Pasaules literatūrā netrūkst tēlu, kas, izdauzījušies pa pasauli, sasmēlušies pieredzi, beigu beigās tomēr nonāk pie secinājuma – nekur nav tik labi kā mājās. Jaunā uzņēmēja ARTURA GAILĪŠA stāsts tikai virspusēji tiem līdzinās, jo, kā pats atzīst, sirdsbalss viņu atpakaļ nav atsaukusi, drīzāk – vēlme Madonas novadā īstenot vienu no savām iecerēm.
– Esmu dzimis Varakļānos, taču skolas gaitas uzsāku Madonā, kur pabeidzu Madonas pilsētas 1. vidusskolas 9. klasi. Skolu absolvēju ar vidējo atzīmi 4,12 balles, jo patika runāt par visu citu, tikai ne mācībām. Sapratu, ka Madonai manis pietiek – jādodas tālāk. Tas bija apzināts paša lēmums, un arī viss pārējais liecināja par labu tam, ka nepieciešams mainīt vidi. Sākotnēji pieteicos Jēkabpilī uz grāmatvežiem. Paldies Dievam, paliku aiz svītras un neiestājos. Tad devos mācīties uz Vecpiebalgas ģimnāziju, kur ieguvu vidējo izglītību. Vecpiebalgā bija ļoti attīstīta kultūrvide un netrūka dažādu pasākumu. Nolēmu, ka vēlos stāties aktieros, taču atkal -paldies Dievam, tajā gadā jaunu kursu neuzņēma. Labi tas bija tādēļ, ka tikai vēlāk apzinājos, cik īstenībā smags ir aktiera darbs. Nezinu, vai spētu visas tās lomas sevī satvert, dzīvot tām līdzi un būt teātrī. Ja tu vēlies būt aktieris, tev tādam jābūt uz pilnu klapi, nevis – darbošos uz pusslodzi, bet blakām vēl kaut ko piehalturēšu.
Tā kā aktierus neuzņēma, iestājos Ekonomikas un kultūras augstskolā, kur studēju kultūras vadības studiju programmā. Pēc gada, kad aktierus atkal uzņēma, vairs nevēlējos mētāties un paliku augstskolā. Studiju laikā, kā jau daudzi, uzreiz sāku strādāt, jo dzīve Rīgā nav lēta un jaunietim vēlmju netrūkst. Sāku ar uzvalku tirgošanu, tad nedaudz pastrādāju nekustamo īpašumu tirdzniecībā, bet, tā kā sākās krīze, ilga karjera šajā jomā neizveidojās. Darba gaitas turpināju bankā, kur četrus gadus strādāju pie parādu piedziņas. Šis laiks man pamatīgi norūdīja nervus. Netrūka cilvēku, kuri izmisumā sarunā ne tās patīkamākās lietas. Spilgtākais teiciens, ko man pateica, bija – „es tevi pēc akcenta atradīšu un ielaidīšu lodi pierē, un tavi bērni vēl, maksājot nodokļus, uzturēs mani cietumā". Strādājot parādu piedziņā, sapratu, ka tomēr vēlos darīt to, kas saistīts ar manu profesiju, proti, kultūras iestādes, pasākumu vadīšanu. Meklēju uzņēmumu, kas nodarbojas ar pasākumu organizēšanu, un šādu aģentūru atradu. Pēc trim gadiem to gan atstāju, jo sāku just, ka pamazām izdegu. Parasti, ja kaut ko daru, to daru uz 100%, un pienāca brīdis, kad uz aģentūras darbiniekiem sāka gulties jau pārāk daudz pienākumu, jo tās īpašniecei šis bija tikai blakusbizness. Vienubrīd klienti pat sāka man vaicāt: „Tā ir tava aģentūra?" Šādā brīdī aizgāju, un bija doma šo darbības jomu vispār nolikt malā, taču klienti, ar kuriem bija nodibināts kontakts, nekur nepazuda un turpināja zvanīt, līdz ar to vajadzēja individuāli palīdzēt dažādu pasākumu rīkošanā un pamazām arī vadīšanā. Paralēli vienu gadu nostrādāju tipogrāfijā, kā arī trīs mēnešus paspēju vadīt rīta raidījumu televīzijas kanālā, kura vairs nav – OTV. Arī tā bija interesanta pieredze, un man, neraugoties uz to, ka neesmu rīta cilvēks, ļoti patīk darbs televīzijā. Sešos sākās tiešraide, un pussešos jau jābūt visam gatavam, lai filmētu trīs stundas garo raidījumu. Kopumā šis bija saspringts periods, kad vienlaikus bija jāžonglē darbs tipogrāfijā, televīzijā un arī pasākumu organizēšana un vadīšana, taču, ja dari to, kas patīk, arī vezuma smagumu tik ļoti nejūt.
Ap šo laiku saņēmu piedāvājumu vadīt atvērtā tipa restorānu „Viesistaba", kur kopā ar šefpavāriem vari pats gatavot, tiek rīkotas meistarklases un citi pasākumi. Pakalpojums bija ļoti pieprasīts, un no septembra līdz martam visi pasākumi bija rezervēti. Rekords bija decembrī, kad mēneša laikā rīkojām 43 pasākumus. Šajā darbā guvu plašāku pieredzi, strādājot ēdināšanas jomā, taču pēc laika sadarbība iegāja ne tajās sliedēs, un mēs pašķīrāmies. Tobrīd sapratu, ka pietiek staigāt apkārt un pieslēgties citu cilvēku aktivitātēm, iekrātā bagāža ir gana liela, lai pats sāktu būvēt kaut ko savu.
– Man tavas aktivitātes mūsu pusē asociējas ar šovasar rīkotajiem pasākumiem Kāla ezerā „Vakars uz ezera".
– Sākotnēji kopā ar komandu radījām zīmolu „Viedi". Vēlējāmies filmēt tematiskus raidījumus, un pilotsēriju arī nofilmējām, taču LTV mums atteica, savukārt TV3 vēlējās, lai veidojam ko „dzeltenāku", līdz ar to šīs idejas iecere šobrīd ir nolikta nedaudz maliņā, taču pačibējusi tā nav. Zīmolu „Viedi" malā gan nevēlējos likt, jo tas šķita gana foršs, lai to tālāk attīstītu. Arī pats pēc 10 Rīgā nostrādātiem gadiem nonācu pie secinājuma, ka pasākumu organizētāju tirgus ir pārsātināts un nepieciešamas svaigas, oriģinālas idejas, kas uzrunā cilvēkus. Protams, uzreiz tās lielās, oriģinālās idejas nedzimst. Vispirms nāca doma skaistā vietā pie Kāla ezera, kas pieder paziņām, uztaisīt terasi pasākumiem, jo apkārtējā vide tik tiešām ir gleznaina. Ideja par terasi pamazām pārtapa par plostu, un dzima ideja par „Vakars uz ezera". Vienkārši nebija, jo nebiju iekrājis prāvu summu, kas ļautu projektu īstenot, un arī bagāta tēvoča, no kura palūgt naudu, nebija. Starta finansējumu izdevās piesaistīt pašvaldības ideju konkursā „Madona var labāk!". Šefpavāru, viesmīļu un potenciālo klientu kontakti man bija, kā arī pasākuma organizēšanas pieredzi biju uzkrājis, līdz ar to atlika ķerties pie ieceres īstenošanas. Aizvadītā vasara, kurā sarīkojām kopumā sešus pasākumus, bija kā pirmais tests, un ugunskristības bija jāiztur jau pirmā pasākuma laikā. Pasākuma dienā jau no rīta zvana viens klients un vaicā – pasākumu neatcelsit? Saku –
nē. Tobrīd Rīgā jau gāza lietus, un arī vējš pieņēmās spēkā, bet Kālā viss mierīgi. Pēc brīža zvana otrs klients – kas būs, ja sāksies vētra? Atbildu, ka vētru nesola un no lietus pasargās plostam uzliktais jumts. Beigās zvana trešais un vaicā – bet ja nu tomēr būs orkāns? Mierinu, ka Latvijā orkāni ir reti. Vēlāk, ierodoties šefpavāram Raimondam Zommeram, arī Kālā bija sācis līt. Prasu viņam, ko darīt. Raimonds atbild, ka laikapstākļi strādāt netraucē. Tobrīd biju ļoti tuvu tam, lai pasākumu atceltu, taču par šo soli neizšķīros, un labi vien, ka tā, jo cilvēki par spīti laikapstākļiem ar visu bija ļoti apmierināti, un tika atstāta arī dzeramnauda, kas šādos pasākumos nav raksturīgi.
– Kas cilvēku izvelk no Rīgas un liek apmeklēt šādu netipisku pasākumu?
– Rīgā, un ne tikai tur, cilvēkus aizvien vairāk saista daba, tās baudīšana, miers un klusums, nevis skaļi burziņi. Arī mēs pasākumā „Vakars uz ezera" nepārdodam ēdienu. Protams, ēdiens, ko mūsu pasākumos gatavo – bez pārspīlējuma – labākie Latvijas šefpavāri, ir izcils, taču tas, ko mēs piedāvājam cilvēkiem, ir spilgtas emocijas, kas var izpausties, piemēram, kā sirreāla izjūta, ka tu sēdi ezera vidū, tiec apkalpots kā restorānā, bet visapkārt tev ir dzīvā daba. Atrasties dabā nenozīmē tikai baudīt saulainu laiku vai vērot saulrietu. Kā pēc pirmā pasākuma man (tobrīd aiz uztraukuma vēl drebēju) pateica kāds no apmeklētājiem – diez vai mums šis vakars paliktu atmiņā, ja būtu ēduši saulrieta fonā.
Pēc pirmās sezonas esam sapratuši, ka šajā virzienā ir vērts darboties, un nākamvasar jau ir ieplānoti desmit pasākumi.
– „Vakars uz ezera" tevi ir atvedis arī atpakaļ uz Madonu.
– Sākotnēji domāju, ka no Rīgas uz Madonu atbraukšu tikai uz pasākumiem un tad došos atpakaļ, taču tad sapratu, ka ir tik daudz nianšu tā rīkošanā, ka šāds modelis nestrādās.
Šobrīd esmu Madonā, par ko ļoti priecājos. Ja kāds vēl pirms pusotra gada man būtu teicis „tu dzīvosi Madonā", būtu nodēvējis tās par muļķībām. Tas ir dīvaini, jo ilgu laiku dzīvoju ar apziņu, ka mani no galvaspilsētas ārā nedabūt un būšu pēdējais, kurš tur izslēgs gaismu. Nevienu brīdi arī nejutu to, ka dzimtā puse, sirdsbalss aicinātu atpakaļ. Drīzāk bija tā, ka atgriezos te labprātīgi piespiedu kārtā, jo vajadzēja īstenot projektu. Taču atbraucis sapratu, ka man te patīk un jūtos ļoti labi. Visapkārt miers, nav Rīgas stresa, un arī darbi sokas krietni raitāk. Vairāk laika paliek arī pašam sev.
Dzīvojot Rīgā gadiem, gribēju aktīvi sākt nodarboties ar improvizāciju, taču tā to arī neizdevās īstenot. Madonā jau otrajā mēnesī pieteicos improvizācijas grupā „Speeele", un nu jau kopā darbojamies. Šobrīd arī kopīgi ar Madonas novada pašvaldību veidojam piedzīvojumu spēli ar izlaušanās elementiem „Tas nav tas, ko tu domā", kas svētku sezonas laikā divas nedēļas tiks rīkota J. Simsona Madonas mākslas skolā. Tur tiks ierīkotas četras istabas, un katrā istabā noteiktā laika posmā būs jāizpilda uzdevumi, par kuriem piešķirs punktus. Tā ir iespēja gan ģimenes locekļiem, gan draugu kompānijām un darba kolektīviem svētku laiku aizvadīt, iesaistoties nedaudz neierastā aktivitātē.
Pozitīvāk par palikšanu un darbošanos Madonā liek domāt arī pieejamais atbalsts. Ja tev būs laba ideja, tās īstenošanai, vēršoties pašvaldībā, nepateiks „nē". Jā, varbūt tā būs jāpielāgo, taču atbalsts būs. Pozitīvi vērtēju arī Madonas biznesa inkubatora darbību. Sākotnēji uz inkubatoriem, pēc Rīgas pieredzes, raudzījos ar skepsi, jo uzskatīju, ka labuma no tiem nav daudz. Taču šobrīd pats esmu iestājies uz inkubāciju un to nenožēloju, jo pieejamais atbalsts ir plašs, tai skaitā konsultācijas, mentori, lekcijas un pieredzes stāsti, kas jaunam uzņēmējam var būt ļoti vērtīgi. Lieliska ir arī Madonā īstenotā ideja par Jauno uzņēmēju kluba izveidi. Arī pats 13. decembrī kluba tikšanās reizē dalīšos ar savu pieredzes stāstu par „Vakars uz ezera" un to, kā līdz šīs ieceres īstenošanai nonācu.
– Redzi sevi šeit arī paliekam?
– Noteikti. Varbūt tā nebūs pilsēta, taču tepat blakus būšu. Jau šobrīd lūkoju pēc kāda zemes pleķīša, kur nākotnē varētu būvēt māju. Madona man piedāvā visas iespējas, un nekas netraucē darīt arī Rīgas darbus. Labāk divas reizes nedēļā aizbraucu uz Rīgu, nekā dzīvoju Rīgā un divas reizes gadā atbraucu uz Madonu.
8.12.2017.