Nav noliedzams, ka latviešu nācijas veidošanās procesā liela loma vienmēr bijusi dziesmai, kopdziedāšanas tradīcijai. Ne velti paši sevi un arī citu nāciju pārstāvji mūs nereti dēvē par dziedātājtautu, un arī, atgūstot neatkarību, tas lielā mērā tika darīts, skanot dziesmām – gan profesionālu un amatieru koru izpildītām, gan dažkārt klusu pie sevis dziedātām.
Visspilgtāk tautas mīlestība pret dziesmu (lai gan nedz okupācijas laikā, nedz mūsdienās nav trūcis „nodevu" laikam) izpaužas Vispārējos Dziesmu un deju svētkos. Tas ir brīdis, kad katrs kora dziedātājs un diriģents, un, nenoliedzami, arī skatītājs uz dažām stundām var justies kā daļa no kaut kā lielāka par sevi.
Lielāko daļu mūža sevi par ērglēnieti uzskatošais kordiriģents Jānis Sprancmanis ir viens no tiem cilvēkiem, kam dziesma un balss, kas to izdzied, ir bijis gan darbarīks, gan izpētes līdzeklis, gan dzinulis profesionālai pilnveidei. Viņa darba mūža veikums ir atstājis neizdzēšamas pēdas daudzviet Latvijā – vai tā būtu nopelniem bagātā Bērzaunes vīru kora „Gaiziņš" dibināšana un vadīšana, vai Cēsu Mūzikas vidusskolas vadīšana, vai plašā darbība ar koriem Ērgļos, kā arī Rīgā.
Jāni Sprancmani raksturo nerimstošs darbs, sevi pilnveidojot.
– Visu mūžu esmu juties kā skolnieks. Neesmu ticis vaļā no tās sajūtas, ka vajag turpināt mācīties – ka tikai ko jaunu nepalaižu garām. Tas, cik tas ir labi vai slikti, jau ir cits jautājums. Varbūt nav jājūtas visu laiku kā skolniekam? – sevi raksturo Jānis Sprancmanis.
Diriģents ir īpaša profesija, kuru iemācīties ir grūti. Profesijas tehnisko pusi apgūt var, taču vai spēsi būt patiesi sekmīgs diriģents – te jau vairāk jārunā par Dieva dāvanu.
– Diriģentam jābūt vadonim. Savā ziņā pat nedaudz despotam, kam piemīt gan egoisms, gan azarts, kas ļauj pārliecināt citus cilvēkus – koristus – un vest viņus aiz sevis. Kādreiz diriģentam pietiek pakustināt vienu pirkstiņu, un koris atsaucas. Šajā ziņā labs piemērs ir Leonīds Vīgners. Viņam paceļot roku un pāris reižu to pakustinot, mēs jau zinājām, ko darīt, – to, kādām rakstura īpašībām jāpiemīt diriģentam, stāsta Jānis Sprancmanis.
Vīgners, Mednis, Kokari – šo izcilo Latvijas kordiriģentu, kuri diriģējuši Dziesmu svētkos, vārdus varētu saukt bez sava gala. Arī Jānim Sprancmanim ir izdevies piedalīties gan Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku rīkošanā, gan kopkora diriģēšanā.
– Atrasties kopkora priekšā Mežaparka lielajā estrādē ir diriģenta svētbrīdis. Daudziem to savas darbības laikā tā arī neizdodas izbaudīt. Man tā laime ir bijusi trīs svētkos. Gatavojoties šim mirklim, jāspēj distancēties no tā nozīmības, jo galva jālauza par dažādiem tehniskiem jautājumiem – kā koristi paņems toni un saliedēsies, vai abas estrādes malas viena otru spēs sadzirdēt? Taču, ja šo jautājumu aplūko filosofiski – tur būt ir diriģenta misija, – pauž Jānis Sprancmanis.
Plašāku viedo interviju ar Jāni Sprancmani, kā arī vairākām citām interesantām personībām var noskatīties projekta „Balto Matu stāsti" facebook vietnē: www.facebook.com/baltiemati. Biedrības „Melnais Piens" veidotais projekts tapis ar Kultūras ministrijas un Valmieras novada fonda atbalstu, sadarbojoties radošā darbnīcu centra MCity dalībniekiem un Madonas Valsts ģimnāzijas mediju klases skolēniem.
20.12.2017.