„Ja esi savā īstajā vietā, tad darbs sagādā vairāk izklaides nekā izklaide. To, kas mums patīk, mēs viegli pārvēršam par spēli, un tas vienmēr rada jaunu enerģiju un motivāciju." Šie vārdi lieliski kalpoja kā moto pasākumam, kas 9. martā pulcēja kopā Liezēres pamatskolas skolēnus, pedagogus un vecākus. Tā bija tikšanās ar septiņiem dažādu profesiju pārstāvjiem, kurus vieno kas īpašs – viņi visi ir šīs skolas absolventi.
Pēc klātesošo iepazīstināšanas ar viesiem pedagogs karjeras konsultants Jolanta Pabērza uzaicināja skolēnus piedalīties prognožu spēlē, lai mēģinātu uzminēt, kādu profesiju pārstāv katrs no šīsdienas ciemiņiem. 4.-9. klašu meiteņu vokālais ansamblis (skolotāja Z. Imša) un 1. klases skolēns D. Paeglis (klarnete) sniedza viesiem muzikālu sveicienu, teātra pulciņa (vadītāja R. Paegle) dalībnieki izspēlēja jautru, pasākumam atbilstošu ludziņu, un tālāk darbs ritēja septiņās profesiju pieturās, pa kurām savus audzēkņus izvadāja klašu audzinātāji un citi priekšmetu skolotāji. To visu vērot un aprakstīt kā Liezēres pamatskolas absolvente, topošā žurnāliste biju uzaicināta es – Zane Bikovska.
„Ceļotāju" pirmā pietura
Pirmajā pieturā „ceļotājus" sagaidīja jaunāko informācijas tehnoloģiju jomas pārstāvis Pēteris Repelis. Būdams IT projektu izstrādes vadītājs, viņš stāstīja par tādu mūsdienās pieprasītu un labi atalgotu profesiju kā programmētājs.
„Jums jāzina, ka labu speciālistu šajā jomā vēl joprojām trūkst, tas ir darbs gudriem cilvēkiem, tāpēc daudz jāmācās, un ne tikai matemātika vai citas eksaktās zinātnes. Programmētājam svarīga ir spēja saprast un loģiskā domāšana, var noderēt arī zīmēšanas prasmes – piemēram, kļūstot par datordizaineru. Programmētāja profesijas priekšrocība ir tā, ka darbu var veikt arī no mājām. Pavisam noteikti to var nosaukt par nākotnes profesiju, jo arī robotu darbības programmas sastāda programmētāji," savās pārdomās dalījās Pēteris. Šajā pieturā skolēni uzzināja, kā top uzņēmumu vai iestāžu mājaslapas, kā veido datorspēles, kā arī to, ka par programmētājām var kļūt arī meitenes. Nodarbības beigās Pēteris uzsvēra: „Programmēt var iemācīties arī pats – internetā ir pietiekami daudz resursu, kas palīdzēs apgūt šo māku, daudzi labi programmētāji tā ir darījuši. Ja ir vēlme, galvenais ir gribēt, tad arī viss izdosies!"
Otrā pietura – Zemesgrāmatas nodaļā
Otrajā pieturā skolēni ciemojās pie Vidzemes rajona tiesas Zemesgrāmatas nodaļas Madonā tiesneša palīga Marikas Prokiraites un uzzināja, ka viņas pienākumos ietilpst darbs ar dokumentiem, tāpēc labi jāpārzina likumi. „Dzīve sagriež kājām gaisā," ar smaidu atzina Marika, „agrāk es teicu, ka likumus nemācīšos, bet tagad es to daru. Man patīk mans darbs un tas, ko es daru." Vaicāta, kas tieši jādara tiesneša palīgam, viņa pastāstīja, ka jānoformē un jāreģistrē īpašumu dokumenti, jāsūta paziņojumi par parādu piedziņām, tostarp arī uz ārzemēm, tāpēc ir ļoti svarīgi labi apgūt svešvalodas. Marika aicināja neaizmirst arī savas dzimtās valodas apguvi – sevišķi pareizrakstību, jo, noformējot dokumentus, jāizvairās no kļūdām. Lai varētu būt labs tiesneša palīgs, viņa pati joprojām mācās – studē, brauc uz dažādiem semināriem un kursiem. Skolēniem Marika piekodināja: „Lieli izauguši, esiet prātīgi ar kredītu ņemšanu, jo tie vienmēr būs jāatmaksā, un izvairieties no dažādu pārkāpumu izdarīšanas, lai nenokļūtu sodu reģistrā. Ja pārkāpums būs bijis nopietns, par tiesneša palīgu strādāt nevarēs…"
Tikšanās ar jumiķi
Trešajā pieturā skolēnus sagaidīja jumiķis Ilmārs Krampe, kas savas amata prasmes apguvis pašmācības ceļā, strādājot pie dažādiem meistariem. „Strādāt uz jumta nevar kurš katrs," atzina Ilmārs, „ir jāsaņem ārstu komisijas atļauja. Šis darbs ir arī bīstams, tāpēc stingri jāievēro drošības instruktāžas, katram jāatbild par savu veselību un dzīvību, tāpēc darbā izmantojam alpīnisma drošības sistēmas un piesprādzējamies. Lai strādātu uz jumta, ir jāpārvar bailes no augstuma, jāpacieš dažādi nelabvēlīgi laikapstākļi. Augstākā vieta, kur esmu strādājis, ir Vanšu tilts, kuram 60 metru augstumā mācību nolūkos tīrījām troses. Lubānas baznīcai mainījām dakstiņu jumtu, strādājot 30 m augstumā." Skolēni uzzināja, ka Ilmāra pienākumos ir ne tikai mainīt jumtu segumus, bet arī tikties ar klientiem un saskaņot krāsas un materiālus. Interesanti, ka cilvēki jumtu klājumiem izvēlas ne vien mūsdienīgas metāla vai šīfera plāksnes, bet arī senlaicīgāku materiālu – piemēram, pirtiņu jumtiem pasūta no apses koka darinātas skaidas. Laika gaitā un laikapstākļu ietekmē tās maina krāsu, tāpēc jumts neizskatās visu laiku vienā tonī. Jautāts, kur šobrīd var apgūt jumiķa profesiju, Ilmārs informēja, ka to var darīt Priekuļu tehnikuma struktūrvienībā Ērgļos.
Zizlis, pildspalva un smadzenes
Nākamajā pieturā skolēniem bija tikšanās ar Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja Autopārvadājumu uzraudzības vecāko inspektoru, majoru Valdi Fiļovu. „Mans darbs nav saistīts ar ātruma pārkāpējiem, ar tiem, kuri nepiesprādzējas vai pārkāpj uzvedības normas," ar nelielu intrigu savu stāstījumu uzsāka Valdis, „manos pienākumos ietilpst kontrolēt kravu pārvadājumus. Visā valstī ir tikai piecas šādas vienības, strādājam ar visu Eiropas un trešo valstu mašīnām, kurām ir jāievēro vienādi noteikumi kravu pārvadāšanā. Darba procesā izmantojam busiņu, kurā atrodas visa darbam nepieciešamā speciālā aparatūra kravu mērīšanai un svēršanai." Taujāts par saviem galvenajiem darba piederumiem, Valdis smaidīdams demonstrēja: „Zizlis, pildspalva un smadzenes, jo daudz jāmācās! Sevišķi svarīgas ir angļu, krievu un arī citu valodu prasmes. Ja kāds no jums vēlēsies kļūt par autopārvadājumu uzraudzības inspektoru, vispirms jāiegūst vidējā izglītība, tad jādodas studēt uz Policijas koledžu. Šobrīd par policistu var strādāt līdz 50 gadiem, bet, ja veselība un fiziskā sagatavotība atļauj, tad arī ilgāk."
Ugunsdzēsēja glābēja profesija
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jaunpiebalgas posteņa komandieris Mareks Klimovičs uz tikšanos bija ieradies, atvedot sev līdzi daļu no darba aprīkojuma. Skolēni ar interesi aplūkoja skābekļa aparātu, masku, ķiveri, ugunsdzēsēja tērpu, cimdus, zābakus. „Ugunsdzēsēja pilns ekipējums sver 12 kg, tas ir jāuzvelk 45 sekundēs, jo 90 sekunžu laikā no zvana saņemšanas brīža glābēju mašīnai jādodas ceļā uz izsaukuma vietu. Taču ugunsdzēsēja darbs nav saistīts tikai ar ugunsgrēku novēršanu. Ikdienā mēs palīdzam nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem vai dzīvniekiem, sakopjam ceļus, likvidējot autoavārijas sekas. Katrs rīts sākas ar ierindu, kurā tiek pārbaudīts ekipējums. Ja izsaukumu nav, dežūras „brīvajos" brīžos tīrām garāžu, remontējam mašīnas, nodarbojamies ar sportu," ar savas profesijas ikdienu iepazīstināja Mareks. Skolēni uzzināja, ka ugunsdzēsējam jāprot veikli rīkoties ar motorzāģi, sūkni un dažādiem darbarīkiem, vajadzības gadījumā nojaucot koka konstrukcijas vai griežot metālu, piemēram, atbrīvojot autoavārijas laikā mašīnā iesprostotu cilvēku. Arī Mareks uzsvēra, ka izglītībai ir liela nozīme – lai apgūtu šo profesiju un kļūtu par ugunsdzēsēju, pēc pamatizglītības iegūšanas četrus gadus jāmācās Saldus tehnikumā vai pēc vidusskolas beigšanas Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā.
Atkalredzēšanās ar Ediju Ķeirānu
Par jauku atkalredzēšanos izvērsās tikšanās ar Ediju Ķeirānu, kas jau vairākas reizes ciemojies savā skolā. Šoreiz viņš interesentiem stāstīja par savu darba pieredzi viesnīcā Hanza Hotel. Edija darba pienākumi saistīti ar klientu apkalpošanas sfēru – viņš ir viesu uzņemšanas dienesta administrators. Uz skolēnu jautājumu, kas tieši jādara, esot šajā amatā, Edijs atbildēja: „Jāveic viesu reģistrēšana, istabiņu rezervēšana, numuriņu kodu karšu pārbaude, jākārto maksājumu un rēķinu lietas, jārisina konfliktsituācijas, ja tādas gadās, jāizpilda dažādi klientu lūgumi saistībā ar apkalpošanas servisu." Taču galvenais, ko savā stāstījumā uzsvēra Edijs, ir tas, lai cilvēkam, kurš vēlas strādāt šajā darbā, būtu atbilstošas rakstura īpašības – viņam jābūt laipnam, pieklājīgam, sirsnīgam, izpalīdzīgam un komunikablam, jo administratoram jāprot sarunāties ar klientiem, tāpēc labi jāpārvalda svešvalodas. Atvadoties Edijs skolēniem deva padomu: „Valodas ir lieliska bagāža, ko vienmēr var paņemt līdzi. Krājiet tās! Vienmēr noderēs! Un izglītojieties – jo vairāk zina, jo labāk komunicēt."
Projekta ietvaros jau 20. pasākums
Ceļojuma pēdējā pieturā skolēnus sagaidīja pedagogs karjeras konsultants Jolanta Pabērza. Pēc skolotājas stāstītā „Ātrie randiņi" ar profesiju pārstāvjiem „ir jau divdesmitais pasākums, kuru šajā mācību gadā viņa organizējusi projekta Nr. 8.3.5.0/16/I/001 „Karjeras atbalsts vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs" ietvaros. Nodarbības laikā tika izspēlētas ar profesijām saistītas spēles, skolēni locīja papīra lidmašīnas, uz kuru spārniem rakstītas interneta vietņu adreses. Šajās e-resursu lapās ielūkojoties, skolēni varēs atrast sev interesējošu informāciju par dažādām profesijām.
Pēc ceļojuma pa profesiju pieturām visi atkal pulcējās kopā, lai noskaidrotu, kā tad iepriekš veicies prognožu spēlē. Ne visi minējumi, kas tika izvirzīti tikšanās sākumā, izrādījās atbilstoši īstenībai. Taču kļūdas izlabot nebija grūti – pieturās klausoties katra ciemiņa prezentāciju, skolēniem viss bija kļuvis skaidrāks par skaidru un uz kartītēm sarakstītie profesiju nosaukumi ātri atrada savus īstos „saimniekus".
Pasākuma nobeigumā izskanēja kopīgs „paldies!" viesiem par interesanti aizvadīto laiku, kas ļāva dziļāk ielūkoties profesiju pasaulē.
16.03.2018.