Lubānieša MĀRA VALAIŅA ideju zobratiņi nemitīgi griežas, caur viņa vadīto biedrību „Aborieši" īstenojot arvien jaunus projektus un aktivitātes, ko novērtē gan vietējie, gan viesi. Arī viņa enerģijai šķietami nav limita, jo Māris pats iebrauc slēpošanas trasi, izskrien meža celiņus, lai sagatavotu karti citiem skrējējiem, iejūtas virsaiša tēlā ar attiecīgo ietērpu no dzīvnieku ādām, uzņemot apmeklētājus viņa izveidotajā Akmens laikmeta apmetnē, un paspēj vēl daudz ko citu.
Šobrīd tapšanas procesā ir veloceliņa izveide uz vēsturiskā Lubānas dzelzceļa līnijas. – Lielajā talkā turpināsim pagājušajā gadā iesāktos darbus. Pērn iztīrījām četrus kilometrus, šogad attīrīsim posmu no Morozas līdz Meirāniem. Vēl ir jautājums par virskārtas zemes sakārtošanu, vietām apakšā atstāti gulšņi, kas ir satrunējuši, izraut tos nevar. Eksperimentēsim, domāsim, kā to risināt, lai, iespējams, jau šā gada laikā velotrase būtu vaļā, – pastāsta Māris Valainis.
– Nereti par vecajiem dzelzceļiem, kas vairs netiek izmantoti, iedzīvotājos valda nostalģija. Šis šķiet labs veids, kā „vēsturisko mantojumu" iedzīvināt jaunā veidā.
– Saprotams, ka vilciens pa šo līniju nekad vairs nebrauks, tādēļ šāds risinājums šķiet veiksmīgs. It kā posms ir taisns un no tāda viedokļa varbūt garlaicīgs, bet ir iecere, ka ziemā to varētu izmantot klasiskajai slēpošanai. Vecās dzelzceļa stacijas pašas par sevi ir interesants objekts. Varēs taisīt skolēnu pārgājienus. Vasarā daudzi brauc uz Visagala ezeru peldēties pa šoseju, kas var būt diezgan bīstami. Tādēļ šāds veloceliņš būtu laba alternatīva. Pilnīgais plāns ir pa zemesceļiem šo trasi aizvilkt līdz pat Madonai un apvienot, izejot caur Lubānu, jau uz Zvidzienas pusi, ceļu, kas ved uz Lubāna ezeru. Velotūrismā ir iecienītas garākas distances, kas arī aizved no kāda punkta A līdz punktam B. Ap ezeru ir 60 kilometru trase, arī tur brauc velobraucēji, bet, domāju, saistošāk būtu trase „no-līdz", kur klāt ir arī kādi apskates objekti. Bet tas jau ir tāds tālāks redzējums. Konkrēti šobrīd no Lubānas stacijas plānots izveidot 11 kilometru trasi līdz Meirāniem, ko ceram īstenot jau šogad.
– Laika gaitā ir ļoti daudz ideju, ko esat īstenojis Lubānā. Pastāstiet par tām!
– Pirmās bija dabas takas „Aiviekstes ozoli", tad uzrakstīju projektiņu par trenažieru zāli. Lai dabas taku „nodarbinātu" arī ziemā, tapa slēpošanas trase. Tālāk – projekts par slēpju inventāra nomas un sagatavošanas punktu. Caur LEADER projektu ieguvām arī aprīkojumu takas sagatavošanai. Tādā ziņā „Madonas novada fondam" – cepuri nost, ka vienmēr nāca pretim. Gribējās kaut kā paplašināt dabas takas, tāpēc izveidojām lokšaušanas stendu, kur atbalstīja arī pašvaldība. Ar Nīderlandes fonda atbalstu izveidojām Akmens laikmeta apmetni. Iegādājāmies tūrisma aprīkojumu –
laivas un velosipēdus, ko ļoti regulāri izmantojam. Sadarbībā ar Lubāna mitrāja tūrisma informācijas centru tiks realizēts projektiņš, notiks piedzīvojuma sacensības
3. jūnijā. Katru gadu šādas sacensības organizējam, kur viens posms jāveic ar laivām, otrs – ar velosipēdiem, trešais – skriešana. Šogad šo pasākumu organizējam caur projektu, kur būs iesaistīts arī Rēzeknes, Lubānas un Madonas novads. Nupat arī tika atbalstīts LEADER projekts, kurā sagādājām agregātus, lai varētu sakārtot veloceliņu un dabas takas, izveidojot klāt vēl jaunas. Vasarā pļaušana vien prasa ļoti daudz laika, iepriekš pļāvējs nebija tik labs, lai strādātu.
– Kā šīs idejas rodas, un kas motivē darboties arvien uz priekšu?
– Ideja ir viens, otrs – tās realizēšana. Varam jau daudz ko piefantazēt, bet realizācija prasa uzņēmību, ideju uzturēšana pēc tam – laiku un darbu. Visvairāk uz priekšu dzen tas, ka redzi – iedzīvotāji tevis realizēto izmanto, tas dod spēku strādāt tālāk. Varbūt kādu reizi gadās kāds neliels vandāliņš, tas nedaudz sarūgtina. Bet – izgulies un nākamajā dienā ej atkal un strādā.
Piemēram, pagājušajā gadā ļoti labi izdevās pasākums „Lubānas džunglis", šogad visi prasīja turpināt šo tradīciju. Šogad pamainīts apvidus, pasākums notiks „Ezernieku" bāzē. Tur ir interesants, Lubānas līdzenumam netipisks reljefs – Pilskalns, Baznīckalns, Karātavu kalniņš, Kapu ezers, Visagals… (smejas). Nosaukumi jau vien gana interesanti, domājams, arī trase būs saistoša. Viens posms ies arī caur purviņu, lai tiek apmērcētas kājas. Pagājušais gads pierādīja, ka dalībniekiem tas patīk. Pērn upe neparedzēti izgāja no krastiem, tur, kur iepriekš bija pļava, dalībniekiem nācās skriet līdz ceļiem ūdenī. Visi bija sajūsmā (smejas). Ir, kas prasa, lai būtu arī kādi šķēršļi, bet negribas līdzināties „Stipro skrējienam". Varbūt šis pasākums savā ziņā atgādina „Stirnu buku", bet jebkurā gadījumā – ar Lubānas piesitienu.
Prieks par daudzajiem atbalstītājiem šogad; pērn bija 95 dalībnieki, arī šogad cilvēki jau sāk pieteikties, iespējams, skaits būs lielāks. Priekšrocība ir tajā, ka šis pasākums nav tik komerciāls, piedalīties var bez maksas. Mūsdienās vasaras sezona jau ir tik piesātināta ar dažādām sacensībām, skrējieniem, daudzi organizatori to izmanto komerciāli un ar to pelna.
– Jūsu rīkotie pasākumi tādā ziņā ir ļoti demokrātiski un apmeklētājiem pieejami. Vai lubānieši tos novērtē, ir kļuvuši sportiskāki un aktīvāki?
– Jā, cenšos pasākumus rīkot tādus ģimeniskus, lai dalībnieki un apmeklētāji būtu saliedēti. Pamatā jau cits citu arī lielākoties pazīst, tādēļ pasākumi pārsvarā sanāk sirsnīgi. Prieks, ka katru reizi pienāk arī kāds jaunais klāt. Protams, ir arī citas reizes, kad aktīvākie individuāli jāapzvana, jāuzaicina. bet kopumā cilvēki ir sapratuši, ka tas ir vajadzīgs – būt dabā, sportot, aktīvi atpūsties.
– Vai pašam vienmēr ir piemitis sportiskais gars?
– Skolas laikā varbūt tik aktīvs sportā nemaz nebiju, bet pakāpeniski tas sāka aizraut. Uzskatu, ka bērnībā arī nevajadzētu uzgrūst slogu un pieprasīt augstus rezultātus, domāju, drīzāk jāattīsta dažādība, jāpiedalās vairākos sporta veidos, lai pēc tam bērnam pašam ļautu izvēlēties, ar ko grib nodarboties. Protams, reizēm ir arī uz to jāpiespiež. Sevišķi attiecīgajā vecumā, kad bērnam-jaunietim negribas darīt vispār neko. Lai vienkārši nepamet to visu un nestaigā bezmērķīgi pa ielām.
Skolā bērniem vadu vieglatlētikas treniņgrupu kā fakultatīvās nodarbības, strādāju pie fiziskās sagatavotības. Prieks, ka Lubānā gan bērni, gan vecāki ir sapratuši, ka ir nepieciešama fiziskā attīstība bērniem. Cenšos dažreiz apvienot nodarbību kopā ar pieaugušajiem, lai bērni redz to piemēru, ka arī vecāki sporto. Šobrīd arī īstenojam Veselības veicināšanas projektu, tajā paredzētas vingrošanas nodarbības, pārbaudes un tikšanās par veselības tēmu.
– Nu jau uz pilnu slodzi strādājat pašvaldībā par sporta darba speciālistu.
– Jā, šobrīd esmu darba attiecībās pašvaldībā. Aizsākās tas, protams, ar tīru entuziasmu. Bet sapratu – ja turpināšu, kā iepriekš, gan ģimene būs nelaimīga, gan pats ātri izdegšu. Nācās veikt sarunas ar pašvaldību, kas nāca pretim, nolēmām, ka varam strādāt kopā.
Ir arī nākuši klāt pienākumi. Esmu pievērsies komandu sporta veidiem – basketbolam (nesen bija Lieldienu kauss veterāniem), hokejam. Notika arī jau lielāka mēroga pasākums – „Latloppet" distanču slēpošanas posms.
Būtu vienīgi jāpadomā par kādu „bāzes vietu", jo ir sakrājies aprīkojums, inventārs. Uz katru pasākumu sanāk apbraukāt gan tēva māju, pašvaldības garāžas, gan savas mājas, lai visu to salasītu. Nedaudz bardaks. Citi domā – kā buržujs dzīvoju (smejas), ka mantas tik daudz. Bet reāli tas viss jau ir tikai sabiedriskam mērķim domāts. Savu reizi skumīgāk klausīties, ja jautā: „Kā tad iet ar slēpju nomas vai laivošanas biznesu?" Jāsecina, ja tā jautā, tad cilvēks īsti nav iedziļinājies. Inventāra noma ir tik minimāla, lai principā nosegtu izdevumus, kas rodas no inventāra vai trases sagatavošanas, uzturēšanas kārtībā, un pat tad ne vienmēr tā to nosedz. Es tad saku, ka varu iedot iespēju mēnesi, divus uz šo „biznesu" pastrādāt pie esošajiem nosacījumiem un cenām, kādas ir man (smejas).
– Un ja jau tik vienkārši būtu, varbūt Lubānā būtu pieci tādi kā Māris Valainis…
– Mēs nereti aprunājam vai sūkstāmies par valdību, pašvaldību, bet nav liegts pašam iet un darīt, kas to lai zina, kā būtu pašam nonākt tai valdības krēslā un sevi pierādīt, darīt labāk. Bet, uzskatu, novads ir mazs, cīnīties par kaut kādām lietām ir diezgan muļķīgi, jo budžets ir tāds, kāds tas ir. Daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem, kas dara brīvprātīgi, un tādu Lubānā netrūkst, neesmu jau arī tāds vienīgais.
– Darbošanās pamatā, pieļauju, arī jums ir patriotisms, mīlestība pret savu dzimto pusi.
– Esmu lubānietis un palikšu. Kādu laiku padzīvoju Rīgā, pastrādāju tur, bet sapratu, ka mani vairāk uzrunā lauku idille un miers, tādēļ ātri vien atgriezos šeit. Te ir iesākti darbi, ir ģimene, draugi, šī ģimeniskā vide. Varbūt vienīgi jāsāk domāt, kam kādus darbus deleģēt, jo šķiet, ka drīz tam visam nepietiks laika, lai viens pats paveiktu. Palieku nedaudz vecāks (smejas). Ja kādreiz varēju iet diennakti no vietas, šobrīd jūtu, ka organisms prasa arī atjaunoties. Pa reizei tāpēc cenšos uz kādu brīdi aizmukt kaut kur viens pats – pameditēt mežā vai laivojot pa upi. Aktīvā atpūta arī ir laba lieta, bet, kad vajag pilnībā restartēt baterijas, kaut kur aizmūku, lai nav neviena apkārt. Jūtu, ka arī tagad tas brīdis jau tuvojas (smejas). Jārestartējas ir pēc katra tāda lielāka pasākuma, arī radošums kaut kur ir jāsmeļas, citādi kādā brīdī var izsīkt. Tā kā pēc dabas esmu mākslinieks (pēc profesijas – mēbeļmeistars-dizainers. – Aut.), man tā mūza ir svarīga.
20.04.2018.