Ērgļu vidusskolā nu jau trīs gadus pastāv Ērgļu jaunsargu vienība, ko vada instruktore KRISTĪNE PUZIŅA. Viņa pati jau kopš 10 gadu vecuma piedalījās jaunsardzē, jo arī viņas tēvs ir jaunsargu instruktors un paraugs, no kā Kristīne allaž mācījusies.
– Tēvs ar savu darbošanos vienmēr bijis mans paraugs. Citiem vienaudžiem skolas laikā elks varbūt bija kāds dziedātājs vai aktieris, mans ideāls bija mans tētis, – atzīst Kristīne Puziņa. Viņas dzimtā puse ir Vecumnieku novada Skaistkalne. 12. klasē nokārtoti jaunsargu testi Alūksnes kājnieku skolā, iestājusies un uzsākusi dienēt arī Zemessardzē. Viņa turpina: – Pēc vidusskolas bija jāizdomā, kur tālāk doties. Kaut gan tolaik nebiju izteikti fiziski aktīva, nosliecos par labu tieši sporta skolotājas profesijas apguvei. Pabeidzu Latvijas Universitāti, ieguvu augstāko profesionālo bakalaura grādu pedagoģijā kā veselības mācības un sporta skolotāja, ieguvu arī papildizglītību pirmsskolas pedagoģijā. Studiju laikā satiku puisi, kurš ir no Ērgļiem, tādēļ pārnācu uz šo pusi. Lai gan kopā vairs neesam, tepat esmu palikusi. Var teikt – darba dēļ, bet Ērgļi man arī patīk. Nu jau sestais septītais gads, kā esmu ienācēja, bet jūtos jau kā savējā.
– Kā aizsākās jaunsargu kustība Ērgļos un tava iesaiste šajā vienībā?
– Arī iepriekš ar jaunsargiem šeit nodarbojās zemessargs Pēteris Kārkliņš, bet pilnīgi brīvprātīgi. Pārnākusi uz Ērgļiem, vidusskolā interesējos par jaunsargu vienības izveidošanu. Vērsos arī Aizsardzības ministrijā, kuras pārvaldībā jaunsargi atrodas, un izrādījās, ka tieši plānots šeit veidot jaunsargu vienību. Pieteicos konkursā uz instruktora amatu, un mani arī pieņēma darbā.
Pašā sākumā no ērglēniešiem bija jūtams intereses vilnis, bet tad tas nedaudz norima, jo nereti rodas jautājums: „Ja es eju jaunsargos, es nevarēšu izstāties, un, ja sāksies karš, man būs jākaro?" Bet jaunsargi ir tāda pati interešu izglītības forma kā basketbols vai rokdarbu pulciņš. Ja tas neiepatīkas, no tā, protams, var atteikties, un kara gadījumā jākaro nebūs, jo tie ir bērni.
– Kāda tad ir jaunsardzes būtība, un ko bērni, jaunieši iegūst no dalības vienībā?
– Jaunsardze atrodas Aizsardzības ministrijas Jaunsardzes un rekrutēšanas centra paspārnē, kas nodrošina ar materiāli tehnisko bāzi, dažādām iespējām jaunsargiem piedalīties pasākumos, tai skaitā nometnēs, pārgājienos, piemiņas pasākumos, ekskursijās, talkās un tamlīdzīgi. Tā nav tikai izklaide, bet arī patriotiskā audzināšana, dzīves prasmju mācība, pieredzes gūšana un, protams, fiziskā audzināšana.
Tāpat ir gleznošanas, fotografēšanas konkursi – arī kaut kas radošs. Mūsu vienībai populāra ir orientēšanās, iepaticies arī rogainings, uz ko jau tradicionāli braucam, drīzumā skriesim maratonā.
Jaunsardze ne tikai dod iespēju aktīvi pavadīt brīvo laiku, bet arī iemāca ļoti daudz dzīves prasmju. Pārgājienā iemācās kaut vai strādāt grupā vai – tieši otrādi – pilnveido savas līderības prasmes, mācās sevi pasniegt.
Pozitīvi arī tas, ka jaunsargiem par šīm aktivitātēm nekas nav jāmaksā. Mūsu vadība apmaksā gan transportu, gan biļetes, piemēram, arī jaunsardzes nometnes vasarā. Ja mammai uz parastu nometni jāaizsūta 2-4 bērni, tās ir ļoti lielas izmaksas, bet šeit tas ir par brīvu, turklāt laiks tiek pavadīts tiešām forši un vērtīgi.
Reizē tā ir arī militāro pamatu apguve, kas var noderēt tiem, kuri plāno tālāk savu dzīvi saistīt ar šo jomu. Tūlīt pat ar 12. klases skolēniem brauksim uz Alūksni, kur jaunieši brīvprātīgi kārtos 4. līmeņa testus par visu šo gadu laikā apgūto. Vieniem tā ir vienkārši savu spēku pārbaude, bet citiem iegūtais sertifikāts savā ziņā būs priekšrocība, ja nākotne tiks saistīta ar darbu Iekšlietu ministrijas instancēs.
Pagājušajā gadā man bija pirmais tāds jaunietis, kurš pēc Ērgļu vidusskolas pabeigšanas tālāk aizgāja uz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Šogad divi puiši pēc skolas beigšanas plāno tālāk doties uz Aizsardzības akadēmiju – jūras un sauszemes spēkiem. Pārbaudes un prasības tur ir gana nopietnas, bet, domāju, viņiem izdosies.
– Vai var teikt, ka Ērgļu vidusskolas bērni un jaunieši novērtē un saredz jaunsardzes sniegtās iespējas? Cik ir šo dalībnieku?
– Ir dažādi jaunieši. Vieni atnāk un saprot, ka tas tomēr nav viņam domāts. Respektēju, ja pienāk un pasaka, ka priekšplānā tomēr grib izvirzīt citas intereses. Un ir tie, kuri piedalās visur un kuriem tas ļoti patīk.
Jaunsardzē var iestāties un darboties no 10 līdz 21 gadam. Šobrīd Ērgļu jaunsargu vienībā ir aptuveni 80 bērnu un jauniešu, no 5. līdz 12. klasei. Tas ir daudz. Jāteic, ka daudz ir tieši meiteņu, viņas ir ļoti aktīvas.
– Vai meitenēm nav grūtāk militārajā jomā; arī pašai kā instruktorei, zemessargam?
– Nav pilnīgi nekādas atšķirības. Ir reizes, kad puiši palīdz meitenēm, bet ir arī, kad ir otrādi. Viņu starpā šī sadarbība ir lieliska.
Par sevi runājot, ir tā, ka Latvijā kopumā instruktoru-sieviešu ir mazāk, bet tās, kuras ir, aktīvi darbojas un nekādas atšķirības neizjūt. Ja vien tas ir tavs aicinājums, dzimumam nav nozīmes. Grūtāk vienīgi ir tas, ka Zemessardzes apmācības nereti notiek paralēli ar jaunsardzes pasākumiem, tad bieži vien ir grūti tos abus apvienot, vai arī vienkārši paliec bez brīvdienām. Bet vismaz pagaidām man tas patīk.
Kā instruktori mani ļoti saista arī tas, ka mums regulāri notiek semināri, kursi, tādējādi ceļam savu kvalifikāciju. Gada novērtējumā vari ierakstīt, kur gribētu pilnveidoties, piemēram, angļu valodas vai nometņu vadītāja kursos. Tā kā man patīk mācīties, šeit ir tā iespēja nemitīgi izglītoties.
– Vai jaunieši caur dalību jaunsargu vienībā kļūst arī patriotiskāki?
– Jā! Piedalāmies visos valsts svētkos, piemiņas pasākumos, gājienos, 18. novembra parādē, kas notiek Rīgā, uz atlasi brauca arī mūsu jaunsardzes dalībnieki. Nupat braucām uz atlasi Valmierā, lai varētu piedalīties 4. maija gājienā Madonā. Nu jau otro gadu 11. novembrī Ērgļu vidusskolā esmu atjaunojusi ierindas skati. Kā atklājās pirmajā gadā, skolas jaunieši neprot saģērbties svinīgi, un bija tādi, kas gājienā gāja, ģērbušies džinsu biksēs un zābakos. Paldies direktorei, kas ir ļoti pretimnākoša, atbalsta jaunsargu kustību, viņa pacēla augšā skolas iekšējās kārtības noteikumus, kur minēts arī par svinīgo apģērbu. Šā mācību gada skatē skolēni jau bija tam pievērsuši uzmanību. Uzskatu, ka arī tas ir viens no patriotisma momentiem, tā ir cieņa. Tāpat ar skolēniem ir runāts, lai, kad skan himna, dzied līdzi. Ja nevēlas, vismaz stāv mierā, klausās un ciena pārējos. Kad skan himna, karavīriem jāpagriežas uz karoga pusi. Mūsu jaunsargus tas ir ļoti uzrunājis, arī viņi to ir pārņēmuši.
Tāpat viens no patriotiskiem pasākumiem ir talkas – tu sakop vidi, kurā pats dzīvo. Dažādas talkas rīkojam regulāri, un jaunieši arī aktīvi iesaistās tajās. Aizvadītajās brīvdienās talkojām Braku muzejā, pie Māra Oltes, kas ar ģimeni mūs ļoti atbalsta un ļauj viņa lauku mežā iet pārgājienos. Sakopām arī sporta zāli, kur jauniešiem vadu Crossfit nodarbības, un apkārtni pie tās.
Arī man, uzskatu, piemīt patriotisms. Reizēm, ja kāds runās aizskar Latviju, tas sadusmo. Varētu šķist: „Mani jau tas neskar", bet skar gan, jo mēs katrs esam Latvija.
– Diemžēl valstī ir šī skumjā realitāte, kad daudzi, tai skaitā jaunieši, ne vien nevēlas dzīvot laukos, bet Latvijā kopumā.
– Jā, arī mēs ģimenē esam četras māsas un brālis, diemžēl divi ar savām ģimenēm ir izvēlējušies dzīvot un strādāt ārzemēs, kā izskatās, uz palikšanu. Protams, aizbraucējus nenosodu, bet man par šo tēmu ir divējādas izjūtas. Saprotu, ja ir kredīti vai lielas finansiālas grūtības, bet, ja teic, ka Latvijā nav iespēju, tam gan nepiekrītu – ir, tikai jādara! Es pati esmu strādājusi trijos darbos, arī šobrīd Ērgļos strādāju divos amatos, jo esmu vēl sporta skolotāja bērnudārzā. Vairums grib par minimālām pūlēm saņemt lielu atalgojumu, bet Latvijā ir jāstrādā.
– Tev sanāk liela aizņemtība ar darbiem. Ja tomēr atliek kāds brīvs brīdis, ko patīk darīt? Vai Ērgļos ir iespējas tam, kas interesē?
– Brīva laika patiešām ir ļoti maz. Citreiz, protams, aizdomājos, ka tam visam aiziet tik daudz laika, atnāku vēlu mājās un vēl jāraksta papīri – vai tas ir tā vērts? Bet, kad ir sacensības, sporta svētki, redzu, ka jaunieši sāk arī kaut ko sasniegt. Tad saprotu, ka ir gan tā vērts. Man jaunsardze ir kā ģimene, daži jaunieši kļuvuši tik tuvi, ka būs skumīgi, kad viņi pēc vidusskolas aizies savā dzīvē.
Papildus darbam jaunsardzē un bērnudārzā vēl gandrīz katru vakaru vadu Crossfit treniņus, ar ko pati šobrīd esmu ļoti aizrāvusies kā savu brīvā brīža nodarbošanos. Otra puse ir nedaudz saistīta arī ar radošo jomu – spēlēju pūtēju orķestrī Skaistkalnē un zemessargos, Ogres bataljona orķestrī. Es nevaru pāriet uz kādu citu – tuvāku, jo, kur esmu iesākusi spēlēt, tur arī jāturpina, tie ir mani orķestri. Tā nu cenšos izbraukāt. Ar orķestri šovasar brauksim arī uz Dziesmu svētkiem.
Tāpat man ļoti patīk lasīt grāmatas. Skolas laikā gada beigās parasti apbalvoja čaklākos lasītājus, bet skolēnu vidū tas nekas tāds iepriecinošs neskaitījās. Kad šo apbalvojumu ar draudzeni saņēmām, vienaudžu vidū tas bija kā zīmogs (smejas). Bet šobrīd priecājos, ja sanāk laiks kādu grāmatu palasīt. Tāpat apmeklēju deju koncertus tautas namā, kino vakarus un dažādus pasākumus, kad vien varu.
Latvijā ir tik skaista daba, tāpēc man šeit patīk, it sevišķi Ērgļu gleznainajā apvidū, jo te tiešām ir brīnišķīgi. Esmu bijusi Anglijā, es tur nevarētu nodzīvot, tiešām nesaista. Uzskatu, ka mums jānovērtē tas, kas mums ir, un jāstāv par Latviju savās domās un darbos.
02.05.2018.