Vakar visā Latvijā pieminēja baisos un traģiskos notikumus pirms 77 gadiem, kad pašā vasaras plaukumā – naktī uz 14. jūniju – daudzu tūkstošu iedzīvotāju līdzšinējo dzīvi un mieru pārtrauca svešas varas nežēlīga agresija – vairāk nekā 15 000 Latvijas civiliedzīvotāju tika arestēti un izvesti lopu vagonos uz PSRS iekšlietu sistēmas koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumu Krasnojarskas novadā, Novosibirskas apgabalā un uz Kazahijas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos un padomju saimniecībās.
Ar katru gadu arvien mazāk mūsu vidū paliek to vīru un sievu ar sirmajām galvām, kas piedzīvoja šīs Golgātas šausmas un tomēr atgriezās mājās. Tie galvenokārt bija toreizējie bērni un sievietes, jo vīriešus nosūtīja uz GULAG nometnēm, kur ieslodzītajiem piesprieda labošanas darbus vai nāvessodu.
Arī Madonā piemiņas brīdī pie Šķeltā akmens ik gadu šīs rindas diemžēl paliek retākas. Piemiņas brīdi atklāja un klātesošos uzrunāja Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Rolands Pētersons, citējot 67. Psalmu: – Pieminot baisos notikumus 1941. gada 14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, prieks par Dieva žēlastību un svētību mijas ar bēdām, ar sāpīgām jūtām par to, kas ir noticis pirms 77 gadiem, tomēr tas veido mūs kā tautu. Šie notikumi atgādina mums mūsu vēsturi, kam mēs esam gājuši cauri kā cilvēki. Un vēl jo vairāk – šī diena ir domāta, lai neaizmirstu šos traģiskos notikumus un no tiem mācītos. Arī mani tuvinieki ir cietuši izsūtījumā Sibīrijā. Mans vectēvs Jēkabs Pētersons tika izsūtīts uz Krasnojarsku un vairs tā arī neatgriezās. Šie noziegumi ir pastrādāti pret cilvēci, pret cilvēces būtību, pret to, kas ir cilvēcība. Diemžēl vienmēr šie notikumi rosās un raisās vidē, kur valda bezdievība, kur nav ticības Dievam, kur cilvēks tiek pielūgts un godāts Dieva vietā, kur sarkanais mēris apindē visu tautu un iznīcina to.
– Cilvēks tiek padarīts par lopu, viņš tiek atšķirts no savas ģimenes, viņu ieliek lopu vagonos un aizsūta, lai cilvēki vergotu kā lopi vai lai viņus nokautu kā lopus. Kā mēs zinām, šajā dienā tika izvesti vairāk nekā 15 000, vairāk nekā 700 – nepamatoti nogalināti, piespriežot nāvessodu, vairāk nekā 3000 cilvēku mira badā un slimībās, mazi bērni mira vagonos. Tas viss notiek tur, kur ir bezdievība un sarkanais mēris apēno cilvēku prātus un sirdis, – sacīja mācītājs, velkot paralēles ar šodienu. – Kā ir šodien, kas notiek, cik mūsdienās ir aizbraukušo? Kādēļ cilvēks nonāk līdz tam, ka viņš atstāj šo valsti? Es jau, protams, kā mācītājs varu teikt, ka tā ir bezdievība: kad cilvēks pats sevi liek par visaugstāko mēru un mēra dzīvi caur sevi, caur egoismu, caur individuālismu. Un, ja mēs palūkojamies, kāda ir Latvijas garīgā telpa šodien, kāda ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca? Ko es ieraudzīju, ieejot savas draudzes dievnamā, kad pirms nepilna gada sāku šeit kalpot – noplukušas sienas, zvanu, kas pirms simt gadiem iezvanīja Latvijas neatkarību, stāvam malā noliktu, sapuvušas sijas. Tāda ir mūsu garīgā dzīve šodien Latvijā. Un tad ir jautājums: „Uz kurieni mēs šodien gribam sevi deportēt?", ja mums ir bijusi mācība, tik dziļa un spēcīga mācība. Taču jāatceras, ka Dievs dod žēlastību ikvienam, kam slāpst, kas tveras pie Viņa. Viņš ir gatavs pacelt, mierināt, stiprināt, Viņš dod vietu, kur pulcēties, kur pateikties, ka mums ir valsts, ka mums ir brīvība, mums ir ģimenes, cilvēki, kuri spēj ticēt. Šī vieta ir dota arī Madonā, šī vieta ir dota mums visiem kopumā, lai mēs neizveidotu atkal šo bezdievīgo sabiedrību. Mēs ikreiz svētku reizēs dziedam „Dievs, svētī Latviju!". Lai šī dziesma ir ar saturu un pilnību, to es vēlu visiem piedzīvot un atdzimt tajā, un piedzīvot šo Dieva klātbūtni Latvijā, kad mēs varam pieminēt šādas dienas, bet kad arī varam teikt, ka mēs no tā mācāmies, mēs gribam mācīties, mēs gribam dzīvot citādāk.
Arī Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora savā uzrunā pieminēja milzīgo upuru skaitu, kuri cieta 1941. gada represijās. – Naktī uz 14. jūniju tika paveikts nežēlīgs un neģēlīgs noziegums pret Latvijā dzīvojošo tautu. Tika deportēti Latvijas gudrākie prāti – mūsu brīvvalsts pārvaldes darbinieki, karavīri, virsnieki, veiksmīgākie uzņēmēji, turīgākie saimnieki. Tas bija mūsu tautas avangards, un ienaidnieks – komunistiskā vara padomju savienībā – ļoti labi saprata, ka tieši šie sociālie slāņi ir visbīstamākie viņu varai, viņu ideāliem. Tā rezultātā naktī, kad cilvēks ir visneaizsargātākais, tūkstoši tika arestēti, izrauti no savām mājām, pat nepasakot īsti par ko. Šis ir noziegums pret cilvēci, tas ir genocīds. Šodien starptautiski ir atzīts, ka šādas rīcības, darbības ir starptautiski sodāmas. Laiks, protams, ir pagājis, un mēs neprasām (un nav jau arī kam prasīt) sodu. Taču mūsu tautai tā ir ļoti nozīmīga mācība, kur atrodas ļaunums. Šīs atceres dienas ir, gan lai mēs atcerētos šos tālos notikumus, gan arī mācītos uz priekšu, no kā mums izsargāties, kur mums ir draugi, kur ienaidnieki, kādām varām ticēt, kādiem solījumiem ticēt.
Madonas politiski represēto biedrības priekšsēdētāja Elza Serdāne atgādināja, ka šis ir Saeimas vēlēšanu gads: – Mums stāv priekšā ļoti svarīga izvēle. Kļūdīties vienmēr sanāk, jo cilvēks ir tikai cilvēks, bet vienmēr ir jādomā labas domas un jāredz tie cilvēki, kuri var mūsu valsti vest uz priekšu, tā, lai atplauktu godīgums, pazustu šie šausmīgie meli, kurus es izjūtu vēl šodien. Un cik svarīgi ir tas, lai mēs katru dienu kaut par sprīdi saprastu, ka ir jārunā tikai no sirds un tikai patiesība un lai vārdiem seko darbi. Es novēlu mūsu paaudzei būt stiprai, jo mums ir jārāda priekšzīme jaunajiem, lai tie, kas uz priekšu vadīs mūsu valsti, būtu ar stingru mugurkaulu un nebūtu bailīgi, jo bailes, kuras 50 gados tika iedzītas mūsu tautā, nav vēl zudušas. Bailes ir viens no cilvēka pavadoņiem visu mūžu un vienmēr, bet ar tām ir jācīnās.
Pēc piemiņas brīža tā dalībnieki pulcējās Madonas kultūras namā uz akordeonu koncertu, noskatījās Andreja Verhoustinska dokumentālo filmu „Lidija" par Lidiju Doroņinu-Lasmani un kavējās atmiņās pie kafijas tases.
15.06.2018.