Šis ir Eiropas Kultūras mantojuma gads, un Madonas novada bibliotēkā plašas auditorijas klātbūtnē tika atvērta Eiropas Parlamenta deputāta Arta Pabrika grāmata „Hiršenhofas stāsts. Kultūrvēsturiska eseja", kas arī ir kultūrvēstures izzināšanas lielisks avots.
Arta Pabrika ceļš uz Hiršenhofu sācies bērnībā, kad viņš labprāt gremdējies savas vecmammas stāstos par dzīvi, vēsturi un karu. Eseja apskata baltvācu apdzīvoto Iršu jeb Hiršenhofas koloniju tās pastāvēšanas laikā no 1766. līdz 1939. gadam. Tā ir vienīgā vieta Baltijā, kur atradās kompakta vācu zemnieku kolonija. Grāmatas autors uzskata, ka ne baltvācu, ne Latvijas vēsture nav pilnīga bez pētījumiem par Iršu vācu kolonistiem. Tā kā Iršos meklējamas Arta Pabrika saknes, esejā iekļauta personīga stīga – laikabiedru atmiņas, dzīvesstāsti un fotogrāfijas.
– Iršu vēsture lielā mērā saistīta arī ar Madonas apkārtni, – akcentēja Artis Pabriks. – Viena no grāmatas sadaļām veltīta liecībām, kā cilvēki no malas redzēja hiršenhofiešus, un tur ir atsauces uz tā laika 1939., 1940. gada Madonā izdotajiem laikrakstiem, kuros cilvēki pievērsa uzmanību faktam, ka viss Iršu ciems pazuda, tā iedzīvotāji izbrauca no Latvijas. Madonas laikrakstos minēts, ka vietējie zemnieki ar hiršenhofiešiem sadarbojās, cits citam izpalīdzēja, savstarpējās attiecības bijušas ļoti labas, tāpēc vietējie viņus pavadīja ar laba ceļa vēlējumiem.
Uz jautājumu, kāpēc grāmata tapa, Artis Pabriks atbildēja, ka ikvienam no mums ir būtiski iepazīt to kultūras mantojumu, kas sniedz apziņu par savu identitāti: – Laika gaitā par minēto tēmu man bija sakrājušies materiāli ar rakstiem, atmiņām, fotogrāfijām, un sapratu, ka, ja to nesalikušu kopā, viss pazudīs. Otrs iemesls bija sabiedriski politisks, jo nāca Latvijas simtgade un vēlējos ko izdarīt arī šai nodomā. Pētījums par savas dzimtas vēsturi un senčiem būtu svarīgs mums katram, tāpēc rosinu arī jūs domāt par pagātni savas identitātes kontekstā, vākt un pētīt katram savu dzimtas vēsturi. Tas dos turpinātības pakāpi, jo katras valsts, sabiedrības, izglītības uzdevums ir ievadīt kopīgajās sliedēs, pa kurām gājuši priekšteči, arī jauno paaudzi. Modernā valodā to varam saukt par socializāciju. Kā citādi lai uzrunājam jaunos, kā citādi viņiem varam iedot šo turpinātību? Viņi nav lasījuši to, ko mēs esam lasījuši, ko mūsu vecāki lasīja, viņi nezina dainas, stāstus, dzeju, tad vismaz šāda turpinātība būtu jāveido. Dzimtas izpēte pat albuma veidā jaunajai paaudzei būtu noderīga.
Trešais iemesls grāmatas tapšanai bijusi apziņa, ka Irši ir unikāla vieta Latvijas vēsturē, jo nekur citur Baltijā baltvācu zemnieku kompaktas kolonijas nav bijis.
Artis Pabriks grāmatā apkopojis gadu gaitā savāktos materiālus par savas dzimtas mājām Kokneses novada Iršu ciemā, agrākajā baltvācu zemnieku kolonijā Hiršenhofā.
– Šajā pētījumā es noteikti neesmu politiķis, esmu vienkārši cilvēks, latvietis, eiropietis, baltvācietis, kas pēta apkārtējo vidi, – aizdomājās autors.
Hiršenhofas iedzīvotāji šābrīža Iršu ciematu pameta, sākoties Otrajam pasaules karam 1939. gadā. Aiz tiem palika iekopti dārzi un tukšas mājas. Artis Pabriks cer, ka viņa radīto vēstures liecību apkopojumu izdosies pārtulkot vācu valodā, lai tas sasniegtu arī Hiršenhofas iedzīvotāju bērnus un mazbērnus Vācijā.
06.04.2018.