J. Norviļa Madonas mūzikas skolā notika svinīgs pasākums, kurā tika godināti 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieki. Pateicības raksti piešķirti: Larisai Bennei, Dainim Dumbergam, Jānim Jirjenam, Aināram Mārtiņsonam, Normundam Ozoliņam, Jānim Seikstam, Pēterim Tropam, Pēterim Undenkovam un Antonam Zaļoksnim.
Pasākumā piedalījās un barikāžu aizstāvjus uzrunāja bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, Saeimas deputāts Romualds Ražuks, 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības pārstāvis Renārs Zaļais un Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs.
Pārņem Barikāžu dalībnieku fonds
Līdz šim barikāžu dalībniekus apzināja un godināja Saeima, bet tagad šo tradīciju pārņēmis Barikāžu dalībnieku fonds. Liela daļa barikāžu aizstāvju ir apbalvoti ar 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi, bet nu jau vairākus gadus par 1991. gada janvārī un augustā parādīto drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, par ieguldījumu organizatoriskajā un apgādes darbā, kā arī par barikāžu dalībnieku morālo un materiālo atbalstīšanu tiek piešķirts arī Pateicības raksts. To piešķir tikai tādai personai, kas nav apbalvota ar 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi. Ierosinājumu par Pateicības raksta piešķiršanu var iesniegt jebkura persona, izņemot pašu apbalvojamo.
Joprojām tiek apzināti
Barikāžu dalībnieki joprojām tiek apzināti, kaut gan liela daļa ir jau saņēmuši Piemiņas zīmi vai Pateicības rakstu. Tomēr vēl ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem joprojām nav pateikts paldies par drosmi Latvijas X stundā, kad Rīgā pašaizliedzīgi tika celtas barikādes, lai neļautu PSRS ideju piekritējiem ieņemt stratēģiski nozīmīgas ēkas, un diennaktīm bija jādežurē pie ugunskuriem. Joprojām ir diezgan daudz barikāžu aizstāvju, kuru ieguldījums nav novērtēts ne ar Piemiņas zīmi, ne Pateicības rakstu.
Tādi ir arī Madonas pilsētā, kur savulaik vieni no aktīvākajiem, kas devās uz barikādēm Rīgā, bija Madonas gāzes kantora darbinieki, viņu vidū – arī Antons Zaļoksnis. Kāpēc Pateicības rakstu viņš saņēma tikai tagad?
– Ilgu laiku jau nebija neviena, kas apkopotu informāciju, bet paši mēs jau zinām, kas tolaik devās uz Rīgu. No Madonas gāzes kantora parasti brauca ar divām mašīnām – ar „Latviju" un bobiku, bet reizēs, kad mašīnās bija kāda brīva vieta, uzaicinājām arī citus madoniešus. Braucām gandrīz katru dienu. Bieži kopā ar mums uz Rīgu devās Jānis Seiksts, kura māja atrodas Madonas gāzes kantorim kaimiņos. Atceros, ka uz barikādēm Rīgā devāmies arī ar lielo autobusu no Valmieras, kad vienā reisā gāzes darbinieki brauca gan no Valmieras, gan Gulbenes, gan Madonas, bet pēc tam mūs visus atveda atpakaļ. Bija reizes, kad uz Rīgu devās vai visi Madonas gāzes kantora darbinieki, mājās palika tikai dežurants un avārijas brigādes darbinieki. Taču neviens no bijušajiem gāziniekiem Madonā nav apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi, un vairs arī nesaņems, jo piemiņas zīmju izgatavošanai neesot naudas. Taču valdība it kā sola piešķirt līdzekļus, lai vismaz apmaksātu 1991. gada barikāžu dalībnieka statusu apliecinošu apliecību izgatavošanu un izsniegšanu, – uzsver Antons Zaļoksnis.
No atmiņas nav izdzēšams
Tagad, kad viņš ir saņēmis Pateicības rakstu par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā 1991. gada janvārī, Antons Zaļoksnis atzīst, ka tā ir svarīga vēstures liecība. Stāstot par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas ceļu, viņš tagad varēs arī mazbērniem parādīt, ka tie nav tukši vārdi un arī viņu dzimtā ir kāds, kas toreiz bija barikāžu dalībnieku vidū.
To laiku viņš raksturo kā ļoti interesantu un emocijām bagātu, jo nebūt nebija zināms, kā notikumi attīstīsies turpmāk. Tagad varbūt daudziem arī šķiet, ka citādi nemaz nevarēja būt, un kāds, iespējams, pat domā, ka viss bijis zināms iepriekš, bet tolaik jau bija diezgan daudz neskaidrību. Arī sadursmes draudi bijuši pavisam reāli.
– Armijas daļas braukāja šurpu turpu, un nekad nevarēji būt drošs, ka nesāksies apšaude. Sabraukušo cilvēku Rīgā bija ļoti daudz, vieni dežurēja pie ugunskuriem un stāvēja sardzē pie stratēģiski nozīmīgiem objektiem, savukārt citi nāca pie barikāžu aizstāvjiem ar tēju un pīrādziņiem. Arī paši, dodoties uz Rīgu, līdzi ņēmām sviestmaizes. Turklāt starp barikāžu aizstāvjiem bija ne tikai latvieši. Toreiz Latvijas iedzīvotāju vidū bija liela vienotība. Reiz pie Jāņa Seiksta pienācis kāds krievu tautības cilvēks un jautājis, vai bise vismaz līdzi esot. Viņš pats gan esot paņēmis sāls paciņu: ja nu armijnieki uzbruks, bēršot sāli viņiem acīs, – atceras Antons Zaļoksnis un piebilst: – Tas laiks no atmiņas nav izdzēšams…
11.04.2018.