Janvāra nogalē Madonā uz pirmās autorgrāmatas atvēršanas svētkiem pulcējās Antoņinas Lubejas dzejas cienītāji.
Dzimusi un uzaugusi Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta „Zaļmuižās", pēc Nautrēnu vidusskolas absolvēšanas mācības Antoņina turpināja Rīgā.
– Uz Madonu atnācu pēc nosūtījuma, kā tas padomju gados bija ierasts, – atzīst Antoņina Lubeja. – Beidzu Rīgas kooperatīvo tehnikumu, Madonā esmu kopš 1979. gada. Strādāju par prečzini vairumtirdzniecības bāzē, vēlāk SIA „Teicis", SIA „Kārums V" – saimnieki mainījās, bet telpas palika nemainīgas. Šobrīd algotu darbu nestrādāju, kad rodas vajadzība, Rīgā un Jaunolainē auklēju mazbērnus. Dēls un meita ir darba attiecībās, un darba devējs slimības lapu ne vienmēr vēlas dot. Ja viņu atvasītes saslimst, eju palīgā – mazbērni ir 12, 10 un 6 gadus veci.
Dzeju Antoņina Lubeja raksta jau sen. Ir piedalījusies astoņu dzejas kopkrājumu izdošanā, tikko iznāca dzejas autorgrāmata „Ar saules staru sirdī". Dzeju publicē arī portālā „Draugiem.lv", ir bijušas publikācijas laikraksta „Stars" literārajā lappusē „Pieskāriens" un citās avīzēs – Balvu „Vadugunī", „Ludzas Zemē".
Jautāta, vai mazbērni sniedz iedvesmu dzejas rakstīšanai, Antoņina Lubeja atbild apstiprinoši: – Bērnu dzeju esmu rakstījusi pēc pasūtījuma, tie ir apmēram desmit dzejoļi. Bērnu dzeja tomēr nav mans aicinājums, kaut mazbērni iedvesmo citādā veidā. Viņi dāvā tik lielu mīlestību, ka, viņus redzot, ir milzīgs prieks. Lielā mazmeita, vakaros ejot gulēt, vienmēr saka: „Vetām, atnāc pie manis, lai labāk varu aizmigt!" Mazbērniem esmu „Vetāma", un tas ir tik personiski. Viņus midzinu ar klasiku, vienmēr noskaitu kādu dzejolīti vai tautasdziesmu.
Uz jautājumu, no kurienes pašai ir dzejas dzirksts, Antoņina Lubeja saka: – Liels dabas pētnieks un cilvēku vērotājs bija mans tēvs, viņš skaisti zīmēja, viņā izpaudās mākslinieka gars. Savukārt māte dāvāja mīlestību. Interesanti, ka mans vecvectēvs arī esot dzejojis, tēvs to reiz bija izstāstījis kaimiņienei, kas nesen to atklāja man. Pati atceros, ka dzeju rakstīja vecātēva brālis – viņa dzejas rindas iekala uz kapu pieminekļiem.
Antoņina Lubeja daudz ar saviem dzejas lasījumiem uzstājas arī publiski, piedalās gan Dzejas dienu lasījumos, gan ārpus tiem. – Esmu viesojusies vairākās Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēs, Madonas novada un citu novadu bibliotēkās, skolās, kultūras namos, – apstiprina autore. – Vairāki komponisti ir sarakstījuši mūziku ar maniem dzejas tekstiem: Normunds Liepiņš no grupas „Inga un Normunds" (dziesma „Atmiņas par skolu" no dziesmu albuma „Veltījums skolai"); Jānis Bārtuls no grupas „Mūzikas kolekcija" (dziesma „Latgales sēta", kas šogad skanēja šlāgermūzikas festivālā „Zelta šlāgeris"); Antonija Dombrovska (dziesma „Māmuliņa", kas šogad skanēja šlāgermūzikas festivālā „Vasarsvētki Bīriņos"); Anita Ozola (dziesma „Atmiņu pērles", ar kuru šogad tika atklāts šlāgermūzikas festivāls „Vasarsvētki Bīriņos", „Vecpiebalgā", „Taurenei" no dziesmu albuma „Ceļamaize") un citi komponisti. Dzeju rakstu par dažādām tēmām: dzimto pusi Latgali, tēva mājām, savu pirmo un mīļo skolu – Nautrēnu vidusskolu; māti, bērnību, jaunību; Dzimteni, tās dabu; gadiem, laimi, sapņiem, cerībām, ilgām; mūžīgo mīlestību, skumjām, smeldzi un citām tēmām.
– Sevi par dzejnieci neuzskatu, esmu autore savai dzejai, – vēsta Antoņina Lubeja. – Dzeju rakstu nedaudz vairāk par divdesmit gadiem. Sākumā rakstīju tikai sev, biju gandarīta, ka varu izteikt savas domas dzejiski. Pirms pieciem-astoņiem gadiem sāku publicēties. Tad arī mani aicināja uz sarīkojumiem, kuros uzdrošinājos dzejoļus nolasīt. Dunku šai virzienā deva kāds mūziķis, kurš tā arī pateica: „Nu nebūs tev aktiera, kas lasīs tavus dzejoļus, dari to pati!"
Antoņina Lubeja ir gandarīta, ka viņai ir savs lasītājs, sava atbalsta grupa. Uz grāmatas atvēršanas svētkiem Madonā, piemēram, kāda kundze mēroja ceļu no Alūksnes caur Balviem un Rīgu, līdz tika Madonā: – Viņa cēlās pulksten 6, laidās ceļā, nezinot, kā tiks atpakaļ mājās.
Jaunās grāmatas atvēršana vispirms gan esot notikusi Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā, kur autori laipni uzņēma Nautrēnu vidusskolas direktore Anita Ludborža.
Vaicāta par grāmatas atbalstītājiem, Antoņina Lubeja piemin Jāni Trūpu, kas iedrošināja veidot savu grāmatu, pateicību par līdzfinansējumu pauž Madonas novada pašvaldībai un privāti – Jānim Zaharam, Vilnim Lejniekam, Ilgai Holstei.
– Tas ir mana sapņa piepildījums, – par izdoto grāmatu priecājas autore. – Uz to gāju, nonākot pie atziņas, ka uz mērķa piepildījumu jādodas nevis kājām, bet ar sirdi un dvēseli.
Madonietei ir tuva Ārijas Elksnes dzejas pasaule, skolas 11. klasē sacerējumu rakstījusi par Ārijas Elksnes dzejas krājumu „Klusuma krastā". – Elksnei ir smeldze, kas arī maniem dzejoļiem vijas cauri, – neslēpj Antoņina Lubeja, atklājot, ka pēc pirmās autorgrāmatas uzrakstīti jau jauni dzejoļi: – Vislabāk rakstās rīta stundās, protams, ir arī klusuma periodi, bet parasti dzeja nāk viegli, jo emociju ir daudz. Katram dzejolim nedaudz arī „jānostāvas", lai ar svaigu skatu varu ieraudzīt rezultātu.
07.02.2018.