Skolotājs – autoritāte saviem skolēniem, skolotājiem, skolēnu vecākiem, visai Madonas un rajona saimei. Talantīgs, gudrs, vienkāršs, atsaucīgs, apveltīts ar lielu takta izjūtu, korekts, ar smalku humora izjūtu, dvēselisks cilvēks – tā skolotāju un Madonas 1. vidusskolas direktoru Artūru Treici (18.06.1922.-22.03.1983.) raksturoja viņa darbabiedri.
Jautājums par to, kā godināt Artūra Treiča, kas Madonas pilsētas 1. vidusskolu vadīja laika posmā no 1955. līdz 1965. g., kā arī no 1979. līdz 1982. g., Madonas novada pašvaldības domes 31. maija sēdē izraisīja visai karstu viedokļu apmaiņu.
Iniciatīvas grupa vēršas pašvaldībā
Sēdes vadītājs – Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora – kolēģiem ziņoja, ka pašvaldība ir saņēmusi iedzīvotāju iniciatīvas grupas iesniegumu ar lūgumu rast iespēju uzstādīt piemiņas plāksni izglītības, kultūras un sabiedriskajam darbiniekam Artūram Treicim. Zigfrīds Gora, informējot par lēmumprojektu, norādīja, ka līdztekus jautājumam par konkrētās piemiņas plāksnes uzstādīšanu būtu jālemj arī par saistošo noteikumu izstrādi, kas reglamentētu kultūrvēsturisku objektu uzstādīšanas kārtību, un šādu noteikumu projekta izstrādi varētu veikt Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs.
– Pašvaldībā nav izstrādāta kārtība, kādā veidā un ar kādu pamatojumu uzstādām šādas piemiņas plāksnes. Tā kā ir iedzīvotāju grupas iniciatīva, šobrīd mums ir jālemj par piemiņas plāksnes uzstādīšanu konkrētajam cilvēkam, kas, manuprāt, nav pareizi, jo vispirms būtu jāpieņem saistošie noteikumi un tikai tad, balstoties uz tiem, jāpieņem lēmums par plāksnes uzstādīšanu, – sacīja Zigfrīds Gora.
Madoniete Jeuženija Adamoviča, kas sēdē pārstāvēja iesnieguma autorus, deputātiem atgādināja, ka jautājums par piemiņas plāksnes uzstādīšanu Artūram Treicim ir bijis aktuāls jau vairākus gadus. Par tās nepieciešamību kopīgās sanākšanas reizēs runājuši gan skolas absolventi, gan kolektīvs. Arī Madonas pilsētas 1. vidusskolai atzīmējot 90 gadu jubileju, šī iniciatīva izskanēja, taču iesniegums pašvaldībai tā arī netapa.
– Šobrīd ir iniciatīvas grupa, kurā ir vairāki skolotāji, skolas absolventi, un tā ir vērsusies pašvaldībā ar savu lūgumu. Tā nav viņu vaina, ka pašvaldībā šo gadu laikā nav izstrādāti saistošie noteikumi, kas regulē šo jautājumu. Esam uzrunājuši Artūra Treiča tuviniekus, un viņi deva savu piekrišanu plāksnes uzstādīšanai. Mans lūgums iesniedzēju vārdā ir atbalstīt piemiņas plāksnes uzlikšanu, – deputātus uzrunāja Jeuženija Adamoviča.
„Vispirms vajag skaidrus noteikumus"
Pašvaldības izpilddirektors Āris Vilšķērsts aicināja domi vispirms tomēr izstrādāt saistošos noteikumus, kas regulētu kārtību, un tikai tad lemt par konkrētās plāksnes uzstādīšanu.
Deputāts Andrejs Ceļapīters mudināja nesarežģīt šo jautājumu, ar saistošo noteikumu izstrādi gan apgrūtinot muzeja darbiniekus, gan nobremzējot plāksnes uzstādīšanu Artūram Treicim.
– Saistošie noteikumi ir vispārējs likums, kas attiecas uz visu novada teritoriju, tā iedzīvotājiem un novadā iebraukušajiem. Šajā gadījumā ir runa tikai par piemiņas plāksnes uzstādīšanu pie pašvaldības ēkas. To, pamatojoties uz attiecīgu iesniegumu, dome var izskatīt sēdē un lemt – izvietot vai neizvietot. 22 gadu laikā, kopš darbojos pašvaldībā, šis ir tikai otrais gadījums, kad pie pašvaldības ēkas tiek uzstādīta piemiņas plāksne. Pirmā bija pēc Arta Kumsāra iniciatīvas Haraldam Mednim uzstādītā piemiņas plāksne viņa dzimtas mājās „Dzintaros". Vairāk šādu gadījumu nav bijis, un nedomāju, ka tā kļūs par masveidīgu, nekontrolējamu tendenci, kuras dēļ nepieciešams izstrādāt vietējas nozīmes likumu, – uzsvēra Andrejs Ceļapīters, piebilstot, ka noteikti atbalsta piemiņas plāksnes uzlikšanu cienījamam skolotājam Artūram Treicim.
Domes kultūras un sporta jautājumu komitejas priekšsēdētāja Antra Gotlaufa nepieciešamību pēc noteikumiem pamatoja ar faktu, ka pašlaik pašvaldībā nav datu bāzes ar informāciju – kur, kam, kāpēc ir pielikta piemiņas plāksne vai izveidots kāds cits objekts. Atzīmēti ir tikai senkapi un arheoloģiskie pētījumi.
– Citās pašvaldībās pieejama plašāka informācija, taču Madonā tā nav, un tikai šobrīd esam sākuši izvērtēt noteikumu nepieciešamību. Iedzīvotāji nāk ar iniciatīvu, un tas ir apsveicami, taču jautājumā par plāksnes uzstādīšanu domas dalās, vērtējums nav viennozīmīgs. Ir jaunākas paaudzes cilvēki, kuri uzskata, ka piemiņas plāksne ir jau „vēsture" un nepieciešams atraktīvāks veids, kādā godinām Madonas novada cilvēkus. Šobrīd mums ir iniciatīvas grupas iesniegums, un domei ir jābalso, lai viņi saņemtu atbildi, – sacīja Antra Gotlaufa.
Deputāts Aleksandrs Šrubs piekrita, ka jābūt skaidriem kritērijiem, pēc kādiem tiek izvērtēta piemiņas plākšņu uzstādīšana.
– Piekrītu Andrejam Ceļapīteram, ka process nebūtu jāregulē ar saistošajiem noteikumiem, taču to var darīt arī ar nolikuma vai iekšējās kārtības noteikumu palīdzību, un, ja tiek saņemts iesniegums, to izvērtēt varētu muzeja darbinieki, kas šajā jautājumā ir kompetentāki par mani. Es rosinu jautājuma izskatīšanu atlikt un pēc iespējas ātrāk izstrādāt nolikumu, – savu viedokli pauda Aleksandrs Šrubs.
Šo risinājumu atbalstīja arī domes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Miķelsons, uzsverot, ka jautājums jāatliek un jāizstrādā vienkāršots nolikums.
– Normatīvisma tiešām ir par daudz, un viss nav sīki jāreglamentē, taču kaut kādiem pieturas punktiem tomēr jābūt. Vēlos vaicāt klātesošajiem – cik daudz pilsētas iedzīvotāju un viesu šādu pie ēkas piestiprinātu plāksni ieraudzīs un cik plašu informāciju no tās gūs? Varbūt tiešām jādomā par kādu vides objektu, kur varētu vienuviet izvietot piemiņas zīmes par novada personībām. Tā būtu vieta, kuru cilvēki ikdienā apmeklētu, un arī labs fons, uz kura skolu izlaidumos fotografēties, – ierosināja Ivars Miķelsons.
Treicis un vērtības
Andrejs Ceļapīters gan pauda neizpratni, kādēļ jautājumā par piemiņas plāksnes izvietošanu Artūram Treicim ir tāda pretestība.
– Kāds cienījams kolēģis ar ilgu gadu pieredzi pašvaldības darbā reiz teica – ja vēlies kādu jautājumu noairēt, izveido darba grupu, komisiju un aizsūti jautājumu izvērtēšanai vēl kādam. Šķiet, tas ir tieši tas, ko šobrīd neatlaidīgi cenšamies izdarīt. Acīmredzot tas liecina, ka ir pretestība pret pašu ideju un cilvēku iesniegumiem. Ja jūs pazināt Artūru Treici, sakiet, kas jums ir pret viņu iebilstams? Manās acīs viņš ir viens no cienījamākajiem Latvijas cilvēkiem. Pagaidām redzu centienus radīt sistēmu, kuru veidojot nabaga muzeja darbinieki izmežģīs smadzenes, un, otrkārt, ar to tiks ierobežots radošais potenciāls tiem cilvēkiem, kuri vēlēsies veidot piemiņas objektus. Tā nav joma, kuru var un drīkst reglamentēt, – atkārtoti kolēģus uzrunāja Andrejs Ceļapīters.
Deputāts Andris Sakne atzina, ka nevar balsot par cilvēku, kuru nepazīst un nezina, kas viņš ir bijis.
– Mums noliek priekšā cilvēku iesniegumu – ņem un balso. Ja tik tiešām būtu izstrādāts skaidrs nolikums, kas noteiktu izvērtēšanas kārtību, situācija būtu citādāka, – savu pozīciju pauda Andris Sakne.
Zigfrīds Gora neslēpa, ka piemiņas plāksnes uzlikšana kādam cilvēkam ir liela atbildība.
– Situācija nav viennozīmīga, jo, uzliekot šādu plāksni, nododam vēstījumu par tām vērtībām, ko atzīstam par derīgām un vajadzīgām ne tikai mūsdienu sabiedrībai, bet arī nākamajām paaudzēm. Cilvēka mūžs mēdz būt dažāds un arī darbi –
atšķirīgi, tādēļ mums ir jāsaprot, kas ir tās vērtības, uz kurām balstāmies, mācot jauno paaudzi. Arī es ieteiktu vispirms izstrādāt noteikumus ar konkrētiem kritērijiem, ar kuriem saskaņā izvērtējam šādu plākšņu izvietošanu, lai nav tā, ka pēc kāda laika plāksne jāņem nost, jo izrādās, ka tās saturs neatbilst tām vērtībām, uz kurām ejam, – skaidroja Zigfrīds Gora.
Bez vienbalsības
Deputāts Andris Dombrovskis tomēr aicināja respektēt iniciatīvas grupas lūgumu.
– Šobrīd dzirdu argumentus „nepazinu", „nezināju", taču vai mums nav jāņem vērā to vairāk nekā 20 cilvēku – īsteno madoniešu, kuru vidū ir nopelniem bagāti pedagogi un absolventi, kuri parakstījuši iesniegumu, viedoklis? Žēl, ka cenšamies šo jautājumu nobremzēt, – sacīja Andris Dombrovskis, uzsverot, ka atbalsta plāksnes uzstādīšanu un pēc tam var ķerties arī pie nolikuma izstrādes.
To, ka Artūrs Treicis jau tiek godināts, sēdē akcentēja deputāte Valda Kļaviņa.
– Cik no jums ir bijuši Madonas muzejā un apskatījuši virtuālo ekspozīciju „100 Madonas novada personības", kurā ir iekļauts arī Artūrs Treicis? Viņa darbs jau ir novērtēts, un, manuprāt, jaunajai paaudzei šis ir krietni vien veiksmīgāks veids, kā sniegt informāciju par cilvēku, nekā piemiņas plāksne, – norādīja Valda Kļaviņa.
Diskusiju noslēdzot, deputāti atbalstīja punkta par saistošo noteikumu izstrādi svītrošanu no lēmumprojekta, pie šī jautājuma jau detalizētāk strādājot komitejās, un balsoja vien par iniciatīvas grupas rosinātās piemiņas plāksnes uzstādīšanu Artūram Treicim. Balsojums, kā jau varēja prognozēt, nebija vienbalsīgs. „Par" plāksnes uzstādīšanu balsoja pieci deputāti, tikpat bija „pret", bet trīs deputāti balsojumā „atturējās", līdz ar to, negūstot balsu vairākumu, priekšlikums uzstādīt piemiņas plāksni Artūram Treicim netika atbalstīts.
Jeuženija Adamoviča „Staram" pauda nožēlu par šādu domes lēmumu un aicināja deputātus apzināties, ka tas var radīt sabiedrībā negatīvu reakciju. Viņa arī izrādīja neizpratni par to, ka deputāti, kuri neatbalstīja plāksnes uzstādīšanu, tā arī nespēja pamatot savu lēmumu.
05.06.2018.