2015. gada 6. novembrī pēc katoļu draudzes prāvesta un Madonas novada pašvaldības uzaicinājuma Madonā ieradās divas klostermāsas no Polijas. Māsa Emanuēla un māsa Gabriēla ar arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča svētību uzņēmās darbu, kas saistīts ar Vientuļās mātes nama izveidi Madonas novadā.
No Gustavskolas Praulienas pagastā idejas īstenošana tika pārnesta uz citu vietu – Parka ielu 6 Madonā. Tur abas klostermāsas dzīvo un jau sniedz palīdzību problēmās nonākušajām māmiņām un viņu jaundzimušajiem bērniem. Paralēli māsas apguvušas latviešu valodu, iejutušās katoļu draudzes dzīvē.
Diemžēl sakarā ar grūtībām klostermāsu kopienā pieņemts lēmums, ka abas 16. martā atgriezīsies Polijā. Līgums ar pašvaldību tiek pārtraukts objektīvu iemeslu dēļ, proti, viena no klostermāsām vēlas braukt atpakaļ uz dzimteni un nav resursu, lai viņas vietā varētu atbraukt cita. Lodzā, Svētā Antona Kristus Karaļa māsu kongregācijā, no kuras abas ieradās un kuru pārstāv, kopumā ir 25 klostermāsas. Vislielākā problēma ar aizvietotājas atrašanu esot valodas barjera.
– Dažreiz vajag izraudāties, lai pēc tam kļūtu vieglāk. Šis ir Gavēņa laiks, īstais laiks raudāt, lai Lieldienās varam priecāties, ka Kristus ir augšāmcēlies. Un atcerēties, ka lielas ciešanas nes lielus augļus, – „Staram" saka māsa Emanuēla, kas ļoti vēlējās palikt un līdzās Gabriēlai kļuvusi tuva un dārga daudziem Madonas katoļu draudzes cilvēkiem.
Piebildīšu, ka Mātes un jaundzimušā bērna atbalsta centra izveidē Madonā nepieciešamā pakalpojuma nodrošināšanai ir piesaistīts nodibinājums „Diakonijas centrs", tā ka iecere nav apstādināta, to tālāk īstenos cita komanda.
– Klostermāsas Madonā – tas iedzīvotājiem vairāk nekā pirms diviem gadiem bija kas pilnībā jauns. Vēlāk jau daudzi saprata, ka esat kā rota pilsētai, ka – garīgs atbalsts. Kā tu sadzirdēji savu aicinājumu uz konsekrēto dzīvi? – tiekoties ar māsu Emanuēlu, vaicāju viņai.
– Dzīve klosterī jau kopš bērnības man nebija sveša, – atbildēja māsa Emanuēla. – Pilsētā, kurā augu, atrodas vīriešu klosteris. Bez tam manā pilsētā varēja sastapt klostermāsas – vasarās pie viņām kā bērns es rotaļājos.
Skolas laikā man nebija nojausmas par nākotnes profesiju, padsmit gados, kad aizdomājos, ko vēlos darīt, pieļāvu, ka man patiktu dzīve klosterī. Mans noslēpums bija tas, ka dažreiz braucu uz rekolekcijām klosterī – to no ģimenes zināja tikai mamma. Kad apritēja 17 gadu, pēkšņi mans brālis devās uz klosteri. Tad nolēmu, ka darīšu ko citu, jo ģimenē jau būs viens konsekrētais, vecākiem taču vajadzīgs atbalsts. Skolas pēdējā klasē tomēr secināju, ka studijas nav mans aicinājums, atkal bija jādomā par klosteri. Svētceļojuma laikā šo domu uzticēju kādai klostermāsai, bet viņa atbildēja, ka man nepieciešama kāda zīme, uzreiz tā uz klosteri iet nevaru. Svētceļojuma galamērķis bija Čenstohova, katru vakaru, kad visi devās atpūsties, līdz vēlai pusnaktij staigāju pa mežu vai lauku un meklēju Dieva zīmi. Biju garīgi un fiziski tik piekususi, ka kļuvu jau dusmīga. Nevarēju to zīmi ieraudzīt, un arī spēki izsīka.
Kādu vakaru, kad bija kopīga adorācija un varējām iet pie Jēzus Vissvētākajā Sakramentā, izplūdu asarās. Tad arī nepārprotami sapratu, ka dzīve klosterī ir mans aicinājums.
– Kā ziņu, ka dzīvi gribi veltīt Dievam, uzņēma ģimene?
– Mamma paraudāja, bet viņa vienmēr mums, bērniem, bija devusi lielu brīvību. Tētis sadusmojās un ar mani nerunāja līdz brīdim, kad devos klosterī. Cilvēciski to varu saprast, jo līdz ar manu izvēli viņš zaudēja sapni par mazbērniem, kopīgu dzīvi vecumdienās. Tomēr uz klosteri viņš mani aizveda un tad arī atsāka runāt. Drīz vien viņam izveidojās labas attiecības ar kopienas māsām, tagad vecāki priecājas par to, ka priecīga esmu es.
– Vai kādreiz esi šaubījusies par savu izvēli?
– Kad ir grūtības, neziņa, vai daru ko pareizi, varbūt kāds cits manu pienākumu paveiktu labāk, vienmēr atgriežos pie izšķirošā brīža, kad saņēmu aicinājumu. Tajā gūstu stiprinājumu tālākajam. Tāpēc piekrītu, ka uz pirmo sajūtu klosterī iet nevar, tad pārbaudījumos cilvēks var neizturēt. Nepieciešams ceļš, lūgšanas, laiks, lai pārliecinātos, ka tas nav tikai cilvēka prāts vien, bet arī Dieva griba. Šobrīd, ja man kas svarīgs jāizvēlas, tāpat veltu daudz spēka lūgšanām, lai gūtu atbildi, ka lēmums nav tikai mans prāts. Pateicība Dievam, ka reiz bija šī klostermāsa, kas lika to saprast.
– Kādi ir klostermāsas pienākumi?
– Ik dienu 4-5 stundas aizņem lūgšanas. Parasti dienu iesāku ar lūgšanām, lūdzos arī pēcpusdienā un vakarā. Pa dienu ir laiks visam citam. Polijā adorācijas kapela ir mūsu mājās, un visu laiku gaidīju, kad arī šeit ēku izremontēs, siltinās un uz vietas tiks izveidota lūgšanu kapela. Jau iekšēji redzēju, kur tā būs un kā to iekārtosim…
Tā kā man ir šofera tiesības, Polijā daudz jābrauc ar automašīnu. Bieži kāda māsa vai bērns jāved pie ārsta; mums ir liela māja – uz veikalu neejam ar iepirkumu maisiņiem, bet parasti braucam un visu nepieciešamo atvedam. Reizēm jābrauc arī pie jauniešiem vadīt rekolekcijas – visu laiku ir kāda vajadzība.
Vēl varu teikt, ka Polijas mājā nemitīgi ir remonts – vienā vietā beidz, otrā sāk. Tad māsām ir pienākums strādniekiem gatavot ēst, pēc remontdarbiem visu sakārtot. Māsu ir maz, darba daudz – kā jau katrā mājā.
– Kā pie jums iekārtotas telpas – vai māsām ir sava celle?
– Katrai māsai ir sava istaba; ir kopīga adorācijas kapela; zāle, kurā ēdam; ir rekreācijas telpa, kurā ir televizors, māsas tur šuj, tiekas – tā ir vieta, kur vakaros sēžam, runājam, spēlējam. Mūsu klosterī šobrīd dzīvo arī divas mammas ar maziem bērniem. Reizēm ir tā, ka pēc noteiktā uzturēšanās laika Dzīvības mājā viņas rehabilitāciju jau izgājušas, bet tik ātri nav bijis iespējas atrast dzīvokli. Tad palīdzam šādā veidā.
– Vai vecāki priecājas, ka pārcelsies atpakaļ uz dzimteni?
– Viņi jau bija pieņēmuši, ka esmu Madonā. Protams, neiebilst, ka būšu atkal ģeogrāfiski tuvāk. Viņiem ļoti patīk Latvija, un interesantākais, ka laikā, ko pavadīju šeit, ciemos pie vecākiem varēju būt daudz biežāk. Ikreiz, kad devos uz Poliju, man tika dota atļauja apciemot arī vecākus. Iepriekš, kad dzīvoju Lodzā, ģimeni varēju apciemot tikai reizi gadā.
– Vai Latviju redzi kā neticīgu zemi?
– Slimnīcā reiz tikos ar kādu vecu kundzi un vaicāju, kā viņai ar ticību. „Dieva nav," atbildēja šī sieviete. Viņa bija uz miršanas gultas, un, skatoties uz viņu, pārņēma tāds tukšums. Cilvēks dzīvojis bez mērķa, bez nekā. Tad gan kļuva bēdīgi. Zinu daudzus cilvēkus, kas tic, bet uz Dievu ir dusmīgi vai apvainojušies. Reizēm viņi saka ko sliktu, bet tomēr nešaubās, ka Dievs ir. Vēl Latvijā redzu cilvēkus, kas tic daudziem dieviem, dzīvo pagānismā. Polijā tādu vispār nav.
– Kādu esi iepazinusi Madonas katoļu draudzi?
– Madonas draudze ir ļoti stipra un laba. Polijas draudzēs ir ap 10 tūkstošiem cilvēku, tur nav tādas vienotības. Cilvēki svētdienās sanāk uz Misi, un bieži tas arī viss. Madonā draudzē ikviens var justies kā kopienā, un tas ir brīnišķīgi. Ir tik daudz piedāvājumu – Bībeles stunda, pastorāts, ģimeņu tikšanās, vīru vakari, svētdienas skola, senioru brokastis – kā lielā ģimenē. Jāvēl, lai draudze aug, kuplo un lai cilvēki paliek ticībā.
Man žēl, ka jādodas prom – visgrūtākais (adaptācijas) laiks ir aiz muguras, bet ir tā, kā ir. Pateicība sociālā dienesta vadītājam Gundaram Riekstiņam, katoļu draudzes cilvēkiem, visiem, kas palīdzēja iejusties. Kad braucu no Lodzas, grūtākais bija šķirties no kopienas. Nolēmu Dievam atdot dārgāko, kam esmu pieķērusies, jo kopiena man vienmēr nozīmējusi ļoti daudz, vairāk nekā ģimene.
Tagad atgriezīšos pie māsām, pēc pēdējo dienu sakāpinātajām emocijām nav daudz spēka, vajadzīga patvēruma izjūta. To savā klosterī gūšu.
– Vai nepieļauj domu, ka varētu Madonā atgriezties?
– Šobrīd to neredzu, bet kas zina… Gundars Riekstiņš un "Diakonijas centra" pārstāvji teica, ka vienmēr Madonā būsim gaidītas. Dievs gribēja, lai mēs te būtu, un es darīju visu, ko un kā sapratu. Šobrīd man ir uzticība, ka Dievs var izveidot ko skaistu un labu arī no nepilnīgām lietām, no tikai iesākta ceļa. Nav labi, ka jābrauc prom, bet, pazemīgi to pieņemot, Dievs visu var pārvērst savam godam, izveidot ko ļoti, ļoti vērtīgu un labu.
09.03.2018.