Pie madoniešiem JĀŅA un TIJAS SEIKSTIEM viesojamies gada izskaņā. Ziemassvētkos ir tradicionāli būts kopā ar visu ģimeni – bērniem un mazbērniem, ir sagaidīts Ziemassvētku vecītis, ģimenes lokā runāts un svinēts. Tagad Jānis teic – jau mazliet apnicis tā sēdēt un lasīt, un skatīties televizoru, gribas ielīst darbnīcā, pastrādāt – un tad atkal būs miers. Ar keramiku viņš nodarbojas jau vairāk nekā 40 gadu. Ir izcils savas jomas profesionālis un 16. novembrī saņēma novada pašvaldības Goda diplomu un goda zīmi par mūža ieguldījumu keramikas mākslas attīstībā, tradīciju izkopšanā un Madonas novada kultūras dzīves un sadarbības veicināšanā.
– Gads bijis dažāds un ļoti piepildīts, – neslēpj keramiķis. – Gada nogalē dzīvoju vienās puķēs. Saņemot pašvaldības apbalvojumu, tiku sumināts ziediem, un arī tagad pēc izstādes Madonas muzejā vāzes joprojām ir piepildītas puķēm, kaut no izstādes atvēršanas pagājušas divas nedēļas. Ir teiciens, ka kurpniekam pašam apavu nav, un man arī skaistākie darbi aizgājuši tautās. Gatavojoties izstādei, tad gan darbus liku dziļi pagrabā, lai nav acīs un nav jādod prom. Citādi – ierodas apmeklētāji, viņiem kas iepatīkas un mani pārliecina, ka ātri uztaisīšu ko līdzīgu. Bet līdz tam ir jānobriest, jānoskaņojas, turklāt to, ko esmu daudz taisījis, vēlreiz veidot negribas.
– Izstādē ir darbu dažādība – gan klasiskie trauki Latgales keramikas tradīcijā, gan melnā keramika, papildināta ar dabiskiem koku sakņu vai zaru rokturiem, tāpat trauki ar efektīgām glazūrām un baltie darbi, kuros runā vien forma.
– Kad veido izstādi, ir iepriekš jādomā, lai kopumā tā būtu interesanta. Izstāde prasa lielāka apjoma darbus, bet lielie darbi pie dedzināšanas biežāk aiziet bojā.
Gadiem ejot, cilvēki jau mainās, un mainās izpratne par interjeru. Kad atbrauc dēls, meita un viņu draugi, bieži ieklausos jauno balsīs. Bērni ir daudz redzējuši, viņiem ir zināšanas par mākslas pasauli, un reizēm man atgādina, ka nepieciešami trauki arī bez izpušķojumiem. Lai tie ir vairāk monumentāli, askētiski, un es viņiem paklausu, kādu grupu uztaisu. Ja trauks vienmēr ir ažūrains, aplīmēts faktūrām, ar laiku šī pieeja apnīk. Gribas tīru formu, lai nekas nav lieks. Kad vāze ir pārāk dekoratīva, zieds tajā neeksponējas, tā pati ir priekšplānā. Līdz ar to gatavoju darbus dažādām vajadzībām un dažādām gaumēm. Taisu arī mazo sīkplastiku, tāpat dārza keramiku, kas prasa ļoti lielu laiku. Pirmie darbi bija tādi humorīgi – gariem kakliem, kājas par resnu vai tievu. Ar gadiem rodas proporciju izjūta, vari būt meistars arī šajā laukā. Mīlu veidot rāpulīšus un dzīvnieciņus, ko pazīstu, kas dzīvo mums apkārt. Ledus lāči vai žirafes mani dārza keramikas jomā neinteresē.
– Vai savulaik, izvēloties profesiju, bija doma, ka ar to varēs dzīvot visu mūžu, ka būs saistoši un interesanti, pirmkārt jau pašam?
– Mākslas vidusskolā mani iebīdīja mans skolotājs Antons Kūkojs – talantīgs un apdāvināts cilvēks, lielisks pedagogs, nu jau gan mūžībā. Atceros, reiz ar velosipēdiem braucām uz slavenajiem Silajāņiem pie Latgales keramiķiem. Tad pirmoreiz pie meistariem dabā ieraudzīju māla vāzes. Nekādas naudas līdzi man, protams, nebija, varēju priecāties tikai ar acīm. Toreiz palūdzu, lai man atļauj salasīt lauskas. Mani fascinēja krāsa un glazūru spožums, domāju – kā tas ir iespējams! Biju laimīgs par salasītajām lauskām un, redz, dzīvē piepildījās, ka pats mēģināju atdarināt redzēto un aiziet līdz mākslas pilnībai. Tradicionālās keramikas jomā izaugsmes ceļu esmu nogājis, bet vienmēr gribējies pamēģināt arī ko citu. Ja mūžs atļaus, to jauno ceru vēl meklēt un turpināt. Keramikā visu apgūt nemaz nav iespējams, materiāli, glazūras, apdedzināšanas metodes ir tik dažādas, ka līdz pilnībai visās jomās cilvēka mūžs ir par īsu.
– Keramiķa darbs, lai gan vienatnes darbs, nav pilnībā vientuļnieka alā. Gribas taču interesēties par notiekošo ap sevi?
– Tagad gan mazāk. Ar gadiem kustīgums samazinās, bet, protams, esmu apmeklējis dažādus plenērus, keramikas dienas, kad meistari saiet kopā, daudz uzzina un redz. Šo to par māla apstrādes variantiem šādos saietos var iemācīties no kolēģiem, šo to demonstrēju arī pats, un tas vienmēr bagātina.
Latvijā nav dimantu, nav zelta, mums ir māls un koks – savs zelts, ko cienām un apstrādājam.
– Kā ar amata pārmantotājiem – jaunajiem talantiem?
– Ik pa brīdim tādi ir bijuši – Baiba Dumpe, Jānis Ronis, Ieva Jātniece, Gundars Akmentiņš. Keramikā tāpat kā jebkurā amatā jāatrota piedurknes līdz elkoņiem un jāiet iekšā. Jo ilgāk strādā un to ceļu ej, jo profesionālāks kļūsti. Citiem liekas, ka dari viegli, bet vieglums rodas no prakses, no noieto kilometru skaita. Tikai strādājot kļūsti par augstas raudzes profesionāli. Šobrīd keramikai pievērsusies un pie manis konsultējas bijusī lubāniete Marika. Vīrs viņai nopirka mufeli, uztaisīja darbnīcu, es atdevu lieko virpu, vairāk par pusgadu keramikas laukā viņa ir izturējusi, un rokraksts veidojas savdabīgs un smalks.
– Joprojām skolotāja lomā sevi ieliekat arī Kusā. Pastāstiet par to!
– Gadus septiņus astoņus keramikas nodarbības vadu Kusas pamatskolēniem. Tas patīk gan viņiem, gan man. Vienu nedēļas dienu mainu savu ritmu – esmu skolā, parunājos ar bērniem, arī viņi daudz stāsta, un veidojam dažnedažādus māla priekšmetus. Bērniem gribas ātru rezultātu, bet, mālu mīcot, tas nomierina, rodas materiāla un plastikas izjūta, šīs nodarbības ir vērtīgas. Varbūt hobija līmenī viņi to savā dzīvē atcerēsies vēl kādreiz.
– Kā ar paša bērniem, neviens mākslas ceļu nav gājis?
– Abi savulaik beidza mākslas skolu, augstskolu, specialitāte katram ir sava. Priecājos, ka dēls man palīdz pie trauku dedzināšanas, jo vienam būt pie karstās uguns ir bīstami, varu kādreiz paslīdēt vai nokrist. Pie malkas cepļa ir tāds karstums, ka labāk, ja kāds ir klāt, un dēls brauc no Rīgas, nāk talkā. Mārtiņš strādā jurisprudences jomā, meita Evija – bērnu klīniskajā slimnīcā Gaiļezerā. Logopēdes darbu viņa veic arī Saulkrastos, jo nevēlējās pamest darbu skolā. Interesanti, ka dēlam patīk kādreiz ko uzvirpot, bērnībā viņu pie māla pielikt nevarēja – ne visai patika, bet tagad novērtē – kā atbrauc, tā virpo. Mazbērns par mani saka – opis darbnīcā mālojas, un otrs piebalso, ka es tur ko virpinu. Mazbērniem ir 5, 7 un 12 gadu. Lielākā mazmeita labi zīmē, ir „ķerta" uz mākslu. Pārsvarā zīmē zirgus, mācās 5. klasē, nodarbojas ar jāšanas sportu. Mācās arī Ādažu bērnu mākslas skolas 2. kursā, man uztaisīja mājaslapu. Vasarā Evelīna ierosināja: „Opi, pērkam zirgu! Liksim to tur, kur tev izlikta keramika." Visu aprēķināja, cik izmaksā apauši, siksnas, kāpšļi, tērps – cik kas maksā dārgajā variantā un lētāk. Valdorfa skola to iedod – radošumu, funktieri. No zirga tomēr atteicos, tad mazmeita bilda: „Bet vistas tu taču varētu turēt?"
– Kā uzņēmāt ziņu par novada pašvaldības augstā apbalvojuma piešķiršanu?
– Vēl īsti to neesmu pat aptvēris. Protams, ir gandarījums, nebiju gaidījis tik sirsnīgu, patiesu attieksmi.
Un šaubas par savu profesiju nav bijušas ne reizi. Esmu bijis vajadzīgs visos laikos. Izstādē gribēju likt arī akvareļus, bet, tā kā Gunāram Krollim ir grafikas darbi un man pašam – ļoti raiba keramikas ekspozīcija, nolēmu atturēties. Būs cita izstāde, tad rādīšu jaunākos akvareļus.
Nekas jau īpaši neuzkrājas, tūristi no Latvijas, Vācijas, Krievijas, Izraēlas aizved prom. Esam tūrisma piedāvājumu apritē, Madonas mājaslapā tas minēts, un autobusi vasarās brauc viens pēc otra.
– Vēl jau ir skaistais dārzs, ko skatīt, paša audzētie koki, krūmi…
– Ar augiem vairs nenodarbojos. Ar lāpstu rakt nav viegli. Ja grib darboties ar augiem, vajadzīga tehnika, to visu attīstīt. Bet tas ir cits profils. Augus stādu savam priekam, bērniem palīdzu. Ja būtu vajadzība izvēlēties otru profesiju, tad gan, šķiet, izvēlētos būt par dārznieku. Vienmēr esmu izjutis, kā stāds attīstās, priecājos, kā tas aug, ka tā ir dzīvība. Katram augam ir sava forma, augums, tā ir skaistuma pasaule. Dārznieks ir ļoti radoša profesija, reiz piekritu lūgumam apzaļumot piecstāvu māju Rīgā. Savācu savus audzētos stādus, piepirku klāt un apzaļumoju. Tagad (jau pēc gadiem) atsauksmēs dzirdu, ka esot „vienreizēji skaisti". Savulaik pāris augu grupu iestādīju un apzaļumoju arī ap Madonas slimnīcu. Mums ir tik skaista zeme. Madonu mīlu dabas dēļ. Kad savulaik dzīvoju Cēsīs, staigāju gar Gaujas krastu, likās, viss tā izbradāts – tur redzi aprakstītās klintis, izmīdītās takas, tur pāri gājuši tūkstoši. Pie mums daba ir tīra, nesabojāta. Meirānos staigā pa mežu – svaigs gaiss, sūniņa, sēnes – super! Neviens iepriekš nav bijis. Kur vēl ko tādu vari dabūt? Bet, atskatoties uz darīto, varu teikt, ka daudz kas ir paveikts un piepildīts. Un vienmēr man pašam ir bijis ļoti interesanti.
29.12.2017.