– Nav iespējams katru gadu no jauna nepriecāties par ceriņu ziedēšanu. Ceriņu smarža ir bieza, domu gaitu pārtraukt spējīga, taču ne frivola. Tieši tik stipra, lai brīdi, pirms gribi braukt prom, atgādinātu, ka nekur citur ceriņi tā neziedēs, – nesen lasīju „Kultūras Dienā".
Un, patiesi, ceriņi šogad Latvijā zied nesavtīgi dāsni.
Ceriņu īpašo laiku krāsās un faktūrās allaž centušies notvert un iemūžināt mākslas ļaudis. Aronas pagasta „Lejas Vālēnos", kur saimnieko Maija Jakoviča un Valērijs Baida, pagājušās nedēļas nogalē ritēja ceriņu gleznošanai veltīts plenērs. Pie sevis abi tradicionāli bija aicinājuši māksliniekus no Vidzemes, lai kopīgi aprunātos par mākslu un gleznotu, gleznotu.
„Kaut es būtu kā ceriņš, mēs visi kā ceriņi. Balti, violeti, rozā. Izturīgi, vienkārši, devīgi un skaisti."
– Saka, ka ceriņi ir vientulības izjūtu krūms, – aizdomājās Maija Jakoviča. – Un visskaistāk ceriņi zied tieši pie pamestām mājām. Tad šie krūmi saplaukst ziedos, burtiski kupenās. To ievēroju, kad ienācām šajās mājās, te krāšņi ziedēja ceriņi… Pavasaris un vasara ir laiks, kad mākslinieki iziet ārpus telpām un, vides iedvesmoti, rada jaunus darbus plenēra žanrā. Aronas pagasta „Lejas Vālēnos", senatnīgā akmens mājā, iekārtota mākslinieku darbnīca. Vienlaikus tā ir darbnīca un galerija, kur skatāmas gleznas, grafikas, zīmējumi. Brīdī, kad ieradāmies, ceriņu plenēra dalībnieki pie molbertiem strādāja dabā. Darbnīcā vāzēs smaržoja apkārtnē lasītie ceriņziedi, un to smarža pārņēma arī ārpusē, kur pie mājas burtiski dvašoja violets ceriņkrūms.
– Vēl joprojām neprotu uz audekla notvert ceriņus, tas man iet ilgi un grūti, – smaidīja Olita Šlesere. – Līdzās gleznošanai būtiskais plenērā ir arī satikties un apmainīties domām. Tikai tad krāsot un gleznot.
„Ceriņš kļūst ziemeļnieciski bikls un pacietīgs pie koka vasarnīcas, bet, salauzts lielā buķetē, tas tikpat daiļš ir Ķīnas vāzē greznā pilī. Ceriņu var ielikt arī pudelē vai burkā, un nemaz nebūs slikti, tik perfekts tas ir un tik daudzpusīgs. Ļoti gudrs krūms un tik eiropeisks."
– Ceriņu plenērā esmu atkārtoti, – vēstīja Jeļena Jekimova no Cēsīm. – Labs laiks, visu var pagūt. Zied ābeles, neaizmirstulītes, skaista vieta, atmosfēra un lieliska kompānija. Ikdienā esmu grāmatvede, bet gleznoju jau vairāk nekā desmit gadu. Ik mēnesi pirmās divdesmit dienas strādāju par grāmatvedi, gatavoju atskaites, bet pēc tam varu būt māksliniece.
Mīlestība uz krāsām Jeļenai nāk no bērnības. Bērnu dienās viņa zīmēja ar zīmuli un akvareļkrāsām: – Esmu no Krāslavas, gāju zīmēšanas pulciņā, vienmēr esmu bijusi praktiskas dabas. Studēju Rīgas Politehniskajā institūtā ekonomistos, tagad atļaujos būt arī māksliniece. Piedalos izstādēs, šobrīd manas gleznas Cēsīs izliktas trijās ekspozīcijās.
Uz jautājumu, kas glezniecībā patīk, autore atbildēja: – Tā ir mana dzīve. Gleznošana nav tikai hobijs, bet visa mana dzīve. Par savu skolotāju uzskatu mākslinieci Vitu Mercu, pie viņas apguvu pamatus kompozīcijā un gleznošanā, bet zīmēt divus gadus mācījos Rīgā pie Ludmilas Pericas.
„Neviena kaprīza aprikoze, sakura un magnolija kolekcionāra dārzā nestāv klāt ceriņa izturībai, pieticībai un devīgumam. To var glīti sagriezt vāzei, var lauzt un plēst, tas neiznīks. Tas ziedēs vēl vairāk, vēl augstāk un kuplāk, un krāšņāk. Kad zied ceriņi, zied visa Latvija."
– Uz „Lejas Vālēniem" braucu daudzus gadus, te ir labi plenēra vadītāji, – „Staram" atklāja māksliniece Aija Zariņa. – Brīnišķīga atmosfēra, enerģētiskas vietas – netālu ir Bolēnu avots, pilskalns, Vālēnu ozols – jau atrasties vien te ir svētki. Kaut šodien esam ceriņu plenērā, cilvēkam jābūt ļoti atvērtam, jāskatās, kas viņu uzrunā. Dabā viss ļoti mainās – vienu nedēļu zied, tad nezied, tāpēc jābūt rezonējošam ar apkārt esošo.
Būt dabiskam Aija Zariņa aicināja arī attiecībā uz mūsu pārtiku. – Tā ir liela cilvēku nesapratne, ka Latvijas cilvēki neēd to, kas izaug konkrētajā gadalaikā, – aizdomājās māksliniece. – Ģenētiskā atmiņa tādā veidā tiek izjaukta. Tāpēc sevišķi Baltijas tautām ir svarīgi atgriezties pie dabas, dabiskajiem cikliem, tradicionālajiem ēdieniem un ļoti vienkāršas dzīves – nesteidzīgas, bez stresa. Procesi mūsu ķermenī taču nenotiek lēcienveidīgi kā, piemēram, tehnoloģiju jomā. Kultūras un mākslas pārstāvji līdz ar to pārējos, tostarp biznesa cilvēkus, noskaņo doties atpakaļ pie dabas, pie īstā.
Jautāta par pieredzi plenēros, Aija Zariņa neslēpa, ka savus impulsus pakļauj dabai, ir atvērta visam notiekošajam, jo dabiska vide cilvēkus bagātina. – Runāšana ir tālu no mākslas. Mūsos ir smalki uztveres mehānismi, jaudīgi sensori, bet runāšana saistās ar skatuves mākslu, – atziņās dalījās māksliniece. – Tikai klusējot varam dzirdēt putnu skaņas un cits cita domas. Esmu novērojusi – ja atnāk uz studiju dažādi cilvēki, liels runātājs reti tur paliks un kļūs mākslinieks, jo viņam ir citas prioritātes. „Matriksa bloks" aiztaisās ciet, viņš ir atvērts sabiedrībai, bet aizslēgts dabai. Nav jau tā, ka mēs varam visu, tāpēc reizēm apzināti ir jāpaklusē. Senos laikos cilvēki ģimenē vispār tik ļoti nesarunājās, laukos viss notika pats no sevis. Ģimenes locekļi sapratās intuitīvi. Tāpēc tad, kad daba plaukst, svarīgi atrasties tajā un to uztvert. Mēs katrs esam spēka uztvērēji un spēka atdevēji. Grūtības pieder pie lietas, bez grūtībām nekas svarīgs nenotiek. Dzīvot pa vieglo būtu dzīvot garām. Tāpēc jābūt pateicīgiem visam, ko iegūstam caur grūtībām, jo grūtības ir mūsu dzīves skolotāji.
Taujāta, vai profesionālam māksliniekam netraucē darbošanās līdzās mākslas mīļotājiem, Aija Zariņa purināja galvu: – Galvenais, lai cilvēkā ir atvērts mākslas avots, lai tas ir dzīvs. Bieži, kad bērni iziet visas skolas, avots tiek aizbērts. Un vēl ko gribu atgādināt – īstenībā talants ir spējā redzēt ar smadzenēm. Tā ir papildu redzēšana. Tāpat kā komponēt ir ar smadzenēm dzirdēt. Līmenī, kad cilvēkam šķiet –
viņš redz, diemžēl viņš nemaz neredz.
Atvadoties māksliniece novēlēja vēl vienu būtisku lietu: – Mūsu tēvi un māmiņas mācīja izsargāties no pašpārliecinātības un augstprātības. Tas, ka bērni tagad ir atrauti no savām saknēm, saviem vecākiem, realitāti vērtē no šī mirkļa, ir kļūda. Centīsimies nebūt viendienīši un atgriezīsimies pie dabas un tautas saknēm!
25.05.2018.