Mārcienas pagastā ar Aļģimantu Kaščjuku tiekamies viņa pirmajā stādītajā eglīšu plantācijā, kas atrodas tuvāk mājām. Tajā aug gan sudrabegles, gan parastās egles, un kociņi jau ir krietni pārauguši saimnieku.
Pirmās eglītes Aļģimants Kaščjuks iestādīja pirms 15 gadiem ar domu, lai pašiem būtu savas Ziemassvētku egles. Tagad to ir ap 10 000.
Viņam ir neliela mežsaimniecība, daļu eglīšu audzē mežā, bet plantāciju eglītes ir sastādītas glītās rindās, un redzams, ka tās jau ir izaugušas par varenām skaistulēm. – Man pašam ir prieks par eglēm – iestādīju mazas, bet tagad tās ir izaugušas lielas un cita par citu skaistākas, – sarunā iesaistās audzētājs.
Kāpēc patīk sudrabegles? Uz šo jautājumu eglīšu audzētājs sniedz savus argumentus: – Sudrabeglei jeb asajai eglei skujas ir no pelēkzilām līdz zilganzaļām. Tieši skuju krāsas dēļ šīs egles ir pieprasītas un iemīļotas kā svētku rota daudzās mājās. Regulāri griežot, tiek veidots simetrisks vainags, ar stingriem zariem. Sudrabegles skujas ir asas, bet izturīgas un nebirst, priecējot ar skaistu krāsu visu svētku laiku. Ja vēlas ko stādīt lauksaimniecībā neizmantotajā zemē, tad iesaku – sudrabeglītes.
Sudrabegles nebirst un ir ļoti izturīgas, tad parastās egles, ko katrs uz svētkiem var nocirst valsts mežā par brīvu, paliek ēnā.
Redzot saimnieku ar zāģi, prasu – vai nav žēl nocirst tik skaistas egles?
– Plantācijas, ko audzēju, ir domātas nociršanai svētkos, jo tādam mērķim tiek stādītas. Gandrīz katrās mājās Ziemassvētkos un Jaungada laikā ir izpušķota eglīte. Ziemassvētki – tie ir tādi neparasti svētki, kurus vismaz manā paaudzē neaizmirsīs, un eglītes vajag svētku izjūtai un noskaņojumam. Tagad ir laiki, kad viss ir privāts, nevar tā vienkārši aiziet un cirst eglīti bez saskaņošanas ar saimnieku. Eglīšu noskatīšana arī ir ļoti privāta: vienam vajag mazu, otram – lielu, vienam – sudrabainu, citam – parastu, vienam patīk egle ar vienu galotni, citam – ar vairākām. Taču katrs savu egli atrod, – pastāsta saimnieks Aļģis. – Ja eglītes neizvēlēsies svētku rotai, tad tās, protams, nenocirtīšu, bet ļaušu tām izaugt lielām. Nevienam taču egles netraucē, par tām var tikai priecāties.
Jautāts, cik viegli vai grūti ir izaudzēt eglītes, viņš atklāj: – Tās, ko stādīju pirms 15 gadiem, apdraudēja sausums. Izrādās, ka sausums var nopostīt visu. Tad jau tāda slapja vasara kā šī skujkokiem patika daudz labāk. Pirmajā gadā sausums nopostīja plantāciju, kurā auga pavasarī iestādītās eglītes. Tā bija liela plantācija, un pēc tam, kad tās sausumā izkalta, man nolaidās rokas. Šīs, ko tagad redzat, ir stādītas otrreiz. Vienalga, kā kuru gadu iet, eglītes stādu atkal un atkal. Stādīšana – tas ir ieguldījums, esmu ieguldījis daudz, bet vēl pēc 15 gadiem neesmu ticis pa nullēm. Tepat Mārcienā nākotnei aug vairākas eglīšu plantācijas. Tā jau ir iegājies, ka stādu katru gadu pa kādam gabalam klāt mazo, trīsgadīgo eglīšu stādus. Nevar stādīt "uz dullo", jāzina, kurā laikā, kurā brīdī un kurā vietā stādīt. Stādiem ir jābūt kvalitatīviem. Stādi Latvijā nav lēti, tāpēc sameklēju iespējas tos iegādāties arī ārzemēs. Te laikam domā, ka eglītēm ir jāmaksā miljons un eglīšu audzētājs kļūst miljonārs. Nekā nebija! Vispirms ir jāiegulda nauda, iestādot mazas eglītes, kas izaugs par Ziemassvētku eglēm pēc 8-10 gadiem. Tikai pēc 15 gadiem augušās sudrabegles ko maksā, bet, lai atpelnītu ieguldījumus, ir jābūt arī eglīšu noietam, kas ir jāmeklē. Parastās egles ir diezgan pacietīgas: kad iestāda – kādas izaug, tādas izaug. Sudrabegles ir nedaudz kaprīzākas. Eglītes stādām tikai ar rokām, tās ir arī jākopj, lai eglītes neieaugtu zālē. Tas nozīmē, ka vasarā rindstarpas ir jāizpļauj. Uzskatu, ka eglītes ir mana kultūra, un tās te aug, katru gadu pastiepjas garumā un kuplumā.
29.12.2017.