Madonas rajona milicijas nodaļā (tagad policijas pārvalde) savā laikā sāka strādāt trīs brāļi Turkini – Vladimirs un dvīņi Genādijs un Aleksandrs. Tagad Mārcienas pagastā par iecirkņa inspektoru strādā Andris Turkins, Aleksandra Turkina dēls. Jāsecina, ka Madonas policijā strādājusi Turkinu dzimta un tā joprojām turpinās. Šoreiz uz sarunu esmu uzaicinājis vienu no brāļiem, kas godam strādājis Madonas rajona policijā – GENĀDIJU TURKINU. Pagājušajā gadā viņš kļuva par Madonas pilsētas pašvaldības kārtībnieku.
– Lūdzu, pastāstiet mazliet par sevi – kā nokļuvāt darbā policijā?
– Tad jāsāk ar to, ka mēs, visi trīs brāļi Turkini, nākam no Pokrovas. Esam mācījušies Orehovozujevas industriālajā tehnikumā, kļuvām par tehniķiem-mehāniķiem. Tās bija labas zināšanas, kas vienmēr noderējušas. Man, piemēram, patlaban ir visu kategoriju transporta līdzekļu vadītāja tiesības. Varu braukt ar autobusiem un citiem transporta līdzekļiem. Tas, rūpējoties par sabiedrisko kārtību, man palīdzējis strādāt.
Madonas rajona toreizējā milicijas nodaļā par vecāko iecirkņa inspektoru Varakļānos strādāja mans vecākais brālis Vladimirs. Pēc dienesta armijā robežapsardzē atbraucu pie viņa ciemos. Iepatikās Madona. Likās, ka es te varētu strādāt milicijā.
– Kur sākāt savu darbu?
– 1981. gadā sāku strādāt par iecirkņa inspektoru Sarkaņos, Cesvainē un Dzelzavā. Vēlāk tādā pašā amatā biju Mārcienā, Mētrienā un Ļaudonā. Tagad katrā no šiem pagastiem ir savs iecirkņa inspektors. Toreiz es biju viens. Protams, darbs bija citādāks nekā tagad, tomēr var teikt, ka jāstrādā bija no agra rīta līdz vēlam vakaram, arī naktīs. Piemēram, kaut kur tiek izdarīts noziegums. Ko pirmo sauc uz notikuma vietu? Protams, savu policistu. Es daudz reižu esmu bijis noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietā pirmais, kas izvērtē notikušo. Tikai pēc tam aicināju palīgā operatīvo grupu. Notikuma vietā ierados nekavējoties, arī naktī.
– Iecirkņa pilnvarotā darba pieredze, bez šaubām, lieti noderēja, kad vēlāk jūs strādājāt arī citās policijas struktūrās.
– Jā, 1991. gadā sāku strādāt Madonas rajona kriminālpolicijā. Tas bija sarežģīts darbs, cīņa ar noziedzību. Vēlāk strādāju Rīgas Galvenajā policijas pārvaldē narkotiku apkarošanas birojā un organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas birojā par 3. pārvaldes galveno inspektoru. Arī tad mans darbs saistījās ar Madonas rajonu.
Nevajag domāt, ka Madonas rajonā viss ir tik labi un mierīgi, nekas nenotiek. Toreiz atklājās, ka Madonā bija gan narkotisko vielu lietošanas gadījumi, gan kukuļdošana. Tikai sabiedrībā šie notikumi neguva plašu skanējumu.
Protams, strādājot šajos amatos, man nācās apgūt jaunas zināšanas, īpaši par narkotisko vielu lietošanas problēmām. Speciāli mēs, divpadsmit Latvijas policisti, braucām uz Zviedriju, Stokholmu un mācījāmies vietējā policijas skolā, kā cīnīties ar narkotiku problēmām. Esmu bijis arī norvēģu un franču organizētajos kursos, kas notika Rīgā. Ārzemju speciālisti atbrauca pie mums un stāstīja par savu pieredzi.
– Jūs strādājāt Madonas rajona policijas kriminālpolicijā. Nācās izmeklēt daudzas sarežģītas lietas. Pirms vairākiem gadiem Vidzemes apgabaltiesā izskatīja krimināllietu sakarā ar uzbrukumu kādai madonietei, kad viņa nežēlīgi tika piekauta un apzagta. Toreiz dzirdēju, ka noziedzīgais nodarījums atklāts, pateicoties tieši jums. Vai atceraties šo gadījumu?
– Jā, protams, es to atceros. Vēl joprojām atmiņā ir noziedzīgajā nodarījumā vainīgo vārdi. Pierādīt visu bija ļoti grūti. Es palīdzēju savākt pierādījumus, pat apģērba gabalus, un nosūtīju tos uz nepieciešamajām analīzēm. Visu juridiski pareizi noformējām. Tas deva rezultātus. Atceros, ka toreiz, cerēdams ar cietušo izrunāties, ierados Madonas slimnīcas reanimācijas nodaļā. Bet kādā kritiskā stāvoklī viņa atradās, sarunāties nebija iespējams. Nācās citādā veidā atklāt vainīgos. Izdevās. Pateikšu godīgi, ka šīs krimināllietas izmeklēšanas laikā sajutu lielu spiedienu – mūsu policijas pārvaldē atradās cilvēks, kas vēlējās, lai šis noziegums netiktu atklāts. Man tas bija principiāli nepieņemami. Strādājot policijā, man galvenokārt svarīgs bija darba rezultāts – vainīgie jāatklāj.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 09.02.2008.
Autors: GUNĀRS ZEMZARS
OĻĢERTA SKUJAS foto