1949. gada 25.-29. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes veica masveidīgu Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšanu uz attāliem PSRS reģioniem. Šajās deportācijās, kuras slepeni tika sauktas par „Krasta bangu", no Latvijas tika izsūtīti aptuveni 44 000 cilvēku. 5451 no šiem nelaimes skartajiem cilvēkiem nonāca vistālākajā izsūtījuma vietā – Amūras apgabalā. Starp viņiem bija 7 gadus veca meitene, ko Liezēres pagasta Ozolu ciema iedzīvotāji tagad pazīst kā AUSMU KALNIŅU.
Kā 1949. gada 25. marta rīts pārrakstīja mazās Ausmas likteni? Vai, kalendārā redzot, kā tuvojas šis liktenīgais datums, tagad, kad pagājuši tik daudzi gadi, sirdī un prātā uzvirmo kādas īpašas emocijas?
"Šī diena mūžam paliks atmiņā"
„Bet, protams, katru gadu! To laiku atceros kā šodien," savu atmiņu stāstījumu iesāk Ausma. „Torīt bija mākoņains, daudz sniga. Mums pakaļ atbrauca ap pusdesmitiem, mammas tobrīd nebija mājās (tolaik dzīvojām Līdēres pusē). Viņai aizbrauca pakaļ uz darbu, uz vilnas sukām (tagad tur atrodas Kučuru dzirnavas). Tad mūs visus – mani, mammu, pusbrāli un pusmāsu – aizveda uz Cesvaines staciju. Tēvs bija arestēts jau 1945. gadā, nezinu, par ko un kāpēc. Mums jau arī tajā rītā neviens nestāstīja, kāpēc ved prom. Galīgi plikus aizveda, atļāva paņemt tikai 2 kg miltu, kaut mājās bija vesels maiss. Es kabatās pa kluso šo to sabāzu. Vilcienā deva maizīti, karstu ūdeni, vienu reizi dienā biezputru. Vagonā bija čugunka, ko varēja kurināt. Dabisko vajadzību kārtošanai – spainis, bet, kad vilciens apstājās – visus nostādīja vienā rindā pie vagoniem."
Tie, kuri pārcieta ilgo un pazemojošo ceļu uz tālo Sibīriju, atbilstoši nometināšanas plānam konvoja pavadībā tika aizvesti uz pastāvīgo nometinājuma vietu. Ausma atceras: „Galapunktā nonācām 15. aprīlī, ar smagajām mašīnām tikām aizvesti uz Avsjanku. Palicis prātā – otrā dienā bija Lieldienas… Darbā mammu norīkoja uz Zarečnaju, viņai lika kopt vistas. Lai ģimenei būtu pārtika, mamma adīja cimdus vietējām sievietēm, kuras par to pretī deva kartupeļus. Tiklīdz izsūtītajiem iedalīja darbu, par iztikšanu bija jārūpējas pašiem, tāpēc arī mēs, bērni, palīdzējām mammai – māsa ganīja teļus, vēlāk viņa aizmanījās uz mežniecību, tad uz Zejas slimnīcu par sanitāri, bet brālis sākumā strādāja par kravu piekabinātāju, kamēr izmācījās par traktoristu. Dzīvojām pie divām upēm – Zejas un Urkānas, tās bieži pārplūda, sevišķi lietavās, taču no vietējiem iemanījāmies atrast tādas vietas, kur varēja iekopt dārzu un audzēt kartupeļus, protams, visu darījām ar rokām… Kad iekrājām naudu, mamma nopirka teli."
Skolas gadi Ivanovkā
Pārcilājot senās fotogrāfijas, kas atsauc atmiņā toreizējos klasesbiedrus un skolotājus, Ausma dalās atmiņās, kā septiņus gadus mācījusies trijās krievu skolās. Viena no tām – Ivanovkas skola. „Klases bija apvienotas, 1. un 3. klase kopā, 2. un 4. klase arī, skolotāja viena, nu gluži kā tagad mūsdienās lauku skolās. Neviens mums neprasīja, kā latviešu bērnam ar krievu valodas saprašanu vai mācēšanu. Skolā runāt drīkstēja tikai krieviski, ak, kā es ar to valodu mocījos, ārprāts! Līdz pusnaktij mācījos," viņa stāsta. „Eksāmenos 7. klasē „izkritu cauri", paliku uz otru gadu un mācījos atkal. Kad gāju 3. klasē, nomira Staļins, mamma neatlaidīgi rakstīja uz Rīgu vēstules ar lūgumu atļaut ģimenei atgriezties Latvijā, taču Pelše vienmēr to noraidīja."
Tā gandrīz desmit gadu Ausma nodzīvoja Amūras apgabalā. Tikai 1958. gada 1. jūlijā komandants atnesa atbrīvošanas vēsti un lika parakstīties, ka visi ir brīvi – atļauju izbraukt dabūja māsa, līdz ar to arī pārējie ģimenes locekļi drīkstēja atgriezties dzimtenē, ievērojot norādi – tikai ne tajā vietā, kur dzīvojuši.
Toreizējās emocijas nevar aprakstīt vārdos. Brālis jau bija paspējis nodibināt ģimeni, tikko kā kļuvis par tēvu, tāpēc izlēma palikt svešumā. Māsa Aina gan nevarēja nociesties un jau vasarā atgriezās Latvijā, dabūja darbu slimnīcā Siguldā. 23. oktobrī, pēc pēdējo darbu padarīšanas, kamēr vēl nebija paspējusi aizsalt Zejas upe, sākās arī septiņpadsmitgadīgās Ausmas un viņas mātes mājupceļš. Atpakaļceļā, vērojot ceļa stabiņus, Ausma ieraudzīja, ka uz viena no tiem ir uzraksts „7777 km līdz Maskavai", un, ja vēl pieskaita klāt 80 km uz ziemeļiem līdz nometinājuma vietai, tieši tik kilometru skaitļu valodā viņu bija šķīruši no Latvijas…
Gan smags darbs, gan jauka atpūta
Pēc atgriešanās dzimtenē sākās fiziski nogurdinošs darbs fermā, tad lauku brigādē sovhozā. Lai cik brīnumaini, Ausmai ar māti tomēr izdevās atgriezties dzimtajā pusē, un neviens padomju darbonis šo faktu nepiefiksēja. „Bija ļoti smagi jāstrādā, taču cilvēki prata arī jauki atpūsties," Ausma dalās atmiņās. „Ozolos, uz kurieni 1984. gadā atnācu dzīvot, savs pūtēju orķestris bija un pat divas kapelas. Ne tikai bērēs, bet arī ballēs vareni spēlēja. Jāņus svinējām, priekšsēdētājs Bērziņš atļāva, nekad neaizliedza. Sovhoza laikos visu Padomju Savienību ekskursijās izbraukāju, bet Latvija gan sākumā bija no jauna jāiepazīst – kā bērnu mani prom aizveda, ko es no tās lai zinātu? Ar mammu ekskursijā uz Rīgas Zooloģisko dārzu braucu… Kad brālis no svešzemes pāris reižu ciemos atbrauca, es viņu tik uz dažām pazīstamākām vietām toreiz mācēju aizvest. Kad mamma nomira, no 1993. līdz 1996. gadam gan grūti gāja, reizēm maizes mājā lāga nebija."
Ausmas balsī ieskanas bēdīgāka nots, taču tas ir tikai īss mirklis, un viņa atkal kļūst optimisma pilna un pajoko. „Bulgārijā un Rumānijā arī esmu bijusi, uzmanītājs līdzi brauca, nedrīkstējām veidot grupas, kurās esam mazāk nekā četri cilvēki. Neļāva iepirkties, bet tāpat neklausījām. Atceros, nopirku sev skaistu rozā jaku… 33 sovhoza darba gadiem pieskaitot klāt tos, ko valsts sarēķināja par Sibīrijā nodzīvotajiem, mans darba stāžs ir 82,5 gadi!" Ausma smejas. „Brāļa kopš 2013. gada vairs nav starp dzīvajiem, bet es ar viņa bērniem un bērnubērniem tagad regulāri Skype sazinos, viņi Blagoveščenskā un Abakanā dzīvo. Vienreiz sūtīju apsveikuma kartīti, bet galā tik pēc trim mēnešiem bija saņēmuši, nez kur tā vēstule Maskavā bija aizķērusies!"
Klausos un brīnos – skaitļi un fakti, sveši ciemu un pilsētu nosaukumi, kuri pēc brīža man noteikti pagaistu no atmiņas, ja vien nepaspētu tos pierakstīt – nu kā to visu šajā cienījamajā vecumā cilvēks var atcerēties! Ausma, it kā nolasīdama manas domas, pēkšņi saka: „Visas atmiņas grāmatā uzrakstīju, jo, kad manis nebūs, kā tad radi par mani to visu zinās? Būs kā tajās bērēs, kad satikāmies un rads radu nepazinām – izsūtīšanas dēļ esam izkaisīti pa svešām malām…"
Bez darbošanās nevar iztikt
Noklaudz dzīvokļa durvis, Ausma ieklausās un saka: „Laikam kāds kaķi ielaida! Mans Muris nomira, tagad pieklīdušais Mura brālis – viņu par Melno muti sauc – jāaprūpē, viņš tāds slims, žēl tak dzīvnieka…"
„Nu ko, Melnā mute, tev ar saimnieci veicies!" man iešaujas prātā. Un kā tad ne? Viņa ir vienmēr darbīga, pavasaros, vasarās un rudeņos Ausmu allaž redz rosāmies dārzā. Brīnies vai ne, bet palielais kartupeļu lauks ātri vien tiek apstādīts ar lāpstas palīdzību vien – tieši tāpat kā tolaik, Sibīrijā – izroc bedrīti, iemet tajā mēslus, kartupeli un aizrušini bedrīti ciet… Bet starp kartupeļiem Ausmas dārzā vienmēr bagātīgi zied puķes, ko viņa devīgi atļauj ņemt arī citiem. Dālijas, rudzupuķes, samtenes, labi aprūpētas, veido tik kuplus cerus, ka arī es esmu iegriezusies viņas dārzā, lai pabrīnītos par tām. Bet rudenī, Ausmas pašas spēkiem nokopts, dārzs ir tik tīrs kā galds. Ziemas laiks viņai ir tāds klusāks, taču arī tad netiek sēdēts mierā, jo atrasta jauna nodarbe – izšūšana. Meita uz vārda dienu dāvanā atvedusi izšūšanas grāmatu, un tā arī viss sācies. Tad vēl pati izšūšanas žurnālus pasūtījusi…
Ausma rāda bildi ar īrisiem: „Tādus jau divpadsmit gabalus esmu izšuvusi, kaimiņienēm Līgai un Lilitai svētkos dāvināju. Citi arī prasa. Meitai uz 50 gadu jubileju uztaisīju. Ja nav tādas krāsas diega, pielāgoju pati. Tā bilde, kas redzama, ir ļoti sena, tādi īrisi esot izšūti jau pirms 200 gadiem." Vaicāta, kā tad izšūšana iet kopā ar redzi un sirdi, Ausma atmet ar roku: „Ar palielināmo stiklu skatos un brilli uzlieku! Bet sirds jau sen sabeigta… Ko tad es, pensionāre, bez darba dzīvošu! Nevar palaisties! Jādarbojas! Citādi viss apstāsies…"
Kad pagātnes lapas pāršķirstītas, vēl parunājamies par Ausmas aktīvo līdzdarbošanos Madonas politiski represēto biedrības pasākumos un lielo politiku. To Ausma uzskata par ļoti svarīgu lietu, tāpēc politiskajiem notikumiem viņa seko līdzi cītīgi un ar lielu interesi. Uz atvadām viņa uzdāvina man vienu no saviem izšuvumiem, pacienā ar cepumiem un piekodina: „To nu gan tu noteikti uzraksti – ja krievi par nevainīgu cilvēku deportēšanu būtu saņēmuši tādu pašu sodu, kā vācieši par savām izdarībām, tādas šmuces viņi tagad vairs netaisītu. Kā var pieprasīt, lai Latvijā runātu krievu valodā! Vai mums kāds prasīja, vai mēs gribam Sibīrijā krieviski runāt? Un, ja kādam te liekas slikta dzīve, var krāmēt čemodānu un doties uz savu Dzimteni… Nav jau tālu!"
23.03.2018.