– Kāds jūsu atmiņā ir palicis barikāžu laiks? – tuvojoties 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienai, jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Pēteris no Praulienas: – Atceros, kā „Cesvaines piena" darbinieki devās uz Rīgu. Biju starp tiem, kas sargāja Ministru kabinetu dažas dienas pirms apšaudes – naktī uz 18. janvāri. Ja būtu jāiet vēlreiz, uz barikādēm es noteikti ietu. Mums taču atkal ir sava valsts un esam brīvāki. Ir arī trūkumi, bet tiem ir jātiek pāri.
Jānis no Saikavas: – Tolaik es Rīgā strādāju arodvidusskolā. Redzot, kas notika Rīgas ielās, arī es devos uz barikādēm, lai vairākas dienas un kādas trīs naktis Dzirnavu ielā sargātu centrāles ēku. Un to nenožēloju, bija vērts stāvēt uz barikādēm. Vai tad latviešu tauta tik labi kā tagad ir dzīvojusi? Mēs gan čīkstam par to, kā nav, bet, ja vajadzētu, uz barikādēm dotos atkal.
Madoniete Kristīne: – To laiku vairāk zinu no tā, ko esmu mācījusies skolās. Priecē, ka mēs tagad dzīvojam neatkarīgā valstī, varam brīvi paust savu viedokli, nav vairs arī „dzelzs priekškara" un varam brīvi apmeklēt citas valstis.
Madoniete Emma: – Izjūtas bija diezgan drūmas, visādi varēja pavērsties, ļoti pārdzīvojām, kad gāja bojā Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne, vairāki miliči. Bet bija arī liela ticība, jo tauta bija vienota un saliedēta. Ļoti sekojām līdzi, kas notiek Rīgā. Es vairāk skatījos televizoru, naktīs pat aizmigt nevarēju.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA
17.01.2018.