13. februārī aprit 135 gadi, kopš Barkavas (Borkovas) pagastā dzimis Reinholds Lamsters (1883-?).
Pēc studijām Maskavas Universitātes Tieslietu fakultātē viņš atgriezās Latvijā un strādāja par zvērinātu advokātu Rīgā, kļūdams par vienu no slavenākajiem Latvijas brīvvalsts laika advokātiem. Auga viņa ietekme, īpašumi un turība, bet ne atrodamo ziņu apjoms par viņa privāto dzīvi un profesionālo darbību.
Nedz Madonas apriņķī, nedz galvaspilsētā R. Lamsteram nebija pārāk laba slava, un iemesls tam bija gan paša, gan radinieku (kuru vārdā rīkojies vien pats R. Lamsters) aizdomīgie juridiskie darījumi, t. sk. ar Toces pusmuižu Ļaudonā, Praulienas spirta brūzi, Maltas muižas zemi. Arī šaubīgas reputācijas draugi, piemēram, advokāts, īsu brīdi arī tieslietu ministrs, Rūdolfs Bēnuss (1881-1940), kas tika notiesāts par naudas piesavināšanos, tāpat iesaiste skandalozās tiesas prāvās.
R. Lamstera vārds valsts mērogā izskanēja saistībā ar līdzdalību kā vienam no apsūdzētā politiķa, luterāņu mācītāja Andrieva Niedras (1871-1942) aizstāvim tiesas prāvā 1924. gadā par valsts nodevību. 20. gs. 30. gados Rīgā klīdušas runas, ka R. Lamstera honorārs sasniedzis pat Ls 2000, un viņš, tāpat kā sev izkārtoja iespēju tikt pie Toces muižas zemēm, atrada dažādus juridiskus, ne vienmēr godīgus risinājumus, lai palīdzētu citiem turīgiem Latvijas iedzīvotājiem iegūt īpašumā muižas ar zemes īpašumiem.
Madonas apriņķī viņu vairāk zināja kā Toces pusmuižas un namu Madonā Blaumaņa ielā īpašnieku, kas aktīvi uzpirka zemi. Toce kļuva par viņa dzīvesvietu un tika veidota kā vieta šķirnes zirgu audzēšanai, jo zirgi bija viena no R. Lamstera vājībām. Otra lielā vājība bija ēšana, iespējams, tāpēc R. Lamsteru tā laika bērni atmiņās raksturoja kā "resnāko cilvēku pasaulē", kuram "vajadzēja vārīt veselu katlu, un viņš visu arī izēda". R. Lamsters apkārtējo uzmanību piesaistīja ar pārvietošanās veidu, proti, viņš brauca ar kučiera vadītām kamanām vai karieti.
Pieaugušajiem R. Lamsters nav saglabājies pārāk labās atmiņās, bet starp bērniem viņš sava izskata un līdzi vesto konfekšu dēļ bija diezgan labi ieredzēts. R. Lamsters nebija precējies, viņa saimniecību apkalpoja saimnieces, kuras, pēc kādas ļaudonietes atmiņām, bieži mainījās. R. Lamsters pieminēts Oļģerta Liepiņa (1906-1983) romānā "Pieci Hermanovski".
Advokāta dzīves noslēgums nav skaidri zināms. 1941. gadā viņš tika arestēts, "Austrālijas Latvieša" 1954. gada 19. jūnija Nr. 240 atrodama informācija, ka viņš tika izsūtīts uz Sibīriju 14. jūnijā, taču Madonas iedzīvotāja Jāņa Šūstera bērnības atmiņās iespiedies fakts par R. Lamstera mirstīgo atlieku atvešanu no Rīgas uz Madonu un tālāk uz Ļaudonu, lai apglabātu vietējos kapos.
R. Lamsters nav tik plaši zināms kā citi viņa laikabiedri – juristi. Viņš atklāti neiesaistījās politikā, taču savā nozarē viennozīmīgi bija viens no labākajiem, panākumus kaldinādams ar dažādu metožu klāstu un par to galu galā samaksādams ar visa, tai skaitā dzīvības, zaudēšanu.
14.02.2018.