Aizvadītajā svētdienā visā Latvijā tika pieminētas Padomju Savienības varas iestāžu teju pirms 70 gadiem veiktās masveida deportācijas un to upuri.
Deportāciju „likumiskais" pamats bija 1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padomes pieņemtais slepenais lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas: kulaki un viņu ģimenes, bandītu (partizānu) un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto partizānu ģimenes locekļi, legalizējušies partizāni un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, partizānu atbalstītāju ģimenes locekļi. „Tautas ienaidniekiem" un pēdējām buržuāziskās šķiras paliekām no sabiedrības bija jāpazūd. Tieši šī iemesla dēļ PSRS ideologi tik lielu uzmanību pievērsa individuālajiem zemniekiem, kas vēl kā pēdējais bastions turējās pretim padomju saimniekošanas modelim, kurā dominēja pavisam citi principi. Iznīcinot „kulakus", zustu arī šī pretestība. Izsūtāmo skaits Latvijā sasniedza vairāk nekā 44 000 cilvēku.
PSRS Ministru padomes lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču, kā zināms, praksē tā nenotika (vairāk nekā ceturtā daļa no visiem izsūtītajiem bija bērni vecumā līdz 16 gadiem) – izsūtītāji daudz neauklējās un visbiežāk deportēja visus ģimenes locekļus, kuri izsūtīšanas brīdī atradās mājās. Iedzīvotāji tika izsūtīti, pamatojoties uz sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes. Izsūtīšanu uzdeva veikt Valsts drošības ministrijai. Deportāciju veikšanai no Krievijas papildus ieveda 4500 karavīru Latvijā, bet izsūtīšanu Baltijā kopumā veica 76 212 cilvēki.
Gan 1941. gada, gan 1949. gada deportācijas smagi skāra arī toreizējā Madonas apriņķī dzīvojošās ģimenes. Kaut arī represēto skaits gadu no gada samazinās, viņu rindas joprojām ir ciešas, un vēstures liecības tiek nodotas nākamajām paaudzēm. Arī tradīcija ik gadu deportāciju dienā pulcēties pie Šķeltā akmens, lai ar laikabiedriem atminētos pašu pārdzīvoto un godinātu tos, kuriem nebija lemts no izsūtījuma atgriezties, ir uzturēta dzīva un katru gadu piesaista ne vien pašus represētos, bet arī viņu tuviniekus un citus sabiedrības locekļus, kuriem nav vienaldzīgs tas, kas rakstīts mūsu tautas vēstures melnākajās lappusēs.
Arī šogad tradīcija netika lauzta, un 25. martā pie Šķeltā akmens Madonā tika nolikti ziedi, teiktas runas, kā arī pirmo reizi piemiņas vietā godasardzē stāvēja Zemessardzes 25. kājnieku bataljona zemessargi. Kopā ar Madonas politiski represētajiem piemiņas brīdī piedalījās arī Latvijas Politiski represēto apvienības Cēsu biedrības pārstāvji.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā pasākumi represētajiem un ikvienam interesentam tika rīkoti arī Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālē, kur koncertu sniedza vīru kopa „Vilki", kuras repertuārā lielākoties ir latviešu karavīru dziesmas, bet pēc ļaužu pārpildītā koncerta tika atklāta Cēsu Valsts zonālā arhīva izstāde „Represijas pret Madonas apriņķa iedzīvotājiem".
"Svarīgi uzklausīt deportācijās izdzīvojušos"
Cēsu Zonālā valsts arhīva vecākā eksperte Anda Opoļska, atklājot izstādi un kavējoties tās tapšanas vēsturē, atgādināja, ka pagājuši teju 30 gadu, kopš Latvijā par deportācijām var atklāti runāt.
– 1988. gadā Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu, ar kuru tika atzīts, ka cilvēki 1949. gadā tika deportēti nepamatoti, līdz ar to varēja uzsākties viņu reabilitācijas process. Arhīvā sākās intensīvs darbs, jo, lai atgūtu nacionalizētos īpašumus, konfiscēto mantu, cilvēkam bija jāpierāda, ka viņam tā ir piederējusi, un tas bija dokumentāli jāpamato. Katra lēmuma pamatā bija arhīva izziņa, un tās mēs gatavojām tūkstošiem. Šis darbs ilga aptuveni 10 gadu, līdz 1999. gadam, kas bija arī deportāciju piecdesmitgade. Tolaik arhīva vadība norādīja, ka arhīviem jāsāk plašāk pētīt ar šiem notikumiem saistītos dokumentus, lai varētu gatavot materiālu izstādēm, kas jau izvērstāk informētu sabiedrību par to, kas tad īstenībā šajā vēstures periodā notika. Šāds uzdevums tika dots arī man, taču nebiju gatava šādu izstādi sagatavot, jo par deportācijām zināju ļoti maz. Arī man, kā jau daudziem, ģimenē bija izsūtīti tuvinieki, taču par deportācijām netika runāts. Tomēr beigās nolēmu, ka šo tēmu ir nepieciešams pētīt, un sapratu, ka, lai to varētu izdarīt, man vispirms ir nepieciešams tikties ar cilvēkiem, kuri paši ir deportācijas pārdzīvojuši. Viss sākās ar iepazīšanās pasākumiem, kas vispirms notika Cēsīs, un 1999. gada aprīlī, atminos, tieši tāpat kā šodien – arī toreiz piedalījās vīru kopa „Vilki", un šajās pašās telpās iepazinos ar Madonas politiski represētajiem un muzeja darbiniekiem, – to, ka plašāka deportāciju tēmas izpēte arhīvā ilgst teju jau 20 gadu, pastāstīja Anda Opoļska.
Katram pagastam savs stāsts
Auglīgā sadarbība šo gadu gaitā ir vainagojusies ar vairākām izstādēm, no tām viena, kurā atsegtas pret Madonas apriņķa iedzīvotājiem vērstās padomju represijas, tika atklāta 25. martā.
Savulaik veidotās arhīva izstādes, uz kuru materiāliem balstās arī svētdien muzejā atklātā, bija iespējamas tikai tad, ja tām atbalstu (arī finansiālu) sniedza vietējās pašvaldības. Bijušajā Madonas rajonā, pateicoties pašvaldību atbalstam, izdevās apkopot materiālus par trim pagastiem – Praulienu, Mārcienu un Bērzauni. Katrā no pagastiem ir savi unikāli stāsti, piemēram, par kalēju, kurš gan netika deportēts, taču, vēloties izsūtījumā būt kopā ar ģimeni, pats devies uz Sibīriju, vai par Bērzaunes pagastā valdījušo teroru pret vietējiem iedzīvotājiem, tos spundējot pagrabos un spīdzinot. Tādēļ pat tika rīkota tiesas prāva, jo tika uzskatīts, ka konkrētie vietējās varas pārstāvji ar savu rīcību tautas acīs degradē padomju varu. Zīmīgi, ka to, kuri terorizēja vietējos iedzīvotājus, rindās vairums cilvēku bija ar latviskiem uzvārdiem, kas lieku reizi pierāda, ka deportācijas un padomju varas dzelžainā tvēriena nostiprināšana nenotika bez vietējo kolaboracionistu aktīvas līdzdalības.
Pateicas par sadarbību
Nozīmīgajā Latvijas simtgadē Latvijas Nacionālais arhīvs arī nolēma izteikt pateicību tiem cilvēkiem, ar kuriem sadarbība bijusi auglīga un kuri palīdzējuši apkopot un saglabāt Latvijas dokumentālo mantojumu.
Pateicības raksts tika pasniegts Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja direktorei Līvijai Zepai, Latvijas Politiski represēto apvienības Madonas politiski represēto biedrības vadītājai Elzai Serdānei, Latvijas Politiski represēto apvienības Cēsu biedrības pārstāvei Zigrīdai Perevalovai, kuras saknes meklējamas Madonas pusē – Mārcienā, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošajam pētniekam Indulim Zvirgzdiņam un citiem.
Elza Serdāne atzina, ka viņai iespēja iepazīties ar arhīva dokumentiem sniedza lielāku skaidrību par to, kādēļ viņas ģimene tika izsūtīta.
– Es uzzināju ļoti daudz, ko citā ceļā diezin vai būtu izdevies uzzināt. Nonākot Omskas apgabalā, tur visi bija nesaprašanā, kādēļ šie latvieši ir atbraukuši, jo nekādas apsūdzības nav. Tēvs nebija nacionālais partizāns, arī kulaks neskaitījās un partijās nedarbojās. Omskā tika gaidīta atbilde no Latvijas, taču tā arī nesagaidīja, jo nebija, ko atbildēt. Pētot arhīva dokumentus, atklājās patiesais iemesls. Viņu vēlējās piespiest vadīt kādu no kolhoziem, kas tolaik tika veidoti pagastā. Tēvs bija pateicis, ka ar zagtu mantu nesaimniekos. Viss. Ar to pietika, lai visu ģimeni izsūtītu, – to, ka reizēm pat jau tā neskaidrās PSRS Ministru padomes noteiktās kategorijas par to, kas iekļaujas šķiras ienaidnieku kategorijā, veidojot izsūtāmo sarakstus, varēja traktēt vēl brīvāk, ar savas ģimenes stāstu ilustrēja Elza Serdāne.
Zigrīda Perevalova aicināja Madonas politiski represētos saglabāt to vienotību, kas jūtama 25. marta pasākumos, arī ikdienā. Diemžēl ne visās pilsētās tā vairs ir jūtama.
Atzinīgus vārdus sadarbībai gan ar arhīvu, gan represētajiem veltīja arī Līvija Zepa un Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora, kas aicināja represētos arī turpmāk dalīties ar savu dzīves pieredzi, tādējādi uzturot vēsturisko atmiņu.
AGRA VECKALNIŅA foto
27.03.2018.