Latvijas simtgades gada izskaņā arī BARAZINSKU ģimenei Barkavā būs jubileja – decembrī apritēs 30 gadu, kopš viņi izveidoja un uz Valda Barazinska vārda reģistrēja zemnieku saimniecību „Eglītes". Tas bija drosmīgs solis, jo tolaik zemnieku saimniecības bija kas jauns un nebija arī nekādas garantijas, ka saimniekošana veiksies un nenesīs zaudējumus.
Ar Valdi un Līviju Barazinskiem tiekamies Barkavā, viņu dzīvesvietā. Viņi atklāj, ka zemnieku saimniecībai „Eglītes" ir savas nacionālās īpatnības. Tās juridiskā adrese ir Madonas novada Barkavas pagastā, bet jaunuzceltā govju kūts atrodas Varakļānu novada Murmastienes pagastā. Vienā gadā tā pat tika atzīta par sakoptāko ražošanas objektu Varakļānu novadā, un šiltīte pie fermas to joprojām apliecina.
Reģistrē ar 14. numuru
– Pirmās zemnieku saimniecības Latvijā tika izveidotas 1988. gada pavasarī Liepājas pusē, bet mūsu zemnieku saimniecība „Eglītes" tika reģistrēta nedaudz vēlāk – decembrī – kā 14. saimniecība toreizējā Madonas rajonā, – atceras Valdis Barazinskis. – Pirms tika pieņemts šāds lēmums, rūpīgi tika apsvērti visi iespējamie plusi un mīnusi, bet acīmredzot saimniekošanas gēns, papildu darbu veikšana man ir jau asinīs. Arī padomju laikā pēc oficiālā darba laika man patika piestrādāt, toreiz to gan sauca par haltūrēšanu. Strādāju Barkavas proftehniskajā skolā par mehāniķi un meistaru, bet vakaros kolhozā vagoju bietes un kartupeļus, pļāvu sienu vai veicu citus darbus. Ar vienu aldziņu jau nevarēja iztikt, bija jāaudzina bērni, un vajadzību bija daudz.
Kad iemācījos strādāt ar traktoru un citiem agregātiem, nolēmu mainīt darbavietu, sāku strādāt saimniecībā galvenā inženiera Lāča vadībā. Apguvu kombainiera prasmes, sanāca pabraukt arī ar jauno poļu kombainu, un pamazām apguvu arī citas patstāvīgai saimniekošanai nepieciešamās zināšanas un pieredzi. Kad radās jēga, sāku nopietni apsvērt zemnieku saimniecības dibināšanu.
Arī toreizējai Barkavas proftehniskās skolas direktorei Lilitai Dravniecei teicu, ka atpakaļ uz skolu strādāt neiešu, būšu zemnieks un saimniekošu pats. Viņa man jautāja, vai baiļu neesot. Atbildēju, ka nav, un aicināju arī viņu pārveidot Barkavas proftehnisko vidusskolu par privāto izglītības iestādi, taču viņa neuzdrīkstējās.
Bet es nolēmu riskēt. Protams, sākums bija grūts. Sieva teica, ka govis neparko neslaukšot. Taču māte mums iedeva vienu govi, vecmamma – otru, un nekas cits jau neatlika: govis bija jāslauc.
Nedēļu paslauca, sāka sāpēt rokas, nācās taisīt mehanizētās slaukšanas aparātu. Pats govis slaukt ar aparātu tā arī neesmu iemācījies, bet sieva to apguva. Varbūt tagad, ja ļoti vajadzētu, slaukšanas aparātu govij, nometies ceļos un piedomājot, spētu pielikt, bet labāk lai to tomēr dara kāds cits.
Arī ar rokām slaukt govi neprotu. Pieturos pie principa, ka visu jau nevar mācēt. Kā mēdzām jokot profenē, nekad nevajag teikt, ka kaut ko māki, uzreiz to liks darīt.
Ganāmpulku palielina pakāpeniski
Saimniekošana zemnieku saimniecībā „Eglītes" sākās ar divām govīm, bet cik liels ganāmpulks ir tagad?
Sarunā iesaistās namamāte Līvija Barazinska: – Esam tikuši līdz 40 govīm. Ganāmpulku palielinājām pakāpeniski. Praktiski esam ģimenes uzņēmums. Gotiņas no rīta slaukt braucam kopā ar Valdi, bet vakarā to dara dēls ar vedeklu. Savukārt pa dienas vidu puiši strādā tīrumā.
– Varētu jau algot arī kādu strādnieku, bet tādus, kam varētu uzticēt ganāmpulku, laukos ir grūti atrast. Pat aukli bērnam nevar sameklēt, par slaucēju nemaz nerunājot. Un ja arī izdotos atrast, būtu dilemmas priekšā – kā katru dienu viņu atvest uz fermu un aizvest atpakaļ uz mājām. Tad jau vienkāršāk govis ir izslaukt pašiem, – uzskata Valdis.
Līvija piekrīt, ka kaut kas tāds tik tiešām vismaz tuvākajā laikā nespīdot, bet Valdis piebilst, ka tad jau reālāk ir domāt par robotizāciju. Abu starpā raisās diskusija. Līvija šaubās, vai kas tāds ir iespējams, jo pat tādā gadījumā cilvēkam vajadzēs būt klāt: neba jau robots viens pats visu mācēšot izdarīt. Valdis gan neatkāpjas – kas šobrīd izklausās nedaudz fantastiski, nākotnē var kļūt par realitāti. Tehniskais progress ir neapturams. Turklāt robotiem varētu būt plašs pielietojums, piemēram, tie varbūt pat labāk nekā cilvēks spētu sabalansēt barību, lai palielinātu piena izslaukumu.
Līvija līdz aiziešanai pensijā strādāja Reiņa Rudzāta ārsta praksē, bet nu jau septiņus gadus katru dienu dodas pie gotiņām uz fermu.
– Pašā sākumā teicu – turēsim buļļus, bet gotiņas gan ne, jo ļoti labi atcerējos, cik smagi bija jāstrādā mammai, kas bija slaucēja, cik agri rītos bija jāceļas un jādodas uz kolhoza fermu. Tagad daudz kas ir citādāk, kad paši esam saimnieki, dienas režīmu varam noteikt paši un pie tā pieturēties, – atzīmē Līvija.
Vieglāk nav kļuvis
Kas mainījies pa šiem gadiem, vai saimniekot kļuvis vieglāk?
– Pirms vairākiem gadu desmitiem izveidojot zemnieku saimniecību, uz to likām lielas cerības. Domājām – iegādāsimies jaunu tehniku vai uzcelsim jaunu kūti, strādāt būs vieglāk. Bet nekā! Darba kļūst aizvien vairāk, – atzīst Valdis.
Līvija piebilst: – Palielinās arī prasības, visas gotiņas ir pārraudzībā. Un vēl tie papīru kalni, bet es par savām govīm taču zinu labāk. Smaidu raisa saņemtie paziņojumi, kad, piemēram, govij jāatnesas, kas bez visiem papīriem tāpat ir skaidrs.
Pa šiem gadiem ir uzcelta jauna govju kūts, kas, kā jau sākumā minēju, atrodas Murmastienes pagastā. Valdis stāsta: – Jauno kūti cēlām pa daļām. Tā ir kolhoza tipa kūts. Vispirms uzcēlām vienu, tad otru pusi, un tikai pēc tam sapratu, ka projekts ir jāpārtaisa. Kā pats smejos – vispirms ir jāuzceļ kūts, lai saprastu, kādu to īsti vajag. Projektu mums izstrādāja Augusts Apinis, kas ir jau aizgājis mūžībā, bet mums ar viņu izveidojās veiksmīga sadarbība, joprojām viņu atceramies ar labu vārdu.
Izslaukumi lielāki
Vai piena izslaukumi arī tiek uzskaitīti, un kāds ir izslaukums no vienas govs? Kādreiz ļoti labs sasniegums skaitījās 5000 kg vidējais izslaukums no govs.
Arī Valdis atceras, ka tas bija liels panākums un par to pat ordeņus deva.
Līvija papildina: – Arī mana mamma – Anna Upeniece – saņēma Ļeņina ordeni par 200 tonnu izslaukumu no grupas gadā. Viņa bija pirmā, kurai tas izdevās. Savukārt 100 tonnu no grupas pirmā izslauca Vorobjova, un arī viņa saņēma ordeni par šo sasniegumu. Izslaukumi ir jāuzskaita arī tagad, to nemaz nedrīkst nedarīt. Savulaik mammai grupā bija 50 govju, mums – 40, tātad par desmit mazāk, bet pērn mēs nodevām 359 tonnas piena, un tam klāt būtu jāpieskaita arī piens, ko dodam teļiem, tātad mūsu govis ir ražīgākas. Ordeņus tagad par to nedod, bet tas arī nav svarīgākais.
Kas ietekmē piena izslaukumus?
– Noteikti ietekmē ģenētika, bet ne tikai. Kā pārliecinājāmies nupat šopavasar, izslaukums palielinājās par 150 litriem dienā pēc tam, kad izlaidām ganos, tātad arī zālei un svaigam gaisam ir liela nozīme; lai gan arī fermā ir ierīkota ventilācija, bet, kā dabūja ieēst svaigu zāli, tā katrai govij izslaukums palielinājās vidēji par 2-3 litriem dienā. Kā pavasarī govis izlaižam ganībās, tā tikai rudenī ielaižam iekšā. Laukā govis ir arī naktīs, vienīgi kūtī ielaižam slaukšanas reizēs, – pieredzē dalās Barazinsku ģimene.
Nevienu gadu – bez kredīta!
Vaicāti, kā veicas ar piena realizāciju, viņi atzīst, ka kopumā ir apmierināti.
– Visu laiku turējāmies pie „Cesvaines piena", bet tagad pienu nododam Vecpiebalgā, kur maksā kādu kapeiku vairāk. Iestājāmies arī kooperatīvā, tad vismaz ir lielāka teikšana. Attiecībā uz samaksu arī savulaik Cesvainē nebija lielu problēmu, solītais tika samaksāts un mums parādā nepalika, – atklāj Valdis. – Mums ir ap 200 ha zemes, puse pieder man, bet puse – dēlam. Nomātās zemes vairs nav, tā visa ir mūsu. Būtībā zemes platība esošajam govju skaitam ir par lielu, bet, lai to palielinātu, nākamais solis būtu lielāka kūts ar robotu izmantošanu. Pagaidām daļu zemes esam atvēlējuši graudu audzēšanai. Vienā gadā, kad piena cena strauji pazeminājās, mūs glāba graudi, par tiem togad dabūjām vairāk nekā par pienu. Taču tā ir ne katru gadu.
Arī Līvija ir pārliecināta, ka drošāk ir nodarboties gan ar lopkopību, gan graudkopību. Tiesa, tiem, kam ir tikai graudi, ziemas ir brīvākas, bet lopkopībā atvaļinājuma jau nav. Toties ienākumi ir regulāri un arī izdevumus var labāk saplānot.
– Lai piesaistītu finansējumu, pa bišķītim taisu projektus. Strādāju ar devīzi – nevienu gadu bez kredīta! Protams, ir jābūt ļoti uzmanīgam un jāpaļaujas arī uz intuīciju. Sarēķināt jau var visu un uzzīmēt rožainu bildi, bet kredītu var ņemt tikai tad, ja ir pārliecība, ka to varēs atdot. Man tā ir, un es nebaidos no aizņēmumiem. Man gandrīz vai paliek neērti, ja to ir mazāk par trim. Patlaban man to ir četri, drīz jau būs jāsāk domāt, vai neņemt nākamo kredītu. Kāda dzelzs vai siena prese jau būtu jānopērk, – spriež Valdis.
Viņš atklāj, ka ir atradis tādu nišu, kas domāta tieši zemnieku saimniecībām, un arī ar PVN ticis tai vidiņā, kas kā zemniekam ir visizdevīgāk. Tik ļoti nenospiež arī OIK maksājums, kas gada sākumā visā valstī raisīja tādu ažiotāžu, jo ir izvēlētas optimālas elektroenerģijas jaudas, kas tiek arī vienmērīgi izmantotas. Arī kredītvēsture ir pozitīva. Savulaik ir ņemts gan G-24 kredīts, gan citi aizdevumi, bet saistības vienmēr tiek pildītas. Tas arī ir viens no galvenajiem veiksmīgas saimniekošanas noslēpumiem.
Kad pajautāju, vai viss laiks tiek veltīts saimniekošanai zemnieku saimniecībā, Valdis un Līvija uzsver, ka labprāt apmeklē teātra izrādes, koncertus un pāris reižu arī apciemojuši jaunākā dēla ģimeni Norvēģijā.
25.05.2018.