Lubānas un Cesvaines evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs REINIS BIKŠE dzimis un audzis kristīgā ģimenē. Viņa tēvs Erberts Bikše ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Rīgas Jēzus draudzes mācītājs. Jau no agras bērnības Reinis apmeklēja draudzes svētdienas skolu. Kad paaugās, darbojās draudzes jauniešu kalpošanā un bija jauniešu darba vadītājs. Piedalījies evaņģelizācijas grupā, kur kopā ar Jēzus draudzes jauniešiem daudzās lauku draudzēs palīdzēja organizēt svētdienas skolu. Taču, pirms sekot aicinājumam kļūt par mācītāju, viņš studēja Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, kur ieguva bakalaura grādu Uzņēmumu vadības zinātnē. Pēc tam izvēlējās studijas LU Komunikācijas zinātnes maģistra studiju programmā, lai pēc pusgada tās tomēr atstātu un atsauktos īstajam aicinājumam.
– Toreiz sapratu, ka abas studijas esmu sācis ar domu – ja nu kādreiz saņemšos kļūt par mācītāju, studijās gūtais būs noderīgi, – atskatoties uz sava ceļa izvēli, saka Reinis Bikše. – Tad beidzot biju nobriedis nebaidīties un teikt Dievam pilnīgu „jā", un kā par brīnumu LELB dibinātā Lutera Akadēmija togad uzņēma studentus nevis septembrī, bet janvārī. Tā, nezaudējot ne brīdi, guvu apstiprinājumu tam, ka Dievs visu ir labi sakārtojis, un pārliecību, ka manas sirds virziens ir pareizs.
– Pēc četru gadu studijām, iegūstot bakalaura grādu teoloģijā, no Rīgas bija jāpārceļas uz laukiem. Kāds bija šis posms?
– Studiju laikā jau draudzējos ar Martu, un 2015. gada 4. septembrī mēs viens otram teicām savu „jā" vārdu. Noslēdzot studijas, īsti nezinājām, kurp tālāk mūs Dievs vēlas vest, bijām atvērti Viņa plānam. Tābrīža Madonas iecirkņa prāvests Hanss Martins Jensons mani uzrunāja doties kalpot uz Cesvaini un Lubānu, un mēs teicām savu „jā" aicinājumam. Dzīvesvieta bija iecerēta Lubānā, un esam Dievam pateicīgi par draudzi, kura mūs tik mīļi sagaidīja. Šoruden būs trīs gadi, kopš esam šeit, un esam laimīgi. Sākumā grūtākais bija saprast ikdienas ritmu un apjaust visus jaunos pienākumus, bet priecājos par draudzes cilvēkiem – viņi bija tie, kas abās vietās mani atbalstīja un ļoti iedrošināja. Varu apliecināt, ka mūs sagaidīja sirsnīgi un silti, un tā ir joprojām.
– Cik lielas ir abas draudzes?
– Cesvainē ir lielāka draudze, un dievkalpojumus apmeklē jaunāki cilvēki. Lubānā situācija ir mazliet cita – svētdienās neesam tik daudz, bet toties varam būt tuvāk cits citam. Lubānas draudzei ir vairākas kalpošanas tās apkārtnē – ir divi pansionāti, kuros regulāri notiek dievkalpojumi, ir tikšanās Meirānos un Degumniekos, kur reizi vai divreiz mēnesī uz dievkalpojumu tiekamies kultūras namā. Ticu, ka Dievam ir savs plāns Lubānas un Cesvaines pilsētai, un Dieva vārds ir dzīvs, tas nekad neskan tāpat vien.
– Pa šo laiku sakuplojusi jūsu ģimene.
– Kad atbraucām uz Lubānu, bijām trīs – Marta, Adrians un es. Šeit uzzināju, ka gaidām Jēkabu – piemājas upes krastā ir skaists vītols, pie kura Marta paziņoja par otrā bērna gaidībām, tā mums vienmēr paliks īpaša vieta. Tagad jau ģimenē ienākusi arī mazā Hanna… Bērni prasa daudz laika, bet tā ir liela svētība, ja vari būt līdzās viņiem un ieguldīt laiku un lūgšanas. No Martas varu daudz mācīties, viņai izdodas brīnišķīgi veidot mājas dzīvi. Marta pirms tam strādāja bankā, lietvedībā.
– Atnākot uz Lubānu, viena no praktiskām lietām, ar ko saskārāties, bija baznīcas caurais jumts.
– Jumts bija kritiskā stāvoklī – uz ērģelēm pilēja lietus, dievkalpojumos gandrīz vajadzēja izvilkt lietussargu. Tik liels remontu projekts mani biedēja. Zināju, ka man nav tādas pieredzes un ka vajadzīgo nevarēšu paveikt. Tad lūdzāmies gan padomes sēdēs, gan draudzē, un jāsaka, ka Dievs ceļu pašķīra. Draudzes pārstāve Ilze Kraukle piekrita uzrakstīt projektu Eiropas fondam, vietējais arhitekts Juris Moris sagatavoja tāmi, visā bija Dieva vadība. Sākotnējā tāme jumta nomaiņai bija 60 tūkstoši eiro, draudzei tas likās pa spēkam, jo finansējums no ES būtu 40 tūkstoši eiro. Draudzes kontā bija 10 tūkstošu eiro, nolēmām riskēt. Vēlāk, aprēķinot visu precīzāk, izrādījās, ka nepieciešamā summa būs 80 tūkstoši eiro, bet arī tas nelikās neiespējami. Aicinājām ziedot, un no privātpersonām tika saziedoti 12 tūkstoši eiro, vairāk nekā 3 tūkstoši eiro nāca ziedojums no juridiskām organizācijām, 5 tūkstošus eiro jumta nomaiņai piešķīra LELB virsvalde un 20 tūkstošus eiro – Lubānas novada pašvaldība. Esam priecīgi par būvniekiem – darbi ir pieņemti, viss izdarīts kvalitatīvi, pateicoties ziedojumiem, neesam nevienam palikuši parādā. 8. aprīlī, Baltajā svētdienā, plānots pateicības dievkalpojums, kad aicināsim visus kopā, pateiksimies Dievam un svinēsim mūsu baznīcas lielo notikumu.
– Nevaru nepajautāt par šābrīža grūtībām LELB, kas izcēlušās saistībā ar Juri Rubeni. Kāda šai ziņā ir jūsu nostāja?
– Sabiedrībā ir daudz jautājumu un neskaidrība par mācītāja Jura Rubeņa lūgumu atbrīvot viņu no kalpošanas LELB mācītāja amatā. Ja patiešām interesējamies par šo jautājumu, tad būsim dzirdējuši LELB arhibīskapa un LELB mācītāju viedokļus. Visos izteiktajos viedokļos saklausāma viena doma – mums ir svarīga mūsu Baznīca. Viedokļi dažkārt atšķiras, un tādos brīžos jo īpaši jāmācās būt mīlestības pilniem. Šonedēļ kāda draudzes māsa atgādināja par rumāņu mācītāju Rihardu Vurmbrandu un viņa teikto: „Dievs mūs netiesās pēc tā, cik daudz mēs cietām, bet cik daudz mēs spējām mīlēt."
Kā risināt šo jautājumu, kādai jābūt manai attieksmei? Sociālo mediju komentāros, kā arī sarunās ir vērojama tendence iedalīt vienus labajos un otrus sliktajos. Tomēr tas neatrisina problēmu. Atbilde ir meklējama Dieva vārdā. Iesvētes mācībā un laulāto kursā lietoju vienkāršu piemēru: ja laulātie stāv uz viena ticības pamata un abi meklē Dieva gribu, tad katrs, tuvojoties Dievam, tuvojas arī viens otram. Ar to vēlos aicināt ikvienu no mums, pirmkārt, meklēt Dieva prātu Viņa vārdā – Bībelē.
Draudzēs, pārrunājot šo jautājumu, Dievs deva gaismu ieraudzīt apustuļa Pāvila rakstīto vēstuli Korintas draudzei. Viņiem bija līdzīgs jautājums par to, kurš ir labāks, kurš pareizāks – Pāvils vai Apolls? Pāvila rakstīto varam attiecināt uz mūsu situāciju: „Jo, kad viens saka: es turos pie Pāvila (Jāņa Vanaga), bet otrs: es pie Apolla (Jura Rubeņa), – vai tad neesat miesīgi? Kas tad ir Apolls (Juris Rubenis), un kas ir Pāvils (Jānis Vanags)? Tik kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi, ikviens tā, kā Tas Kungs viņam devis. Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē." (1.Kor. 3:4-7)
Atļāvos ielikt iekavās mums aktuālos personu vārdus, lai ieraudzītu, ka visa pamatā ir Dieva darbs, Viņa žēlastība. Mums katram ir dots savs uzdevums, lai šo vēsti nestu tālāk. Apustulis Pāvils norāda, kāda ir šī glābjošā vēsts: „Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus." (1.Kor. 3:11) Lieldienās no jauna to piedzīvojam, ka Jēzus Kristus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, lai arī mēs dzīvotu Viņā. Jēzus uzsver, ka Viņš ir ceļš, kamēr mēs esam ticībā uz Viņu, mēs esam Viņa rokās. Jēzus saka: „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas." (J 10:28)
– Tuvojas Kristus Augšāmcelšanās svētki, kā savās draudzēs svinēsit kristiešu lielākos svētkus?
– Mācītājam šai laikā ir daudz dievkalpojumu, sākot jau ar Zaļo ceturtdienu un Lielo piektdienu. Lubānā ir tradīcija Lieldienu rītā pulksten 6.30 pulcēties vecajos kapos, kur Kristus Augšāmcelšanās svētkus iesākam ar svētbrīdi. Kristieši zina, ka Lieldienās Kristus kaps bija tukšs, un tas ir apliecinājums mūžīgajai dzīvei, kas mums visiem ir dota. Domājot par Lieldienu tēmu, gribu uzsvērt, ka Augšāmcelšanās ir milzīgs brīnums. Grēka dēļ pasaulē ienāca nāve, un reiz ikvienam cilvēkam būs jāmirst. Tā ir lielākā traģēdija, kāda var būt, ja cilvēks nomirst, nesakārtojis attiecības ar Dievu. Bībelē skaidri lasām, ka vieni būs izglābti un citi būs mūžīgi nošķirti no Dieva. Lieldienās mums skan brīnišķīgākā vēsts: „Tev ir piedots." Jēzus Krustā ir apliecinājums Dieva mīlestībai un piedošanai. Augšāmceltais Jēzus ir apliecinājums, ka nāvei nav varas pār Viņu. Jēzus saka: „ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos." (J 11:25)
– Kā jums šķiet – vai kristīgo vēsti Lieldienās „neapēd" zaķi, olas, šūpoles un izklaides? Ar ko pārsvarā dzīvo apkārtējā sabiedrība?
– Lieldienas tiek svinētas dažādos veidos. Kādiem tās ir garākas brīvdienas, kāds ievēros ticējumus, kādi citi ripinās olas. Mēs varam uzdot sev jautājumu – kas būs pēc svētkiem? Vai atkal būs ierastā ikdiena? Domāju, ka dzīvojam laikā, kurā trūkst cerības.
Kristīgā vēsts nes cerību, jo Jēzus kaps bija tukšs. Tās lietas, ar kurām pats netieku galā, kur esmu grēka verdzībā, tur skan vēsts par jaunu dzīvi. Pāvils raksta: „Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns." (2.Kor. 5:17)
Lieldienās izskan priecīgā ziņa par Kristus uzvaru pār grēku un nāvi. Tur, kur paši esam bezspēcīgi, Dievs caur Jēzu Kristu dara savu pestījošo darbu.
28.03.2018.