Aizvadītajā sestdienā koncertzālē „Cēsis" izskanēja komponista Ērika Ešenvalda „Vulkānu simfonijas" pasaules pirmatskaņojums kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.
Jaundarba atskaņojumā piedalījās flautiste Dita Krenberga, Valsts Akadēmiskais koris „Latvija", Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Māris Sirmais. Multimediālo uzvedumu veidoja režisors Roberts Rubīns, telpu iekārtoja scenogrāfs Didzis Jaunzems, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis.
Divdesmit piecu stāstnieku tuvplāni
Vienu no simfonijas sadaļām veidoja Ešenvalda komandas biedru – režisora Renāra Vimbas un operatora Daiņa Juragas – nofilmētie 25 stāstnieki. 2017. gada vasarā filmētāji devās radošā ekspedīcijā apkārt pasaulei iepazīt vulkānus, uzmeklēt stāstniekus un ar seismologu un vulkanologu atbalstu izstaigāt vulkānisko aktivitāšu takas. Pēc šīs tuvplānu tikšanās dziļi pārdzīvots un mērogos iespaidīgs ir Ērika Ešenvalda mūzikas izvirdums. Kā komentēja pats komponists: – Biju pārsteigts, ka vulkānu izpausmju ir tik ļoti daudz. Gāzes un izgarojumi, termālie ūdeņi un pelnu mākoņi padsmit kilometru augstumā – vulkāns nav tikai eksplozija un lava.
Ziemeļu tautām eksistē aptuveni tūkstoš atšķirīgu stāstu un ar vulkāniem saistītu leģendu, mītu, ticējumu. Visām tautām, kas mīt pie vulkānu kājām, šo stāstu ir milzīga amplitūda. Kā stāstu atlasi savai simfonijai izvēlējās Ēriks Ešenvalds? – Ņēmu no tiem, kurus sastapu ekspedīcijās uz Jaunzēlandi, Havaju salām, Amerikas Rietumkrasta kaskādes vulkāniem, – vēstīja komponists. – Devos arī uz Rīgas augstskolām – vaicāju, vai nav kādi ārvalstu studenti no Meksikas un Čīles, kas varētu palīdzēt. Ekspedīcijās nebraucām filmēt vulkāniskās izpausmes, bet galvenokārt iedvesmoties.
Skaņdarbs uzrunā mūsu puses ļaudis
Jāuzsver, ka „Vulkānu simfoniju" noskatījās daudzi Madonas reģiona cilvēki. Dažus no viņiem lūdzu dalīties savos iespaidos.
– Klausoties Ērika Ešenvalda skaņdarbus, aizmirsu, kas esmu – skolotāja, vijolniece, cilvēks -, jo savā varā pilnībā pārņēma mūzika, – aizdomājās Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas skolotāja Inese Freija. – Koncerta pirmā daļa bija ārkārtīgi tīra un pārpasaulīga, otrā, kurā skanēja „Vulkānu simfonija", bija neaizmirstama, jo iedarbojās uz daudzām maņām – gan dzirdi, gan redzi. Fascinēja stāstnieku stāsti, kas ieveda vulkānu atmosfērā, to seismiskās darbības zonā. Interesants bija flautas solo – iesākumā, kamēr vulkāns nav modies, flautiņa skanēja kā sīkas lavas tērcītes, savukārt ainās, kad notika vulkāna izvirdums, solistes Ditas Krenbergas sniegumā tā burtiski mutuļoja. Izcils koris, ārkārtīgi tīrs, perfekti nostrādāts priekšnesums. Pārņēma pārpasaulīga izjūta, kad īsti nevari saprast, vai tā ir dziedāšana vai esi koncertzālē vai kur citur, kur skan sfēru mūzika. Redzams, ka diriģentam Mārim Sirmajam pa spēkam ir viss – nav bail ķerties klāt sarežģītai mūzikai un panākt, lai izpildītājiem un klausītājiem ir bauda to izjust. Esam pieraduši, ka Māris Sirmais strādā perfekti, izliek sevi visu un to prasa arī no izpildītājiem. Ar šādiem cilvēkiem Latvija var lepoties, tie ir pasaules mēroga mākslinieki!
– Komponists Ēriks Ešenvalds ir gados jauns cilvēks, bet, baudot viņa skaņdarbu, biju pārsteigts, cik komponista sirds ir bagāta un dzīves uztvere – dziļa, – komentēja Madonas katoļu draudzes prāvests priesteris Pāvils Kamola. – Caur mūziku komponists izteicis un apliecina dzīvības vērtības. Labi zinām, ka cilvēce visdažādākajās izpausmēs – mūzikā, mākslā – apdzied un ilgojas pēc mīlestības. Arī „Vulkānu simfonijā" bija iekļauti dažādu tautu mīti un leģendas par to, kā tapa vulkāni, un gandrīz visu pamatā bija stāsts par mīlestību. Tā kā esmu kristietis, atsaukšos uz Bībeli, kurā paskaidrots, ka Dievs ir mīlestība. Tāpēc koncertā dzirdētie mīti man šķita kā „sasisti spoguļi", kas sūta pie Dieva, kurš radīja pasauli, tai skaitā arī vulkānus. Cilvēka sirds ilgojas pēc mīlestības, ilgojas to paust caur savām attiecībām. „Vulkānu simfonija" ir kā ikona vai mīlestības simbols, kas liecina par tā autoru un avotu – pašu Dievu.
Skaņdarbs liek domāt par cilvēku dzīvi
– Viena no stihijām, kas pastāv uz Zemes, ir Uguns, – pārdomas turpināja priesteris. – Simfonija lieliski parādīja šīs stihijas dabu, ka tā nav savaldāma, ir ļoti spēcīga, pat briesmīga un baisa. Mūzika atklāja, ka šī stihija sākotnēji ir paslēpta, aizmigusi, bet tomēr ir tik dinamiska, ka izlaužas uz āru. Līdzīgi varam aizdomāties par Dievu – Viņš ir gars, kurš ir neredzams, nav sasniedzams, bet ar savas mīlestības kvēli tomēr aizskar ikvienu. Caur Jēzus iemiesošanos paslēptais, nesastopamais kļuva redzams un spēja uzrunā ikkatru. To pārdomājot, sirdī atradu jautājumu par mūsu, cilvēku, sirdīm: vai esam kā mazas svecītes, kas spējīgas atkausēt vien gabaliņu ledus, vai varam veikt daudz lielākas lietas – kausēt pat akmeņus un veidot pastāvīgas lietas. Šai kontekstā jāpiesauc svētie – tēvs Pio, māte Terēze, kuru sirdis bija tik karstas, ka spēja palīdzēt daudziem jo daudziem nabagiem, slimajiem – sasildīja viņu dzīvi un bija spējīgas pasauli ar savu iekšējo spēku pārveidot.
Garīgajā dzīvē ir teiciens „Lūdzas viss cilvēks", kas nozīmē – ja gribam lūgties pilnvērtīgi, lūdzas ne tikai cilvēka mute, arī sirds, viņa rokās ir satverts krusts, rožukronis vai kāda svētbilde; lūgšanai palīdz arī smaržzāles – vīraks. Līdzīgi jutos Ērika Ešenvalda skaņdarbā – to klausīties varēja „viss cilvēks". Pamatvērtība jeb pamatrīks, protams, bija mūzika, bet līdzās tai skanēja vārds – stāsti par vulkānu rašanos, uz ekrāna redzējām bildi, un līdzās video bija pielikta skatuves kustība, kas raisīja asociācijas ar lavas kustību. Soliste (flautiste Dita Krenberga) pārvietojās – te bija skatuves tālākajā, te tuvākajā plānā, turklāt viņas apģērbs nebija nejaušs, runāja arī tas. Tērps raisīja asociācijas ar saplaisājušu zemi, kuras dziļumos ir uguns, bet soliste pati bija kā liesma, kas tuvojas skatītājam, grib viņu kausēt un pārveidot lavā. Līdz ar to priekšnesumā tika izmantoti gan mūzikas, gan kino un teātra izteiksmes līdzekļi, smalka gaismu spēle, kas bija iedarbīga un lieliska. Man tā bija savā ziņā meditācija par cilvēka dzīvi, kas sākumā ir paslēpta, mierīga, bet tad arvien vairāk, augot tikumos un pārliecībā, cilvēks atveras, „uzsprāgst", aizdedzina citus.
Lieliska izpildītāju komanda
Pāvils Kamola piebilda, ka apbrīnojama bija mūziķu virtuozitāte, lieliski skanēja koris, kas simfonijā veidoja tādu kā neredzamu plīvuru. „Tika pielietoti neparasti izteiksmes līdzekļi – glāzes ar ūdeni, akmentiņi, daudzveidīgi instrumenti, kas bagātināja skaņdarba muzikālo izteiksmi.
Ir teiciens, ka vārdi māca, bet piemērs pievelk. Manuprāt, simfonija un tās atskaņotāju komanda klausītājiem pieprasīja pašiem palūkoties uz sevi un uzdrīkstēties darīt vairāk. Piedzīvojot šo kultūras bagātību, aizdomājos, ka Ešenvalds nav ne Mocarts, ne Bēthovens, ne cita pasaulē jau mirusi slavenība. Viņš ir dzīvs mūsdienu autors un piedevām – latvietis! Lai Dievs svētī!"
14.03.2018.