Sabiedrību pāršalkusi dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās, ka viņš sadarbojies ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK).
Intervijā laikrakstam „Neatkarīgā" viņš skaidro, ka tā laika apstākļos jutis absolūtu naidu pret čekistiem, bet piekritis sadarbībai, jo domājis, ka tā var izpētīt sistēmu no iekšienes.
Rokpelnis sevi atmasko tāpēc, ka viņu ēd sirdsapziņa: – Es redzu tādu kā dziļu, izžuvušu aku, apakšā ir pelēka zeme, un zem tās – līķis. Man ir sajūta, ka esmu slepkava un ka es sevī nēsāju šo līķi. Esmu nogalinājis savu dzīvi, pats sevi un savu godīgumu. Esmu sodīts par savu iedomību un lepnību.
Intervijā laikrakstam VDK izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris norādījis, ka, ņemot vērā Totalitārisma seku dokumentācijas centra aplēstos datus, VDK aģentu kartotēkā no 4300 kartītēm 583 ir attiecināmas uz kultūras darbiniekiem. Līdz šim neviens cits no viņiem nav atzinies, nav attīrījis savu sirdsapziņu. Jānis Rokpelnis ir retais cilvēks no kultūras un zinātnes darbinieku vides, kas Latvijā publiski atzinis sadarbību ar čeku. 20. gadsimta 90. gados to izdarījis bijušais ārlietu ministrs, ārsts, diplomāts Georgs Andrejevs, pērn savu sadarbību ar VDK atzina Latvijas Universitātes (LU) profesors, bijušais rektors Ivars Lācis. Arī LU profesors, Tuvo Austrumu pētnieks Leons Taivans intervijā paziņojis, ka sadarbojies ar VDK.
3.01.2018.