Vasaras saulgriežu laikā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena, svinam latviešu gadskārtas svētkus – Jāņus. Ar šiem svētkiem saistās daudzas latviešu tradīcijas – alus un siers, lēkšana pār ugunskuru, mājas un sētas rotāšana ar meijām un jāņuzālēm, dziedāšana, ozola vainagu pīšana. Tā kā ozols latviešiem ir svēts koks, pēc senākajām tradīcijām ozolzaru vainagu valkāt varēja tikai vīrs vārdā Jānis, viņš arī bija Jāņa tēvs un galvenā svētku persona. Neviena sieviete neesot drīkstējusi atteikt viņam deju.
Liezēres pagasta „Lejas Ezermurēnos" saimnieko Avotiņu ģimene. Šīs mājas saimnieka vārds ir Jānis, tāpēc aicināju JĀNI AVOTIŅU uz pirmssvētku sarunu.
– Pats esat rīdzinieks, bet lauku burvība jūsu ģimenei nav gājusi secen. Vai sen kā jau esat kļuvuši par savējiem Liezēres pusei? Vai „Murēnos" ir rodamas jūsu dzimtas saknes?
– (Pasmaida) Par to, vai esmu te savējais, vēl nezinu, jo neesmu īsti sabiedrisks cilvēks. Dzimtas saknes gan man šeit ir. Šīs ir mana vectēva mājas, es to pat nezināju. Atbraucu šurp kopā ar tēvu, zināju vien to, ka tādi „Murēni" ir. Neatceros precīzi, kurā gadā, bet tas bija astoņdesmitajos. Atnācu līdz šai vietai vienkārši pastaigāties, ieraudzīju māju diezgan nožēlojamā izskatā. Aizbraucu atpakaļ uz Rīgu, sāku runāt ar tēvu. Pajautāju, kas tā par māju, kas te dzīvojis. Tas bija laiks, kad īpašuma pieteikšana vai atgūšana bija bezcerīga, krievu laiki taču. Pēc lielām runāšanām ar vietējā sovhoza direktoru Vanagu viņš man šo māju pārdeva kā malku plēšanai nost. Te „gāja" meliorācija, es paspēju pēdējā brīdī. Ja nebūtu to izdarījis, šeit būtu liela bedre un māja tajā iekšā. Viss tiktu nolīdzināts. Kopš tā laika es te arī esmu. Iepatikās māja, vieta, gribējās visu atjaunot. Tāds bija sākums.
– Kā tikāt pie īpašā vārda Jānis, vai zināt, kāpēc jums tika dots tieši tāds vārds?
– Pirms pāris dienām es tieši par to padomāju. Nezinu, kāpēc esmu nosaukts par Jāni. Tam ir saistība gan ar tēva, gan mammas radiem. Mammas tēva brālis bija Jānis. Rados man visās paaudzēs bijuši Jāņi. Domāju, ka tikai tāpēc man dots tāds vārds, bet pilnīgi noteikti to nezinu. Nevienam neesmu to prasījis (smejas). Varbūt arī tāpēc, ka tas ir skaists un latvisks vārds.
– Esam jau pieraduši, ka labākie pavāri ir tieši vīrieši. Jums arī tāda neierastāka profesija – konditors. Kāpēc bija tāda izvēle?
– Tā bija tīri tāda nejaušība. Pat nezinu, kā vēl to var nosaukt… Atnācu no krievu armijas, īsti nezināju, ko darīt. Sievas radinieks bija šefpavārs kādā restorānā. Viņš man teica, ja īsti nezinu, ko darīt, lai mācos par konditoru. Man vispār visādi saldumi patika, bet ķēriena uz tādu nopietnu ēst gatavošanu man nav. Nezinu, kāpēc to toreiz izdarīju. Vairs neatceros, kā sauca skolu, kurā mācījos. Šobrīd tai ir mainīts nosaukums. Protams, saistība ar pārtikas tehnologiem un kulināriju. Tur bija jāmācās divus gadus. Vidējā izglītība man jau bija iegūta, atlika nomācīties tikai specialitāti. Man tas tīri labi patika. Pusi skolas laika bija jāmācās, otra puse bija prakse. Jutu, ka man tas tiešām patīk un būs mans. Vienīgais tas, ka kursā bijām tikai divi puiši, pārējās 20 meitenes. Viņas bija stipri jaunākas par mums. Bijām 24 gadus veci, bet viņām kādi 16-18. Meitenēm bija diezgan traki ar mums. Teikšu tā – viņas noteikti nodomāja, ko šie divi vecie mērkaķi te meklē (smejas). Beigās jau viņas ar mums aprada. Nomācījos savus divus gadus, un tā viss aizgāja. Darbs man patika. Daudz darbavietu man mūžā nav bijis. 10 vai 12 gadu nostrādāju uzreiz pēc skolas beigšanas. Mana pirmā darbavieta bija viesnīca „Tūrists". Tagad nezinu, kā to sauc, bet viesnīca joprojām atrodas Pārdaugavā. Es vispār esmu vienpatis, man ļoti patīk darboties vienam. Tur bija tā priekšrocība, ka varēju strādāt pa vakariem un viens pats. Tad mums ar sievu piedzima pirmais bērns. Ilze (sieva) studēja Mākslas akadēmijā, es pusi dienas biju mājās ar bērnu, kamēr mana mamma nāca mājās. Tad mēs mainījāmies. Kādus divus gadus bija grūti tā nodzīvot. Bet tad jau es biju jauns. Tālāk nekas labs nebija, nodibinājās visādi kooperatīvi. Pastrādāju 3-4 mēnešus vienā vietā, tad tur nemaksā. Ej uz otru vietu, tur pēc laiciņa atkal viss izput. Tad, kad tas viss nomierinājās, strādāju patīkamā privātā uzņēmumā. Tā bija tāda interesanta kafejnīca, turējās uz mani un pavāru. Tur es arī biju viens, man ļāva zināmu brīvību. Varēju gatavot, ko un kā gribu, tikai lai normāli izskatās un garšo. Tas bija laiks, kad es sāku gatavot visādas krāsainas tortes. Neviens neko tādu nedarīja. Tādas tās darba gaitas…
– Vai prasmes noder arī Jāņu mielasta gatavošanā?
– Noder, noder. Aizmirsis es neesmu neko (smejas). Par sava veida firmas cienastu Jāņos ir kļuvusi rabarberu plātsmaize. Galvenais, ka to var ātri pagatavot. Olas, saldais un skābais krējums, daudz rabarberu, protams, milti. Kā jau īstos laukos. Bet tā nekas īpašs nav. Speķa pīrāgi man nesanāk. Mamma cepa ļoti gardus speķpīrāgus, bet es nekādi nevaru to atkārtot. Esmu izmēģinājies visādi, bet nekā, un jau atmetis tam ar roku. Gatavoju visādas tortes un kūkas.
– Vai ir arī kāda cita sirdslieta?
– Vasara paiet šeit. Jāpļauj zāle, viss kas jādara. Darbu ir ļoti daudz. Ļoti patīk ķert zivis, bet, tā kā mazmeitiņa vēl ir maza, drošības apsvērumu dēļ viņai vēl nav ierādīts, kur ir ezers. Manai zivju ķeršanai šobrīd strīpa pāri.
– Ikdienā jūs varat piedzīvot gleznu tapšanas brīnumu. Pastāstiet, lūdzu, mazliet par savu ģimeni!
– Abām meitām patīk gleznot, viņas beigušas Mākslas akadēmiju, tāpat arī Ilze. Gleznotājiem nekāda zelta dzīve nav, teiksim tā – nekas nenāk viegli. Meita Kristīne ir uzķērusi savu gleznošanas stilu, manieri. Viņa varētu iztikt viena, bet Ilze gan ne. Esmu viņu vienmēr atbalstījis. Vecākā meita Katrīna 12 gadu dzīvo Anglijā, arī glezno, bet tas nav viņas pamatdarbs. Gleznošana nav Katrīnas ikdiena, to viņa dara brīvajā laikā. Mans hobijs ir atbalstīt sievu un meitas viņu iecerēs (smaida). Es pats esmu mākslas un mūzikas baudītājs. Agrāk uzspēlēju klavieres, tagad vairs ne. Ilgi neesmu to darījis, pirksti arī neklausa spaidīt taustiņus. Ilze gan spēlē, tāpēc arī uz šejieni atvedām klavieres.
– Mēdz teikt, ka Jāņus piedzīvo tie, kas tiem gatavojas… Kā jūsu ģimene rada to, ko mēdz saukt par Jāņu noskaņu? Kādi darbi ir katra ziņā?
– Nedēļu pirms svētkiem sakopjam visu māju, lieko un nevajadzīgo mēģinām nolikt no acīm. Sakopjam pagalmu, un Jāņu dienā Ilze ar meitu iet lasīt jāņuzāles, izpušķo māju ar zaļumiem, bet man jāmeklē bērziņi, ko grūti atrast. Tie ļoti ātri izauguši un tikpat kā vairs nav atrodami. Sieva ģērbjas ļoti tautiski, viņai katru gadu mugurā tautastērps. Arī mazmeitiņai esam iegādājušies linu blūzīti, bruncīšus un mazas pastaliņas. Viņai gan tas nepatīk, nezinu, kā būs šogad, bet pagājušo gadu bija ne pārāk. Protams, kurinām ugunskuru un šūpojamies. Ap pulksten 22-23 pie mums nāk kaimiņš Oskars, spēlēdams un dziedādams. Abi viens pie otra līgot ejam kopš tā laika, kad Oskara vecāki bija dzīvi. Tagad es to novērtēju. Agrāk, kad biju jauns, domāju – nu labi, ja jāiet, tad jāiet, ies arī. Tagad ir pavisam citādāk.
– Padomju laikos līgošana bija aizliegta. Vai mēģinājāt līgot tā – paklusām?
– Nezinu, kā citur, bet šeit nekādu īpašu svinēšanas aizliegumu neesmu jutis. Cilvēki jau arī tolaik nebija tādi, kā tagad. Viņi bija citādāki, neviens neko nesūdzēja, nevienam neko neteica. Kad biju jauns, nekādās svinībās nepiedalījos, skolas laikā neko nesvinēju. Arī pa radio nekādu svētku programmu neraidīja.
– Vai saistībā ar Līgo svētkiem un Jāņiem atmiņā nav palicis kāds jautrs vai neparasts atgadījums, piedzīvojums?
– Katrā ziņā, nekādās nepatikšanās neesmu iekūlies (smejas). Nekas tāds nenāk prātā.
– Nesen kā pabijāt Florencē, pirms tam – Venēcijā. Kādi ir visspilgtākie ceļojumu iespaidi? Velk atpakaļ uz mājām?
– Es vispār ilgāk par nedēļu nevaru nekur izbraukt, ļoti velk uz mājām. Šoreiz tās bija divas nedēļas. Pluss tāds, ka Florencē viesojāmies tikai četras dienas. Pabijām kārtīgos Toskānas laukos. Tur kalnos mājas atrodas pārredzamā attālumā viena no otras, kādi 2-3 kilometri. Vārdu sakot, tāda vieta, kur cilvēku nav daudz. Kalni ļoti lieli, tajos aug labība. Pats redzēju, kā vietējie to novāc. Viņiem ir tādi paši kāpurķēžu traktori kā mums, tikai ar gumijas ķēdēm. Traktors velk aiz sevis nelielu kombainu un novāc labību. Smuki jau ļoti viss tur bija, bet gribējās uz mājām. Nekā labāka par to nav.
– Kā pēc Rīgas dinamiskās ikdienas atgūstat mieru un harmoniju? Vai relaksēties palīdz arī blakus esošais ezers?
– Tur nav variantu – dzīvojot pilsētā, to tik vien gaidu, lai ātrāk pienāktu pavasaris. Dzīve Rīgā ir neciešama. Varbūt mans vecums ir tāds, ka grūti izturēt tik ilgi pilsētā. Man patīk būt vienam, un šeit ir iespējams izbaudīt mieru.
– Ko jūs novēlētu Latvijai simtgades gadā un visiem iedzīvotājiem Jāņos?
– Lai dzīvo saticīgi savā starpā, nav skaudīgi un neplēšas, palīdz viens otram. Lai tur cieņā savas tautas un senču vērtības. Vispār es novēlu tikai to visu labāko, ko vien savai zemei un tautai var novēlēt.
Izdzīvojuši cauri dažādiem vēsturiskiem laikiem, Jāņi joprojām ir visvairāk svinētie svētki Latvijas vasarā. Lai kādos vārdos šo laiku ritumā mēs tos būtu saukuši – Ziedu diena, Zāļu diena, Jāņu diena, Līgosvētki -, neatkarīgi no nosaukuma Jāņi rāda, cik latviski esam un vai protam šos svētkus godam sagaidīt un arī aizvadīt. Tāpēc šovasar, svinot vasaras krāšņākos svētkus, atcerēsimies, ka Jāņi ir īpašs laiks un šim laikam ir savas pārdabiskas spējas.
22.06.2018.