Vakar Cesvaines mežniecības mežziņa palīdze MĀRĪTE GULBE atzīmēja apaļu dzīves jubileju, bet "Stars" ar viņu parunāt paspēja kādu dienu pirms tās. Mārīte nav no tām sievietēm, kas vēlētos, lai netiktu minēts nodzīvoto gadu skaits. Nav iemesla. Galu galā – līdz pensijai vēl divi gadi, un tad gan viņa neatskatoties skriešus došoties uz mājām, jo tur darba nekad netrūkst.
– Kas palīdz uzturēt tik vitālu garu? Vai tā ir saskarsme ar mežu, dabu? Šī izvēle taču nevar būt jaunības kļūda?
– Zināmā mērā tie ir gēni. Esmu ļaudoniete, no Mūrniekiem. Mans vectēvs bija mežsargs. Izvēle mīt šo taciņu bija visai apzināta, bet ne uzreiz pēc Ļaudonas vidusskolas beigšanas. Ar lielu pārliecību devos studēt ķīmiju, bet tad, kad man izrādīja Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcu, bija skaidrs, ka ķīmiķe nekad nebūšu. Pēc tam ātri tika pieņemts lēmums – uz Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultāti. Nekad to neesmu nožēlojusi.
– Bet teju vai viss darba mūžs esot Cesvaines pusē?
– Jā. 1971. gadā beidzu akadēmiju, un 1972. gadā es atnācu uz Madonas rajonu. Amati un pienākumi bija dažādi, tos ietekmējuši arī bērnu audzināšanas periodi, jo ir lietas, ko grūti apvienot. Darba būtība gan ir bijusi viena un tā pati. Esmu bijusi mežziņa vietniece, arī tagad esmu mežziņa vietniece Cesvaines mežniecībā. Septiņus gadus biju mežsardze. Mums noticis daudz reorganizāciju. Līdz ar to darba būtība gan ir mainījusies. Līdz tam mežsarga pienākumi tiešām atbilda šim nosaukumam. Tas nenozīmēja tikai sargāt, bet redzēt, palīdzēt. Šobrīd mēs esam likumīgas darbības uzraugi gan privātajiem, gan valsts mežiem. Attālināmies no tiešās saskarsmes, tikai raugāmies, vai ievēro likumus, vai tas, ko cilvēks grib mežā darīt, atbilst likumiem.
– Kādas darbības mežā neatbilst likumiem?
– Ilgu laiku viss bija mierīgi, bet tad pagājušā gada beigās un šā gada sākumā pie mums parādījās zaglīgi meža zāģētāji. Arī dabas apstākļi daudz ko nosaka. 2005. gadā pie mums bija divas vējgāzes – janvārī tās skāra visu republiku, bet maijā gāja pāri Cesvainei – līdz pat Alūksnei, izdarot daudz postošāku darbu. Tas nozīmē, ka daudzi cilvēki zaudēja visu īpašumu, kas bija taupīts, piemēram, bērnu izglītībai, mazbērniem, un pēkšņi – pāris stundu laikā nav vairs nekā. Palika tikai malka, koksne toreiz bija ļoti lēta. 2007. gada sākumā kokiem bija laba cena, tagad tā atkal pazeminās.
– Ko darāt mežā no darba brīvajā laikā?
– Mēs, ģimene, katru gadu stādām mežu Valsts akciju sabiedrībai "Latvijas valsts meži". Stādām daudz, gadā ap 17-20 ha. Tas nozīmē, ka pa šiem gadiem esam jau apstādījuši dažus simtus hektāru. Izjūta ir tāda – aiz mums kaut kas paliek. Mana mamma bija mežsarga meita, un mums pie mājām bija mežiņš, ko viņa kopā ar vectētiņu bija stādījusi, sējusi priedi. Tas bija viņas lepnums, un tas tagad ir manu bērnu lepnums. Stādītāji esam visa ģimene – es, vīrs Zigmārs un mūsu trīs meitas – Līga, Zinta, Vita, kas tagad jau pieaugušas, izmācījušās un atradušas savu vietu dzīvē. Arī meitas saka, ka jūtas lepnas par paveikto, allaž salīdzina, cik lieli izauguši agrāk stādītie koki. Šis darbs tiek darīts dažādos laika apstākļos – kādā agrā, agrā pavasarī stādījām Pērlē, un tad lēni, lēni lidoja sniegpārslas uz jaunaudzītēm… Mūsu izvēle ir stādīt tikai egli, priedi un bērzu. Vīram ir līgums ar akciju sabiedrību, bet stādām mēs visi. Lielākie koki ir jau sasnieguši 3 m garumu, čiekurus gan vēl neražo. Īstenībā, kamēr esam ģimene, vienmēr esam stādījuši arī agrākajos laikos, kad bija kolektīvās talkas, bet tagad tas ir ģimenes pasākums.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 26.01.2008.
Autore: ASTRA ZAGORSKA
AGRA VECKALNIŅA foto