28. septembrī Madonas novada pašvaldības dome par Vestienas pagasta pārvaldes vadītāju iecēla MARIKU ZEMBAHU. Kaut gan Vestienas pagasta pārvaldes vadītāja meklējumus nepavadīja tik plaša ažiotāža, kā paralēli notiekošais process ar pārvaldes vadītāja izraudzīšanos Bērzaunes pagastā, par to, ka vietējiem vestēniešiem nav vienalga, kurš cilvēks būs viņu saikne ar Madonas novada pašvaldību, varēja pārliecināties, redzot, cik kuplā skaitā bija apmeklēta tikšanās ar amata pretendentiem. Pēc amatā aizvadītā vairāk nekā pusgada pārvaldes vadītāja izsaka pateicību visiem tiem, kas izpratuši viņas redzējumu par pagasta attīstību un nāk talkā gan ar padomu gan darbiem, lai ieceres īstenotos.
– Esmu vietējā – vestēniete. Te dzimusi, augusi, skolojusies pamatskolā un arī aizvadījusi lielāko dzīves daļu. Tēvs padomju saimniecībā bija agronoms, bet māte – zootehniķe, un arī visa mana dzīve ir bijusi saistīta ar laukiem. Bērnudārzu neapmeklēju. Tā vietā vecāki mani ņēma līdzi uz darbu, kas manī veidoja piesaisti zemei, mežam, lauku darbiem. Vienlaikus tas manī ieaudzināja mīlestību un lepnumu par Vestienu. Šobrīd ģimenei pašiem ir saimniecība, kurā darba netrūkst. Tiesa, pēdējā laikā lepnums bija sācis mazināties, jo redzēju, ka pagastā netiek pievērsta uzmanība daudziem it kā pašiem par sevi saprotamiem jautājumiem, kas būtu jārisina. Tagad pati tiem esmu ķērusies klāt, lai atkal būtu prieks lepoties ar pagastu. Tas arī bija galvenais dzinulis manai izvēlei pretendēt uz pārvaldes vadītāja amatu. Protams, ne visu uzreiz ar burvju nūjiņas mājienu iespējams paveikt, un, iespējams, tas arī nav vajadzīgs. Manuprāt, svarīgāk ir pašos pagasta cilvēkos veidot apziņu, ka par sevi un savu apkārtni nepieciešams rūpēties vairāk.
– Nu jau vairāk nekā pusgadu esat nostrādājusi Vestienas pagasta pārvaldes vadītājas amatā. Vai kaut kas no sākotnējā optimisma šajā laikā ir zudis?
– Pati optimismu neesmu zaudējusi, taču cietēji šobrīd ir bērni, kuriem iepriekš biju mamma 24 stundas diennaktī, bet šobrīd pašvaldības darbam nereti jāvelta arī brīvdienas. Taču, kā jau minēju, optimisms nav zudis, gluži pretēji – esmu pat vairāk sākusi ticēt labajam cilvēkos, jo redzu, ka reizēs, kad pašvaldībā rīkojam talkas vai sakopšanas darbus, arī apkārtējie sarosās un sāk cirst krūmus, tīrīt ceļmalas un gadiem aizaugušos grāvjus. Ik pa laikam pārvaldē arī vēršas vietējie iedzīvotāji ar piedāvājumu palīdzēt, un ne vienmēr šī palīdzība saistīta ar materiālu atlīdzību. Protams, ir arī iedzīvotāji, ar kuriem nākas būt skarbākai, piemēram, vesels, darbspējīgs cilvēks nāk pēc pabalsta, taču palīdzēt pagastam nevēlas. Pret tādiem mana attieksme ir bargāka.
– Tiekoties ar iedzīvotājiem, neviens pārvaldes vadītāja amata pretendents nebija izpelnījies viennozīmīgu vietējo atbalstu. Vai šobrīd jūs vietējie jau pieņēmuši?
– Iespējams, sākumā varēja manīt nelielu šķelšanos. Grūtāk, vismaz pirmajos mēnešos, bija ar pārvaldes darbiniekiem, jo iepriekš pārvaldi vadīja vīrietis, bet tagad viņus komandē sieviete, taču šobrīd darbs rit raiti.
– Kāda ir jūsu vīzija par Vestienas pagasta attīstību un arī galvenie darbi, kas pārredzamā nākotnē būtu veicami?
– Visiem patīk tie mērķi, kas ir ātri sasniedzami, taču ne visu iespējams sasniegt ātri. Līdz šim vairāk pievērsāmies pavasara darbiem. Sakopām skolas, kas ir kultūras piemineklis, apkārtni un veco ābeļdārzu, kas bija aizaudzis. Tuvākajās dienās tiks atklāts jauniešu centrs, kas arī bija viena no manām vīzijām par pagasta attīstību. Blakus tam lēnām top bērnu atpūtas laukums. Pozitīvas iezīmes ir arī sadarbībā ar vietējiem uzņēmējiem. Runājot par pagasta tālāko attīstību, es to lielākoties saistu ar tūrisma jomu, jo Vestienā nav lielu ražotņu un rūpniecības uzņēmumu, kas negatīvi ietekmētu apkārtējo vidi. Viss būs atkarīgs no tā, kā paši saimniekosim un īstenosim savas ieceres. Šobrīd pagastā ir salīdzinoši liels skaits ienācēju, kuri iegādājas īpašumus un atjauno vai būvē mājas, kur brīvdienās atbraukt un atpūsties. Ar šiem cilvēkiem daudz kontaktējos, jo cenšos iepazīt katru jaunatnācēju. No viņiem nereti jūtu lielu entuziasmu. Tas, ka cilvēki ar tādu enerģiju runā un ir gatavi iestāties par vietu, kas man ir tik tuva, bet viņiem līdz šim bijusi pilnīga sveša, arī uztur optimismu, ka pagasta attīstība iet pareizajā virzienā. Tūrisms ir tā joma, uz kuru mums jāliek akcents. Ar Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītāju Edgaru Lāci esam runājuši par kopīgām iecerēm, un viena no tām ir Gaiziņkalna ceļa sakārtošana. Tā asfaltēšana būtu atspēriena punkts abiem pagastiem. Tiesa, šobrīd izskatās, ka valstiskā līmenī atbalsta tam nav, bet pagastiem un pašvaldībai vieniem pašiem to pacelt nav pa spēkam.
– Visā Latvijā un arī Madonas novadā aktuāls ir lauku skolu pastāvēšanas jautājums. Vai saskatāt draudus arī Vestienas pamatskolas tālākai eksistencei?
– Skolai šis gads ir smagāks, taču, raugoties uz to, kāds ir bērnudārza apmeklējums, kam ir tendence pieaugt, nākotnes redzējums ir pozitīvāks. Lielākā problēma, ar ko saskaramies, ir tā, ka Vestienā trūkst dzīvojamā fonda, līdz ar to arī ģimenēm nav, kur dzīvot. Šo problēmu cenšamies risināt, piedāvājot nomāt pašvaldībai piederošus apbūves gabalus, taču esam saskārušies ar valsts likumdošanas radītiem sarežģījumiem.
– Kas ir lielākie izaicinājumi pārvaldes vadītāja darbā?
– Lielākais izaicinājums bija jau pirmajā darba dienā, kad bija jādodas uz būvsapulci saistībā ar skolas apkures un ventilācijas sistēmas atjaunošanu. Vajadzēja ātri saprast, kas un kā šajā projektā tiek realizēts. Iespējams, pārvaldes vadītājam nebūtu katrā sīkumā jāiedziļinās, taču esmu no tiem cilvēkiem, kuriem raksturīgi pašiem visu pārbaudīt, jo kā pārvaldes vadītājai man ir tiesības prasīt, lai darbs tiktu padarīts kvalitatīvi. Ir situācijas, kad kāds padotais var domāt – „kaut ko neizdarīšu, gan jau nepamanīs". Taču tā nenotiek. Piemēram, šodien viena darbiniece man teica, ka izdarījusi darbu. Arī ziņojumā teikts, ka darbs izpildīts, taču, kad aizbraucu uz vietas apskatīties – nekas nav paveikts. Cilvēkiem jāsaprot, ka viņu darbs tiek pārbaudīts, jo kāda jēga uzdot darbu, ja tā izpildi neviens nekontrolē?
– Vestienas pagasts var lepoties arī ar to, ka tam ir savs miljardieris – Jurijs Šeflers.
– Nezinu, vai tas ir pamats lepnumam, taču man kā pašvaldības pārstāvei un arī pirms tam nekādu domstarpību nav bijis. Viņš apsaimnieko savu īpašumu, maksā nodokļus un nodrošina vairākus vietējos iedzīvotājus ar darbu. Biju arī aizbraukusi aprunāties par to, kādas ir sadarbības iespējas, un saņēmu atbildi, lai piedāvājam konkrētus sadarbības virzienus, un viņi izlems – sadarboties vai ne. Uzskatu, ka konstruktīva sadarbība ir iespējama.
– Vai nerada bažas tas, ka laika gaitā Vestienas pagasts pārvērtīsies par vietu, kur, īpašumus nopirkuši, turīgi rīdzinieki pavada brīvdienas, bet vietējais iedzīvotājs tiek izspiests ārā?
– Šādai prognozei nevaru piekrist. Pagastā ir daudz brīvu nišu, kur vietējie varētu izpausties. Tūristu un atpūtnieku vidū ir liels pieprasījums pēc tepat uz vietas audzētas ekoloģiski tīras pārtikas. Taču, ja man kāds cilvēks pavaicātu, kur to Vestienā var iegādāties, man būtu grūti viņam atbildēt, jo pagaidām nav īsti ko piedāvāt. Šis ir viens no virzieniem, kur vietējie var darboties. Vestiena vairāk ir lopkopju, ne zemkopju pagasts. Arī pati esmu lopkope, un bērni pat mēdz smieties, kā to lopkopja ikdienu iespējams izturēt. Nez kādēļ Vestienā ir ļoti maz saimniecību, kuras iet attīstības virzienā. Daudzi paliek ar savām 10-15 gotiņām un neizvēlas paplašināties, kas, protams, ir saistīts ar zināmu risku. Manā skatījumā, darbs nevar būt tikai bizness. Tas ir jāmīl, pretējā gadījumā saimniekošana izvēršas par ļoti īslaicīgu procesu. Nauda ir nepieciešama, un bez tās dzīvot nevaram, taču tā nav galvenais iemesls, kādēļ cilvēks dzīvo un strādā laukos.
– Kādu redzat Vestienas pagastu pēc 10 gadiem?
– Mana vīzija nav saistīta ar nereālām pasakām. Cerības lieku uz jauniešiem. Ne visi dodas uz ārzemēm, un daudzi izglītoti jaunieši paliek Latvijā, arī laukos. Viņi ir izglītoti, arī iespēja nopelnīt un veidot ģimeni ir. Arī dzīvošana laukos jaunam cilvēkam spēj daudz ko piedāvāt. Te ir skaistāka vide, veselīgāki dzīves apstākļi. Arī 100 km ik dienu, lai nokļūtu uz darbu vai līdz dzīvesvietai, nav nepārvarams ceļa gabals, un Vestienai ir asfaltēts ceļš gan Madonas, gan Ērgļu virzienā. Zinu, ka ne visi jaunieši Vestienu pametīs un daudzi arī atgriezīsies. Dēlam kursabiedru vidū ir tikai aptuveni 10% tādu, kas dodas strādāt uz ārvalstīm. Pārējie atrod labi apmaksātu darbu tepat Latvijā. Zinu, ka mani bērni apsver iespēju palikt Vestienā. Mūsu pagastam noteikti ir nākotne, vienīgi cilvēkos jānostiprina apziņa, ka nevajag meklēt laimi ārzemēs, strādājot pie konveijera, kāda pakļautībā. Tā vietā tu pats vari būt saimnieks un noteicējs pār savu dzīvi.
18.05.2018.