Ir iestājies 2018. gads, kas visai Latvijai ir nozīmīgs galvenokārt jau ar valsts simtgadi. Arī Madonas novadam šis notikums nepaies garām un netrūks dažādu pasākumu, kas lielākoties skars tieši kultūras jomu. Par aktuālo un vēl iecerēto Madonas novada kultūras dzīvē arī ārpus simtgades konteksta – saruna ar Madonas novada pašvaldības domes kultūras un sporta jautājumu komitejas priekšsēdētāju ANTRU GOTLAUFU.
– Jaunajā domes sasaukumā vadāt kultūras un sporta jautājumu komiteju. Kādi ir iespaidi, iepazīstot darba lauku?
– Madonas novads ir liels, un kultūras dzīve gan pagastos, gan pilsētā ir ļoti piesātināta gan ar kolektīvu, gan pasākumu daudzumu. Laikam ejot, esam sapratuši, ka pašvaldības kultūras nodaļu nepieciešams stiprināt, tādēļ meklējam spēcīgu nodaļas vadītāju. Pieteikšanās ir noslēgusies, un šonedēļ uzklausām pretendentus (pieteicās astoņi, taču viens nekvalificējās kritērijiem. – Aut.). Esmu iepazinusies ar pretendentu redzējumu un ar nepacietību gaidu tikšanos klātienē. Dažādi cilvēki, atšķirīgi redz kultūras vidi novadā, un tas, manuprāt, ir pats interesantākais, jo arī mēs ikdienā ne vienmēr aizdomājamies par jautājumiem, kurus savos redzējumos pauduši pretendenti. Piemēram, viens pretendents ir norādījis, ka brīvdienās Madonā ģimenēm ar zīdaiņiem nav īsti, kur aiziet. Pozitīvi, ja kāds no malas to akcentē. Es vēlētos, lai mēs šajā amatā atrastu cilvēku, kurš spētu pārredzēt visu spēles laukumu un viņam būtu skaidra vīzija par kultūras jomu ilgtermiņā.
– Šim cilvēkam jārada arī novada kultūras identitāte?
– Viena atsevišķa akcenta meklēšana varbūt pat nav nepieciešama. Tradicionāli esam labi pārstāvēti pašdarbībā. Dziesmu un deju svētkos Madonas novads gājienā ir viens no kuplāk pārstāvētajiem. Arī uz nākamajiem svētkiem brauks ap 900 dalībnieku. Kaut arī uzsvars šobrīd ir uz pašdarbību, jāiet līdzi laikam, un novadā netrūkst arī citu aktivitāšu. Kaut vai ielu vingrotāji, kas labi papildina dažādus pasākumus. Ik pa laikam rodas kaut kas interesants, un svarīgākais – šādas aktivitātes nenobremzēt, bet gaumīgi apvienot.
– No diskusijām domē, kas skar šo amatu, ir noprotams, ka tiek meklēts spēcīgs reformators.
– Jau iepriekšējā domes sasaukumā četrus gadus par reformām runājām un tā arī neko neizdarījām. Arī šobrīd, mainoties cilvēkiem, rīt uz brokastlaiku pārmaiņu nebūs, jo pašvaldība ir liels kuģis, kura kursu mainīt ātri nav iespējams. Šobrīd visi sēžam vienā laivā un vēlamies sasniegt labāko rezultātu. Līdz Dziesmu svētkiem gan apjomīgas reformas nenotiks, jo tik saspringtā laikā kaut ko kardināli mainīt būtu neprāts. Šogad mūs sagaida vairākas ar simtgadi saistītas aktivitātes un pasākumi – „Baltā galdauta svētki", koru pulcēšanās Gaiziņkalnā, kas notiek pēc Ijas Voiničas iniciatīvas, Brīvības svētku militārā parāde 4. maijā, kas notiks Madonā, Jauniešu galvaspilsētas aktivitātes, pilsētas svētki, kas paredzēti no 7. līdz 10. jūnijam, utt. Pilsētas svētku programma šogad plānota visai krāšņa. Būs vērienīgs visu paaudžu pašdarbības kolektīvu koncerts un gājiens, kas iepriekšējos gados nav noticis. Pašvaldība ir ieguldījusi lielus līdzekļus tautastērpu iegādē, lai mūsu kolektīvi godam varētu piedalīties Dziesmu un deju svētkos, un, tā kā ne visiem ir iespēja apmeklēt svētkus Rīgā, svarīgi, ka kolektīvi atrādās arī sava novada iedzīvotājiem.
Kultūras jomā viennozīmīgi darba netrūkst, un kultūras nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājai Ingai Arājai, Vispārējo Dziesmu un deju svētku darba grupas vadītājam Zigfrīdam Goram, Latvijas valsts simtgades svinību koordinatorei Madonas novadā Valdai Kļaviņai, kā arī pārējiem ar kultūras jomu saistītajiem cilvēkiem ir, ko nopūlēties.
– Vai simtgade devusi arī grūdienu pašdarbībai? Zinu, ka paziņu lokā ir cilvēki, kas sākuši dejot tautas dejas vai apmeklēt kori.
– Šādu tendenci var novērot, un to uztveru ar divējādām izjūtām. No vienas puses – ir cilvēki, kuri vairākus gadus piedalījušies pašdarbībā, un līdzās viņiem ir tie, kas cenšas „ielēkt pēdējā vagonā". No otras puses – pozitīvi, ka cilvēkos ir vēlme piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Būt daļiņai no tiem tūkstošiem, kas dziedās un dejos. Arī tas ir pienesums kopējā lietā un nav svarīgi, ja tas noticis tikai neilgi pirms svētkiem. Arī mūsu ģimenē visi kā dalībnieki piedalīsimies svētkos.
– Kas uz to motivē?
– Ir iekšēja izjūta, ka man tur ir jābūt, jo bez manis kaut kas ar šiem svētkiem nebūs, kā nākas. Valstij ir simtgade, un šie būs simtgades svētki, līdz ar to daudzas lietas, ejot uz šo mērķi, var tam pakārtot.
– Ap simtgadi visā valstī ir sacelta liela ažiotāža. Vai nav tā, ka cilvēki, gaidot to lielo svētku izjūtas brīdi, beigās to tā arī nesagaida, jo gaidas bijušas pārāk lielas?
– Ne velti Imants Ziedonis ir teicis, ka tādas lielās laimes nemaz nav. Ir mazās laimītes un mazie ikdienības prieki. Manuprāt, nevajadzētu centrēties uz to lielo, grandiozo svētku brīdi, drīzāk sava domāšana jāvērš uz to, kā ikdienu padarīt krāsaināku, uz to, ko katrs no mums var izdarīt. Piemēram, tepat pie avīzes redakcijas Marģers Smudzis ar ģimeni izveidoja sniega skulptūras. Gan ģimenei prieks, gan apkārtējiem. Sniegs ir nokusis, bet zinu, ka, tam sasniegot, viņi cels atkal. Jauks piemērs ir arī Ingunas Rogas-Saulītes projekts „Simtgades bērni". Lieliska ideja – un pirmie zīdainīši pirmās jubilejas monētas jau saņem. Nevajag mums sadomāties par to lielo, grandiozo, jo tad tiešām var gadīties, ka svētki paiet, bet tās izjūtas nav. Jāizdara katram savs mazumiņš.
– Viens no lieliem darbiem pašvaldībā šobrīd ir iezīmējies, un tā ir Madonas pilsētas jaunā estrāde, par kuras mērogu, izpildījumu un izmaksām viedokļi sāk svārstīties.
– Estrādes ideja man patīk, un visvairāk patīk tas, ka pie tās īstenošanas ķērusies nopietna darba grupa Madonas pilsētas pārvaldnieka Gunta Ķevera vadībā. Arī šopiektdien (šodien. – Aut.) tā sanāks kopā, lai turpinātu darbu pie ieceres realizācijas. Tas, ka viedokļos nav vienprātības, ir tikai normāli, jo šis objekts netiek būvēts vienai dienai. Skaidrs ir arī tas, ka estrāde jābūvē kārtās, taču es vēlētos, lai mēs noteiktu termiņu, kurā, ejot uz vienotu mērķi, šo darbu paveicam.
– Dzird bažas, vai estrādi varēs pienācīgi noslogot.
– Arī pirms Latgales vēstniecības „Gors" būvniecības dzirdējām dažādus viedokļus – vai maz būs, kas tur brauc, taču tagad redzam, ka „Gors" ļoti veiksmīgi pastāv. Mums ir nepieciešams tāds magnēts, kas pievelk cilvēkus. Tie bērni, kas šodien iet skolā, bieži vien nezina, kāda viņiem būs profesija. Līdzīgi ir ar šādām būvēm. Nedrīkst domāt šauri, ir jāattīstās. Arī pati nevaru apgalvot, ka man ir simtprocentīga pārliecība par to, cik lielu estrādi vajag, taču tai pašā laikā mums jādomā par rītdienu. Darbs ir uzsākts, to dara vietējie, kas par šo ideju ir iedegušies, un rezultātam jābūt labam.
– Šogad no iedzīvotājiem uzklausījām sūdzības, ka valsts svētku īstajos datumos Madonā pasākumu trūcis.
– Arī man pašai šķiet nepareizi, ka lāpu gājiens uz Liseskalna kapiem bija Mārtiņdienā, līdz ar to pietrūka svētku izjūtas. Jāiet 11. novembrī un lāpu gājienam jānotiek, kad jau sācis satumst. Nevaru piekrist arī viedoklim, ka brīvdienā bērni gājienā nedotos. Līdzīgi ir ar 18. novembri. Mani nepārliecina arguments, ka visi pašdarbnieki aizbraukuši uz Rīgu, tādēļ 18. novembrī nevar noorganizēt koncertu. Ja tas notiktu, labprāt būtu apmeklējusi. Tikpat labi tad jau arī salūtu varam šaut nevis 31. decembrī, bet 30. Vismaz šogad 18. novembrī koncerts būs īstajā datumā, un tas plānots Madonas sporta centrā.
– Vai ir kāds vēlējums, uzsākot jauno gadu, kas sakrīt ar valsts simtgadi?
– Mums jānovērtē tas, ka dzīvojam unikālā laikā. Šogad valstij ir 100 gadu, un es novēlu, lai to ikdienā cilvēki sajustu. Lai katrs paveicam kaut ko pozitīvu, labu, kaut vai lieku reizi pasakot paldies vai priecājoties par līdzcilvēkiem. Mums jāvairo pozitīvais, jo katrs esam tas, kas šo valsti veido, līdz ar to no katra ir atkarīgs, kā mēs dzīvojam un valsti attīstām. Tādēļ aicinu katru kādu mazu darbiņu šogad izdarīt – iestādīt ābelīti, nodarboties ar rokdarbiem, izveidot savu tautastērpu – kaut ko tādu, kas pašam sniedz prieku. Lielās lietas simtgadē nekur nepaliks, taču tas mazais prieks mums katram pašam jārada.
5.01.2018.