Šo atziņu izsaka mana sarunas biedrene, kad salīdzinām izglītību ar dārzkopību, konkrēti, zemeņu audzēšanu. Kādreizējā Dzelzavas pamatskolas skolniece, tagad Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultātes optometrijas specialitātes studente ZANE AGARELOVA viena no pirmajām saņēma Arija Skrides prēmiju – 2012./2013. mācību gadā, mācoties 9. klasē, Zane tika prēmēta abos semestros.
– Kāds bijis jūsu izglītības ceļš kopš pamatskolas, un kāda loma tajā ir Skrides fonda prēmijai?
– A. Skrides prēmija bija motivētājs, kas lika saņemties, mācīties tik labi, cik varu, jo prēmija bija jānopelna. Bija prieks un lepnums, to iegūstot abus semestrus. Pamatskolā daudz mācījos, eksaktie priekšmeti – ķīmija, fizika – man interesēja, un tie padevās. Kad mācījos Dzelzavā, skolēniem tika piešķirta arī Doku Ata prēmija, ko vairākkārt saņēmu jau kopš 5. klases. Zinot, ka ir iespēja pretendēt uz A. Skrides prēmiju, vēlējos mācīties vēl labāk, 9. klasē prioritāte bija eksāmeni. Atceros, ka tolaik pat gribējās, lai, pamatskolu beidzot, būtu ķīmijas vai fizikas eksāmens. Draudzene ierosināja piedalīties Skrides fonda zīmēšanas konkursā, bet tur man tik labi neveicās, draudzene gan uzvarēja. Prēmijas naudu netērēju, bet krāju, un kopā ar brāli nopirkām vērtīgu spoguļkameru, kas kalpo vēl tagad.
Iepriekš kardiologu Andri Skridi nepazinu, semestra noslēgumā bija satraukums, ka uz skolu atbrauks visā Latvijā zināms cilvēks. Tagad sekoju viņa darbībai, izlasu vai noklausos intervijas ar viņu. Arī studiju virziena izvēlē Andra Skrides piemēram bija sava loma. Mani interesēja medicīna, bioloģija, fizika. Apsvēru ārsta karjeru: kardioloģija, fizioterapija. Māsīca ieteica optometriju, kurā apvienojas visas manas intereses – gan medicīna, gan fizika un matemātika. Bija piedāvājums Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā studēt par bioloģijas skolotāju, taču pedagoga darbs man nav piemērots. Vidusskolas laikā Skolotāju dienā mācīju mazos un man tas patika, bet tas ir grūti, sevišķi, ja ir lielas vai apvienotas klases, arī darbs ar pusaudžiem, jauniešiem.
Pēc Dzelzavas pamatskolas mācījos Madonas 1. vidusskolā, bet nu jau otro gadu – LU. Vidusskolas galaatzīmes bija labas, tāpēc mācos budžeta grupā, taču šī iespēja katru semestri no jauna ir jānopelna. Pāreja uz studijām bija grūta, īpaši matemātikā, kur izjutu lielu lēcienu starp vidusskolas un augstskolas kursu – augstāko matemātiku. Nākamgad pabeigšu bakalaura programmu, kam sekos divu gadu studijas maģistrantūrā. Zinu, ka arī manas kādreizējās skolasbiedrenes, kuras ieguva A. Skrides prēmiju, studē medicīnu vai citas ar eksaktajām zinībām saistītas specialitātes.
– Cik apmierināta esat ar studijām, izvēlēto specialitāti? Vai ir bijusi iespēja pārbaudīt sevi praksē?
– Esmu ļoti apmierināta. Daudz kas no mācībām notiek elektroniski – e-mācību platformas „Moodle" vidē. Pašai daudz jālasa angliski, jāmeklē literatūra. Interesanta, kaut grūta ir redzes fizioloģija un anatomija. Kad sāku mācīties mikrobioloģiju, šķita, kam to vajag, bet dzīvē noderēs – jo vairāk zinu, jo labāk varēšu palīdzēt cilvēkiem. Mums stāsta arī par profesijai raksturīgo, piemēram, ka optometristam vispirms ir jābūt psihologam – jāuzklausa cilvēks.
Ļoti patīk jaunā LU Dabaszinātņu māja, kurā notiek lielākā daļa lekciju, tur ir skaisti, ērti, ir domāts gan par mācīšanos, gan atpūtu. Interesants ir optometrijas stāvs, kur ir visi nepieciešamie instrumenti praktiskai redzes pārbaudei. Mēs, studenti, varam pieteikties uz pārbaudi, taču maģistrantūrā jau paši būsim pārbaudītāji, protams, pasniedzēju vadībā. Labprāt iesaistos piedāvātajās sporta aktivitātēs.
Vasarā pēc 1. kursa strādāju par pārdevēju konsultanti „Vision Express" optikas veikalā, tad daudz kas no teorētiski apgūtā kļuva labāk saprotams. Agrāk biju kautrīga, darbs palīdzēja kļūt komunikablākai, jo visu laiku ir kontakts ar cilvēkiem.
– Kāds ar laika atstarpi ir skats uz pirmo skolu, sevišķi šobrīd, kad tik daudzas lauku skolas slēdz?
– Agrāk likās, ka Dzelzavas pils, kurā atrodas skola, ir tik liela… Tagad viss šķiet mazs, mīļš, tuvs, arī bērni, kuri tur mācās, šķiet mazi. Skola ir mājīga, tuvu mājām, pēc stundām negribējās iet projām no tās. Skolotāji – pazīstami, dzīvo turpat, Dzelzavā, un viņus var satikt, kad vien vajag. Visi ir savējie. Manuprāt, tas ir svarīgi, īpaši jaunākiem bērniem. Kad pamatskolā gatavojos bioloģijas olimpiādei, mācījos pie skolotājas Astrīdas Nagles mājās. Tādā siltā, neformālā atmosfērā visu apguvu it kā nemanāmi. Vidusskolā šīs māju izjūtas nebija.
Būtībā pirmā skola izaudzināja mani. Tuvu mājām bija pieejamas visas ārpusstundu nodarbības: apmeklēju vizuālās mākslas, tautisko deju, sporta, keramikas pulciņu. Citi bērni braukāja uz mūzikas vai sporta skolu Cesvainē, Madonā, bet man patika visu darīt turpat, Dzelzavā. Skolotāji interesanti organizēja stundas, piemēram, fizikā, bioloģijā mums notika āra stundas. Darbojās skolēnu līdzpārvalde, notika dažnedažādi pasākumi, aktīva dzīve. Grūti iedomāties, kas notiks, ja Dzelzavā tā visa nebūs. Ja nebūs skolas, būs mazāk bērnu, ģimenes pārcelsies tuvāk pilsētām. Jau tagad šķiet, ka ciemata centrs ir pārāk kluss… Varbūt bērni vairs nespēlē paslēpes, bet sēž pie datoriem un telefoniem? Kad skolā noskan zvans, vismaz ir dzirdamas bērnu čalas. Turklāt – kas būs ar pils telpām, kas tās uzturēs, kas tajās notiks?
– Kāda šobrīd ir jūsu saikne ar dzimto vietu?
– Dzelzavā dzīvo mani vecāki. Labprāt strādāju dārzā, priecājos par gatavajām zemenēm. Šovasar piedalīšos mājas remontdarbos. Visi praktiskie darbi ir laba atslodze pēc mācību gada.
Visbiežāk uz Dzelzavu braucu tāpēc, ka dejoju kultūras nama jauniešu deju kolektīvā. Gatavojamies Dziesmu un deju svētkiem, kas būs centrālais šīsvasaras notikums. Kolektīva pamatu pārsvarā veido studenti vecumā līdz 26 gadiem, bet diemžēl nākamgad ir nolemts darbu neturpināt, jo grūti saskaņot mēģinājumu laiku.
– Ko novēlat jaunajiem prēmijas ieguvējiem un skolēniem, kam šī iespēja vēl priekšā?
– Ir vērts pacensties, neizniekot laiku, sēžot pie datora un telefona. Pamatskolā apgūtais atskatoties šķiet nieks, salīdzinot ar to, kas jāmācās tagad, taču tas veido pamatu, kurā balstās vidusskolas un augstskolas sniegtās zināšanas. Paldies visiem skolotājiem, kas mani mācīja pirmajā skolā, jo pirmās gūtās zināšanas ir tās, kas atspoguļojas nākotnē un palīdz turpmākajās mācībās. Paldies A. Skridem par šādas prēmijas izveidošanu – tā motivē mācīties. Tikai pēc laika var saprast, ka mācos sev, ka tas nav bijis veltīgi un gūtās zināšanas ļauj piepildīt nākotnes ieceres.
15.06.2018.