darbavietu piedāvājumiem. Jaunzēlandē e-pastu neviens īsti nelasa, tur ir jāiet uz darbavietu. Nedēļu pavadīju, sūtot CV, un… nekā. Uz to pašu viesnīcu atbrauca kāds atraktīvs amerikānis, kas aicināja doties līdzi ekskursijās un vakarā uzaicināja iepazīt turienes bārus. Ko sēdēšu hostelī? Labāk iešu arī uz bāru. Vienā bārā redzu – rūtaini krekli, kovboju cepures, atrakcijas, līnijdejas. Varbūt te būtu darbs? Saņēmu dūšu, piegāju klāt vienam pēc izskata bosam un vaicāju, vai te nevajag darbinieku. Viņš atbildēja, ka vajagot, vai man esot pieredze darbam bārā? Teicu, ka četrus gadus esmu nostrādājusi bārā. Pēc divām dienām atnācu runāt ar galveno menedžeri, un tā sāku strādāt Velingtonā bārā "Dakota", kas ir kovboju tēmas bārs ar mehānisko bulli, ar bingo, līnijdejām. Visi darbabiedri – kolosāli cilvēki, arī priekšnieks organizēja ekskursijas; ar daudziem sarakstāmies vēl joprojām, mani negribēja laist prom. Pēc pusgada Jaunzēlandē ieradās arī mana māsa Ance. Bārā strādājām trīs latvietes. Kopā ceļojām, izbraukājām salas, redzējām fjordus, dabu, skatus, kādu Latvijā nav. Kad pie manis atbrauks dzīvokļa biedrene no Jaunzēlandes, nezinu, ar ko viņu varēšu pārsteigt. Varbūt ar pilīm un vēsturi, jo Jaunzēlande viduslaikos vēl nebija atklāta. Jaunzēlande ir putnu sala, un tur nav indīgo dzīvnieku, čūsku.
– Kā apceļoji savu sapņu zemi – Austrāliju?
– Kad beidzu darba līgumu, mēs ar māsu veselu mēnesi ceļojām pa Austrāliju. Fotogrāfijas ir visdažādākās – parkos, zoodārzos, citur dabā, redzēju visus eksotiskos dzīvniekus – koalas, valabijus, ķengurus, emu strausus u. c. Bērnībā tos visus skatīju grāmatās, tagad – vēroju zemē, kur tie dzīvo. Sidnejas centrā staigājām pa centrālo dārzu, kur redzēju indīgo dabu. Biju pilnīgi Austrālijas dabas varā.
– Ja izbraukā pasauli, ikdienas darbi liekas vieglāki?
– Kaut kā viss sanāca tik dabiski. Atbraucu ļoti pozitīviem iespaidiem bagāta, jo tur sastapu labus un gaišus cilvēkus. Mājās kopā ar tēti aizbraucām slēpot, apciemojām vecotēvu.
Jā, ir neaprakstāma lidojuma un pacēluma izjūta. Arī citiem iesaku nebaidīties ceļot vienam pašam. Latvietim gan sevi ir jāpārvar, jo kautrējamies ko pavaicāt. Arī uz jautājumu par to, kurš vēlas nofotografēties ar kapteini, vienmēr nogaidīju. Tagad vairs nekautrējos, atsaucos pirmā. Galvenais – pārkāpt sev pāri un paprasīt, ko vēlies. Nekas jau nenotiks, ja kāds pateiks arī "nē" vai nespēs palīdzēt.
Jaunzēlandē pavadītais laiks palīdzēja nonākt pie lēmuma, ka varu strādāt arī savu vecāku saimniecībā. Tagad zinu, ka turpināšu saimniecību. It kā jau man ar bakalaura grādu, pieredzi Rīgā un Jaunzēlandē būtu jāmeklē kas cits, bet saimniecība mani vienmēr ir vilkusi atpakaļ. Bija laiks izvēlei, un, kad atbraucu atpakaļ uz mājām, sapratu, ka negribu dzīvot bez lauku saimniecības, un, ja negribu bez, tad ir jāņem viss. Tagad, kad brālis vēl studē, ir jāstrādā daudz, jāpalīdz. Garlaicīgi nav.
– Kura ir tā nozare laukos, kas interesē vairāk?
– Kādu laiku pietrūka darbaspēka, un darīju visus darbus, ko nu kuro dienu vajadzēja. Tagad situācija mainījusies, man svarīgi ir sakārtot, uzlabot, izmantot visu potenciālu, kas ir saimniecībai. Tad, kad būs iespēja (iespējas nāk pretī), ir jāņem doma un jāvirza. Tagad pārņemu savā aprūpē vīnogas, kas ir mana vectēva lolojums. Beidzamos divus gadus viņam bija grūti, jo mūžībā aizgāja vecāmamma, arī pašam veselība vairs nav tāda, kā bija. Vectēvam – Pēterim Siliņam – ir liela vīnogu kolekcija, taču, manuprāt, ne visas šķirnes aug un dod ogas. Man svarīgi, lai ir šķirnes, kuras garšo un ražo. Nedaudz citādāk tās arī apgriežu, jo mani apmācīja Lubānas vīnotavas vīndaris Oskars Žvagins, kam ir pieredze vīnogu audzēšanā un vīna darīšanā. Viņa filozofija un pieredze man ir tuvāka. Tāpēc griežu pa savam un audzēju plašāk – kā krūmu, jo tas labāk aug, labāk ražo, lai labāk var apsegt un pārziemot.
Mana sirdslieta ir tomātu audzēšana, jo tie ļoti garšo, un tāpēc ir divas siltumnīcas. Darbs ir arī pie teļiem, un reizēm liekas, ka visa kā ir par daudz.
Taču vismaz esmu izkāpusi no traktora. Tomēr, ja laukos strādā, jāprot arī lietot tehniku.
– Nav jau teikts, ka laime ir lielpilsētā, īpaši, ja esi uzaugusi laukos.
– Laukos uzaugusi neesmu, esmu dzīvojusi pie mammas Lielvārdē, mācījusies Ķegumā. Toties visas brīvdienas un vasaras pavadīju tikai šeit, pie tēta. Esmu tētuka meitiņa, jo no papa mani atlīmēt nevarēja. Cik daudz kopā esam laika pavadījuši, braukuši ar traktoru. Varbūt tas lauku gēns nāk no viņa. Pastrādāju arī "airBaltic" personāla daļā un sapratu, ka darbu ofisā negribu. Kad ir izvēle, labāk daru fizisku darbu, nekā sēžu pie galda un lēni daru kādu darbu, kur arī ir jākoncentrējas.
29.06.2018.