No 20. aprīļa līdz 27. maijam Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālē būs skatāma gleznotājas Madaras Neikenas personālizstāde „Tur un tepat". Ekspozīciju veido darbi, kur gleznotāja ir pievērsusies jau sev tuvajai un zināmajai tēmai – jūra, kā arī jaunākie darbi, kur parādās jauna tēma – kalni.
Jaunā gleznotāja joprojām paliek uzticīga savam iemīļotajam žanram – ainavai, un šīs izstādes kodolu veido gleznotās piejūras un kalnu ainavas. Kā min pati māksliniece: „Piejūra jau man zināmāka, bet kalni ir kas jauns. Kas uzrunāja mani pirmo reizi, esot kalnos? Tā ir citādāka sajūta un atšķirīga horizonta uztvere. It kā daļu debesu juma, līdz šim man nepierasti, aizklātu kalnu grēdas. Kalnus redzot, biju kā mazs bērns, kurš redz brīnumu – izjūtot bijību pret dabas brīnumu. Lieli un vareni tie. Nāk prātā norvēģu pasakas par troļļiem, kuri pēkšņi no miglas vāliem iznirst – kas milzīgs un neparasts…
Koki no attāluma pret kalnu ir tikpat izmērā lieli kā cilvēks pret raženu egli. Samiedzot acis, kokiem līgojoties vējam līdzi, liekas – tie dejo un čukst viens otram noslēpumus.
Kā pret kalniem, tā pret jūras plašumiem un dabu kopumā cilvēks ir mazs, bet tur tas var smelt spēku klusumā un mierā. To gan nevar attiecināt uz nelabvēlīgiem laikapstākļiem.
Diena savā ziņā kļūst īsāka, jo kalnu augstums pierasto horizontu aizsedz, ir mazāk gaismas, arī klimats pašos kalnos ir atšķirīgs. Esot kalnos, sajutu, kā garšo migla, jo tā, šķiet, tur ir itin bieži un bieza pat dienas vidū.
Mums jūra ir tepat blakus, daži soļi svaiga gaisa. Pie jūras cilvēks kļūst mierīgs. Šķiet, tā atņem visu nevajadzīgo līdz pagurumam, lai rastu jaunu spēku. Neaptveramais plašums izkliedē un koncentrē.
Darbi gleznoti eļļas tehnikā uz audekla, vienā paņēmienā allaprima. Gleznots no mazāka formāta darbiem jeb skicēm, kuras radītas dabas klātbūtnē. Šis priekš manis ir būtiski. Pat nezinu, kāpēc, taču tikai tā spēju radīt darbu, kad visas maņas ir iesaistītas, esot aci pret aci ar dabu. Dabu izlaižot caur sevi. Bet varbūt tas ir pieradums būt dabā ar otu.
Jebkura vides maiņa liek paskatīties uz lietām citādi. Gleznās vēlos kaut kripatiņu no tās esības saglabāt uz audekla – mūžīgi būt tur un tepat."
Madara Neikena (1988) 2015. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Glezniecības nodaļu. 2014. gadā saņēmusi „SEB stipendiju glezniecībā" (Latvija) un „Premio Marina di Ravenna 2014" (Itālijā). Kopš 2010. gada veiksmīgi piedalījusies vairākās grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs.
Izstādes atklāšana šodien,
20. aprīlī, pulksten 16.
20.04.2018.